ASV bijušais un varbūt arī nākamais prezidents Donalds Tramps apņēmies atdot Ukrainu un visu Eiropu Krievijai, Taivānu – Ķīnai un jebko ar ASV interesēm saistītu jebkur jebkuram ņēmējam, lai tikai piespiestu pasauli atteikties no ASV dolāra kā pasaules naudas (rezerves valūtas).
Latvijas ģeogrāfiskais novietojums un otrā gadskārta kopš Krievijas 2022. gada 24. februāra uzbrukuma Ukrainai liek raudzīties uz ASV no Krievijas-Ukrainas kara pozīcijām, bet D. Trampam Ukraina ir tikai viena no skatuvēm, uz kuras izspēlēt ASV sakāvi. Jā, tā ir vērtīga skatuve D. Trampa vajadzībām. Tā izdekorēta ar cilvēku līķu kalniem, starp kuriem vairs nevar uzvest tādu komēdiju, par kādu ASV tagadējais prezidents Džo Baidens pārvērta amerikāņu bēgšanu no Afganistānas 2021. gadā un kādas otro uzvedumu viņš gatavoja Ukrainā 2022. gadā. Toreizējos amerikāņu plānus izjauca ukraiņu (hoholu) nacionālā tradīcija kauties ar krieviem (moskaļiem) no vienas puses un Krievijas diktatora Vladimira Putina nolaidība kara organizēšanā no otras puses. Labi, t.i., amerikāņiem labi, jo arī tādu notikumu pavērsienu viņi var izmantot. Proti, ar pasaku par palīdzēšanu Ukrainai ar visiem spēkiem likt pasaulei saprast, cik šo spēku ASV ir maz. Pasaka šeit ir par palīdzēšanu Ukrainai, bet ASV vājums ir īsts. No vājuma izriet pēc būtības vienāda politika neatkarīgi no tā, vai prezidents ir Dž. Baidens vai D. Tramps.
Šajā reizē ne par to, cik daudz laika vēl atlicis, līdz piepildīsies Osvalda Špenglera 1918. gada pareģojums “Untergang des Abendlandes” - Rietumu noriets u.tml. vārdi, kādi laika gaitā izmēģināti šīs domas latviskošanai. Cilvēki nespēj apmuļķot vēsturi arī tādā veidā, ka dažādu Eiropas tautu spējīgākie locekļi aizbrauca uz Ameriku un izveidoja patiešām jaunu amerikāņu tautu. Rezultāts tam visam tikai tāds, ka mērķtiecīgā emigrantu pašatlasīšanās pazemināja cilvēku caurmēra spējas Eiropā mazliet straujāk, nekā tās būtu pazeminājušās bez emigrācijas, ja tagadējie amerikāņi būtu palikuši eiropieši, bet amerikāņi izskatās ļoti spējīgi tikai uz eiropiešu fona. Šajā reizē tikai par vienu konkrētu pasākumu, kurā amerikāņi ieguldījuši savas salīdzinoši lielākās spējas. Tā, protams, nav nejaušība, ka tieši ASV dolārs tika padarīts par pasaules naudu, bet vēl jo likumsakarīgāk, ka par šīs naudas pielietojumu kļūst Rietumu bēru izdevumu segšana.
Citiem vārdiem sakot, Rietumi jeb eiropieši amerikāņu veidolā pacēluši nastu, ko nespēj panest un tāpēc gribētu nomest. Ja Rietumi līdz pasaules naudai būtu tikuši agrākā savas etnoģenēzes posmā, tad viņi varbūt šo rīku apsaimniekotu savādāk nekā tagad, taču bīstams šis rīks tā lietotājiem ir jebkurā gadījumā. Neizskatās, ka no etnoģenēzes viedokļa daudz perspektīvākie ķīnieši alktu aizvietot ASV dolāru ar savu juaņu. Ticamāk, ka viņi prot novērtēt brīdinājumu, kāds amerikāņiem tika izteikts, bet kādu amerikāņi ignorēja.
Ļoti konkrēti un zinātniski, cik nu par zinātņu nozari var uzskatīt ekonomiku, amerikāņus ir brīdinājis Roberts Trifins (Triffin, 1911-1993, attēlā). Viņš ticis uzklausīts ASV kongresā 1960. gadā un karjeras laikā sakrājis dažādas prēmijas u.tml. pagodinājumus, taču pa īstam saprasts tikai tagad, kad amerikāņi kratās vaļā no tiem labumiem, kādus viņi baudījuši kopš 1944. gada, kad pret Vāciju karojoša koalīcija izlēma padarīt ASV dolāru par pasaules naudu, t.i., par uzkrāšanas un starptautiskās tirdzniecības norēķinu līdzekli.
Ekonomikas vēsturnieki zina teikt, ka bažas par nacionālās un pasaules naudas apvienošanu ASV valdošajās aprindās manītas jau 1944. gadā. Pēc tam vairākkārt radušās situācijas, kurās amerikāņi bijuši tuvu tam, lai no pasaules naudas drukātāju nastas atkratītos. Arī tagad nevar garantēt, ka D. Tramps noteikti uzvarēs prezidenta vēlēšanās un ja uzvarēs, tad spēs iznīcināt dolāru kā pasaules naudu.
Līdz šim amerikāņu konfliktos par dolāra statusu vienmēr uzvarējusi alkatība izspiest visu iespējamo no pasaules naudas drukātāju tiesībām. Tās taču ir ne mazāk kā tiesības praktiski jebkuru labumu pasaulē iegūt bez maksas, ja neskaita dolāra drukāšanas jeb bezskaidrās naudas norēķinu sistēmas uzturēšanas izdevumus. Tātad amerikāņi pērk šos labumus par pašu emitētu naudu, par ko no viņiem neprasa nekādus labumus pretī, jo ietirgotos dolārus valstis un to rezidenti vai nu glabā, vai laiž apritē savstarpējos darījumos. No tādas dzīves grūti atsacīties par spīti brīdinājumiem, ka pie laba gala tāda dzīve nenovedīs. R. Trifina brīdinājums (tā internacionālais apzīmējums ir Triffin Dilemma) skan tā, ka citu valstu apgādāšana ar tām nepieciešamo dolāru daudzumu prasa no ASV nenovēršamu tirdzniecības deficītu, kas samazina ticību dolāram kā valūtai, kādā veidot rezerves.
Protams, ka tirdzniecības deficīts ir ekonomikas vājuma pazīme. Amerika noformējusi šo vājumu kā apzinātu labdarību, kā upuri visai pasaulei. D. Tramps tieši to arī saka, ka turpmāk šādu labdarību ASV vairs nevar atļauties.
Ne O. Špenglers, ne R. Trifins nav teikuši, ka viņu paredzējumi piepildīsies momentā. O. Špenglers aprakstīja pusotru tūkstoti gadu ilgu ciklu, R. Trifins konstatēja, ka ASV dolārs kā pasaules nauda ir gadu desmitiem pastavējis un vēl kādu laiku pastāvēs. Abos gadījumos daudzi gadi pagājuši un vairākas paaudzes nomainījušās, bet Rietumi kopumā un ASV ekonomika tajā skaitā nav sabrukusi. Daudzi tāpēc teikuši, ka gudrās runas un reālā dzīve pastāvot pašas par sevi un saistību starp tām nav ko meklēt. R. Trifina brīdinājums tomēr jau nonācis līdz amerikāņu vairākumam saprotamai realitātei, pat ja šī vairākuma vairākums par R. Trifinu nav neko dzirdējuši. Pietiek taču ar to, kā šo brīdinājumu politiskos lozungos pārvērš D. Tramps: “Padarīsim Ameriku atkal varenu!”
Ar varenību tiek solīta ražošanas atjaunošana ASV, kur tagad ražošana saglabājusies tikai kā atavisms, kā māņi un aizspriedumi. Tas taču pats par sevi saprotams, ka nekāda ražošana nevar konkurēt ar naudas ražošanu kā vienīgo nepieciešamo ražošanu, lai amerikāņi varētu nopirkt jebko. Paliek pāri pakalpojumi un lauksaimniecība, kuras produkcijas palaišana starptautiskajā apritē uztur iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē, kāds vajadzīgs, lai pasaulē būtu aizvien vairāk fizisku un juridisku personu, kuru veidotajos uzkrājumos nogulsnējas aizvien vairāk ASV emitēto dolāru.
No rūpniecības ASV palikusi pāri pamatā tikai militārā rūpniecība, ciktāl valdība var atļauties pārkāpt tirgus saimniecības nosacījumus, pēc kuriem ārzemju ieroči jāpērk par sadrukātu naudu tieši tāpat kā ārzemju krekli un veļas mašīnas. Militārā rūpniecība ASV gan vēl pastāv, bet atrodas izmaksu pieauguma slazdā. Militārajiem pasūtījumiem jāsadārdzinās tempā, kas apsteidz kopējo dolāru emisiju, lai uzņēmējiem būtu kaut jeb kāda motivācija ieguldīt un strādniekiem - strādāt, nevis saņemt labumus jau gatavus kā praktiski bezmaksas importa produktus. Rezultātā ASV militārais budžets pāraudzis no fantastiska par fantasmagorisku, bet saražot Ukrainai nepieciešamo šāviņu daudzumu militārā rūpniecība ne vien negrib, bet arī nespēj.
Šeit iezīmēti tikai daži punkti cēloņsakarību ķēdēs, kuras visas ved pie tā, lai ASV piespiestu pasauli atteikties no ASV dolāra kā rezerves valūtas. No tā taktisks ieguvums amerikāņiem, ka viņiem vairs nebūtu pat teorētiskas atbildības par naudu u.c. vērtspapīriem ar nominālvērtību desmitiem triljonu ASV dolāru apmērā. Galvenais tomēr tas, ka viņu vairākums varētu atsākt strādāt tik tiešām sabiedriski derīgu darbu, nevis grozīt naudu bezgalīgos tiesu procesos un izlādēt dusmas par tādu dzīvi zem “Black Lives Matter” zīmola vai piedaloties D. Trampa atbalstītāju iebrukumā ASV kongresa ēkā 2021. gada janvārī.
Amerikāņu mērķis cēls un pašsaglabāšanās instinkts apsveicams, pat ja mērķa sasniegšanai nākas ziedot tādus sīkumus kā Ukrainu un Eiropu. Jā, diemžēl, tās pašas vainīgas par savām kļūdām, paļaujoties uz to, ka amerikāņi visu izdarīs citu valstu un cilvēku vietā. No mūsu puses tikai jautājums, vai tiešām amerikāņu mērķi sasniedzami tik vienkārši kā ar atkratīšanos no sliktiem sabiedrotajiem.
