Ārkārtējs notikums Saeimas darbā ir triju Saeimas komisiju kopsēde, kurā vakar Ukrainas vēstnieka Latvijā Anatolija Kucevola klātbūtnē tika izskatīti grozījumi Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā.
Deputāti sprieda par to, vai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā uz Latviju atbēgušo Ukrainas ģimeņu bērniem sākt mācīt latviešu valodu pēc tam, kad viņi būs jau četrus gadus burzījušies Latvijas krievalodīgajā vidē un tādējādi ielāgojuši, ka pēc latviešu valodas arī Latvijā nekādas vajadzības nav. Šopavasar deputāti it kā jau bija apjēguši, ka tādu situāciju vajadzētu mainīt. Proti, noteikt Ukrainas bēgļu bērniem obligātu klātienes apmācību Latvijas skolās. 19. jūnijā “Neatkarīgā” aprakstīja, ar cik skaļiem un asiem strīdiem un lēmumprojekta uzspiešanu vai izspiešanu atkārtotu balsojumu ceļā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija aizsūtīja uz Saeimas plenārsēdi likumprojektu par Ukrainas bēgļu bērnu obligātu iešanu uz Latvijas skolām no šā gada 1. septembra. Tomēr Saeima par šādu likumprojektu nobalsoja tikai pirmajā lasījumā, kas nozīmē, ka ukraiņu bērniem uz Latvijas skolām obligāti jāiet nav. Saeima mēģina saņemt drosmi un pabeigt likuma pieņemšanu tā, lai viņi sāktu iet uz skolām nākamā gada 1. septembrī. Uzkurināt viens otru šādam balsojumam bija sanākuši Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas, Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti.
Latviešu valodas mācīšanas un mācīšanās pasludināšana par obligātu ir netieši, bet toties stingri uzdots jautājums lielākajai daļai Ukrainas bēgļu, kuriem pēc definīcijas pienākas būt ar bērniem pirmsskolas vai skolas vecumā. Bērni ir pamatojums, kāpēc viņu vecāki (mātes) aizbēga no Ukrainas un tika laipni uzņemti Latvijā, kamēr citi ukraiņi cīnās līdz nāvei. Ko izlems šo bērnu vecāki? Varianti ir pakļauties obligātajai prasībai no nezin kura gada 1. septembra sūtīt savus bērnus uz Latvijas skolām, vai tomēr netērēt bērnu un arī savu laiku mazskaitlīgas tautiņas valodas apguvei un vai nu atgriezties Ukrainā, vai doties tālāk integrēties viņiem svešākā, bet toties plašākā un tādējādi perspektīvākā valodā un kultūrā.
Šobrīd Latvija dod Ukrainas izcelsmes bērniem tiesības apmeklēt Latvijas skolas. Pēc visjaunākajiem datiem, kādus Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sniedza Saeimas deputātiem, 30. septembrī šīs tiesības izmantojuši 1 157 bērni bērnudārzos, 2 459 bērni pamatskolās un 213 bērni jeb jaunieši vidusskolās. Tādējādi kopskaitā 3 829 audzēkņi un skolēni veidojot 28% no visiem Ukrainas izcelsmes bērniem un jauniešiem Latvijā. Skaitās, ka visi pārējie saņemot tālmācību no mācību iestādēm Ukrainā. Ar 28% Latvija kuļas pa sev ierastajām pēdējām vietām dažnedažādos Eiropas un pasaules valstu ranžējumos. Konkrētajā gadījumā Latvija 6. no beigām starp 23 salīdzinātajām valstīm. Pirmajā vietā Īrija, kuras savās skolās iedabūjusi 97% Ukrainas bēgļu bērnu, bet pēdējā ir Moldova ar 8%.
No vienas puses, IZM delegācijai jāizsaka nopēlums par deputātu mānīšanu, solot viņiem visu problēmu atrosināšanu tad, kad ukraiņu bērni sākšot mācīties kopā ar latviešu bērniem. Tā - “latviešu, latviešu, latviešu” vismaz reizes trīs divu stundu ilgajā komisiju sēdē izsacījās ministre Anda Čakša un viņu pavadošie speciālisti. Īstenībā ar to domāti Latvijas bērni un jaunieši, starp kuriem Rīgā un vēl citviet daudz nelatviešu un atbilstoši daudz arī mācību iestāžu nelatviešiem. Deputāti to neizdarīja, bet “Neatkarīgā” pārjautāja un noskaidroja, ka IZM nav nekādu ziņu par 3 829 skolās un bērnudārzos ejošo bērnu sadalījumu starp latviešu un cittautiešu mācību un audzināšanas iestādēm. Oficiālā atruna šo iestāžu nenodalīšanai tāda, ka tagad taču visās mācību iestādēs par mācību valodu noteikta latviešu valoda. Tomēr IZM nav spējusi radīt pārliecību, ka latviešu valodas pasludināšana par mācību valodu padarītu cittautiešiem domātās skolas par tādām, kurās skolēni spētu apgūt un lietot ja ne vairāk, tad vismaz latviešu valodu.
No otras puses, pat latviešiem domātajās skolās bez latviešu valodas prašanas skolēni var iztikt. Protams, ka uz viena konkrēta piemēra pamata nevar dot slēdzienu par visu, kas Latvijas skolās notiek, bet piemērs reāls un izteiksmīgs. Kādā uz iekļaušanu un pārmaiņām orientētā Rīgas skolā pamatskolas klasē tika ieskaitītas meitenes no ģimenēm, kuras pārcēlušās uz Latviju viena no Gruzijas un otra no Serbijas. Meitenes sēdējušas latviski notiekošās mācību stundās un starpbrīdī čalojušas viņam komfortablākajā krievu valodā, vairāku gadu laikā neuzrādot nekādu progresu latviešu valodas apguvē. No šīs situācijas divi secinājumi. Pirmais, ka ar kārtīgu nākšanu uz skolu pietiek pārcelšanai uz nākamo klasi, iemācoties to pašu neko, cik daudz iemācījās viņu klasesbiedri ar mācību valodas saprašanu. Otrais, ka latviešu valodu viņām nemācīja arī ģimenēs, kurās viens no vecākiem bija latvietis vai latviete. Jāsecina, ka cilvēkiem, kuri pa pasauli pamētājušies, Latvija bija kļuvusi par tikai situatīvu apmešanās vietu. Nav šeit nekā tāda, kas liktu ģimenēm rēķināties ar ilglaicīgu palikšanu. Tāpēc tās neapgrūtina sevi un bērnus, sarunājoties eksotiskā (vēl skarbāk var sacīt, ka izzūdošā) valodā, bet uztur krievu, angļu vai vēl kādas izplatītas, tagadējo bērnu dzīves laikā noteikti daudzviet lietojamas valodas prasmes.
Aprakstītas gadījums notika vēl nosacīta miera laikos pirms gadiem desmit. Līdz ar Ukrainas bērnu un jauniešu ierašanos šāda situācija, ka klasē sēž viens vai vairāki mācību valodu neprotoši skolēni, kļuvusi ja ne masveidīga (jo ukraiņu masas uz Latvijas skolām nelaužas), bet trafaretu situāciju. To var saukt par abpusēji izdevīgu darījumu, ka bērni un jaunieši vai viņu ģimenes saņem apliecinājumu par izglītības iegūšanu jau tā mācību gada laikā, kurā ukraiņu ģimene nonākusi Latvijā, bet skola saņem papildu naudu par katru piesaistīto ukraini. IZM apliecināja, ka valsts izmaksā 257 eiro mēnesī par katru piesaistīto ukraini viņa individuālā mācību plāna īstenošanai un 50 eiro mācību līdzekļu iegādei katram mācību gadam un vēl 128,50 eiro mēnesī grūti saprast par ko. IZM amatpersonas izraisīja deputātos sašutumu ar nespēju atbildēt, kas tieši par šo naudu tiek izdarīts. Katrai skolai dotas tiesības sastādīt savu naudas apguves plānu, kuri tik dažādi, ka nekādus kopsaucējus un rezultātu mērīšanas veidus ministrija neesot atradusi.
IZM gaida to laimīgo laiku, kad obligātā skolā iešana kā kopsaucēju došot valodas apguvi vismaz pirmā gada laikā, kad bērns vai jaunietis vispār parādīsies skolā. Šis gads viņam būs jāziedo valodas apguvei, tādējādi atpalielot virzibā no klases uz nākamo klasi. Toties varēšot pārbaudīt, vai viņš viena mācību gada ilgumā valodas ziņā sagatavots pietiekami, lai nākamajā gadā varētu reāli apgūt mācību vielu. Šāda apņemšanās tikpat ticama kā apgalvojumi, ka iepriekš krievvalodīgo skolu ikdiena kļuvusi pavisam savādāka pēc tam, kad latviešu valoda pasludināta par mācību valodu.
