Cilvēki stājas rindā, lai par 8 eiro tiktu pazemē, kur Augusta Dombrovska ielā 2 atjaunots bijušais Oktobra rajona civilās aizsardzības komandpunkts.
Tūlīt paies trīs gadi kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai un trīs gadi, kopš daži entuziasti pārņēmuši bijušā civilas aizsardzības bunkura izlaupītās un izdemolētās paliekas, kas tagad atkal savestas kārtībā un kopš pērnā gada beigām pieejamas apskatei. Pagaidām tas tikai no gadījuma uz gadījumu. Nākamā apskates diena 2. februārī. Tālāk interesentiem jāseko informācijai Civilās aizsardzības muzeja "Sakaru bunkurs" mājaslapā.
Muzejs ir privāts. To izveidojusi biedrība “Sakaru bunkurs”. Vēstures entuziasti A. Dombrovska ielas bunkuru atraduši tā fotofiksāciju veikuši pirms astoņiem gadiem, bet tad tālāka darbība nav sekojusi. Pārņemt bunkuru viņi spējuši šī pirms trijiem gadiem vēl daudz nolaistākā, izlaupītā, izdemolētākā stāvoklī. Tomēr tagad ir izdevies atdot bunkuram izskatu, kādā tas tika ierīkots pagājušā gadsimta 60. gadu otrajā pusē un pamests 90. gadu sākumā.
Atjaunošana attiecas uz telpu izskatu, nevis uz funkcionēšanu.
Pirmkārt, bunkurs laika gaitā zaudējis tās spējas nosargāt cilvēkus kodolkara, ķīmiskā kara vai milzīgas dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas apstākļos, kādas tam kādreiz bijušas. Konkrētais bunkurs nav bijis pašpietiekams, bet sasaistīts ar Rīgas Kuģu remontu rūpnīcas energoapgādes sistēmām un vēl citiem bunkuriem, kas aizņem plašu teritoriju pie šīs rūpnīcas. Tagad toreizējās sistēmas pārveidotas, izslēdzot no privatizētā uzņēmuma izdevumiem civilās aizsardzības objektu uzturēšanu.
Otrkārt, konkrētā bunkura jēga bija pasargāt tajā savāktos cilvēkus ar mērķi, lai šie cilvēki spētu vadīt civilās aizsardzības pasākumus reāla kara apstākļos. Tāpēc, lūk, objekts saukts nevis vienkārši par bunkuru, bet par sakaru bunkuru. Tagad visi šie pasākumi atcelti un valsts, tajā skaitā pašvaldību iestādes tikai prāto, ka kaut ko no bijušās sistēmas vajadzētu atjaunot, bet nezin ko un nezin kā. Citiem vārdiem sakot, gribētos atrast tādus civilās aizsardzības paņēmienus, kuri izpildei nebūtu jātērē nauda. Šādi paņēmieni nav un netiks atrasti, tāpēc civilās aizsardzības izdevumi Latvijā tikai tik lieli, cik tiek samaksāts algās ierēdņiem, kuri apņēmušies domāt par civilo aizsardzību.
Jāatzīmē arī tas, ka nav droši zināms, kāda būtu bijusi jēga no konkrētā bunkura tā ziedu laikos, ja tad tiešam būtu izcēlies karš. Nav taču bijis tādu karu, kas droši apliecinātu vai atspēkotu bunkuru, patvertņu un vispār par civilās aizsardzības efektivitāti.
Japānas atombombardēšanā 1945. gadā tika izmēģinātas atombumbas, nevis atomkarš, kad karojošas puses apmainās ar atombumbu un raķešu triecieniem, kuru uzņemšanai tās jau sagatavojušās. Aukstā kara apstākļos daudzviet pasaulē sabūvētie bunkuri nekur nav apliecinājuši sevi karā ar ar masu iznīcināšanas ieroču izmantošanu, jo Aukstais karš tādā karā neizvērtās. Aptuvenu priekšstatu par civilās aizsardzības būvju reālajām īpašībām sniedz tas, ka arī par konvencionālajiem ieročiem saukto ieroču jauda konkrētos šo ieroču pielietošanas punktos dod kodolieroču efektu. Latvijai šādas punktveida pārbaudes līdz šim gājušas garām.
Tikai pieņēmumu un pieļāvumu formā var izteikties par to, kā civilās aizsardzības būves un visa civilās aizsardzības sistēma funkcionētu īsta kodolkara laikā. Cik ilgi bunkuru sienas (un griesti ar zemes pārsegumu daudzu metru, ekskluzīvos gadījumos desmitu un simtu metru dziļumā) un gaisa un ūdens filtrācijas iekārtas izolētu bunkuru iemītniekus no visapkārt saindētās vides? Cik ilgam laikam pietiks bunkuros savākto energoresursu cilvēku dzīvības uzturēšanai nepieciešanu iekārtu darbināšanai? Ko šie cilvēki ēdīs un dzers un kā tiks vaļā no atkritumiem? Un kā cilvēki - gan glābjamie, gan viņu glābēji un šo glābēju priekšniecība - rīkosies, apzinoties to, ka tagad tiešām iet vaļā atomkarš? Gandrīz neko no vajadzīgā neparāda vienalga cik plašas mācības un ļoti attāli parāda tāda mēroga traģēdijas kā tagad Ukrainā, kur cilvēkiem tomēr ir reālas izredzes izsprukt no kara darbības zonām.
Padomju laikā uz robežas ar pretpadomju anekdoti bija ieteikums kodolkara gadījumā ietīties baltā palagā un rāpot tuvāko kapu virzienā. Oficiāli, turpretī, bija jānokārto dažnedažādas civilās aizsardzības zināšanu un prasmju pārbaudes un jātic, ka prasmes lietot civilās aizsardzības aprīkojumu došot lielas izredzes izdzīvot. Viens no “Sakaru bunkura” eksponātiem ir kolekcija ar nozīmītēm, kādas varēja nopelnīt par aktivitātēm civilās aizsardzības pasākumos. Turpat arī plaukts ar grāmatām, kuru izlasīšana pasargās no radiācijas.
Līdz ar padomju iekārtas beigām izbeidzās arī civilā aizsardzība. 90. gados tas notika stihiski - bunkurus, patvertnes un civilās aizsardzības līdzekļu (gāzmasku, aizsargtērpu, radioaktīvā un ķīmiskā piesārņojuma mērīšanas iekārti utt.) krātuves vienkārši pameta izvazāšanai un demolēšanai. Darbu un citus iztikas līdzekļus zaudējuši cilvēki pārvērta šīs būves par metāla, tajā skaitā krāsaino metālu atradnēm. Pēc tam Latvija 2004. gadā iestājās Eiropas Savienībā un - no drošības viedokļa galvenais - NATO, kas tobrīd skaitījās absolūta drošības garantija uz praktiski bezgalīgu laiku. Trekno gadu skurbulī par civilo aizsardzību vienkārši aizmirsa, bet atcerējās tad, kad ekonomiskā krīze sāka spiest taupīt naudu. 2008. gada 28. oktobrī Ivara Godmaņa valdība nolēma atteikties no padomju laikā izbūvēto patvertņu uzturēšanas un Valda Dombrovska valdība 2009. gada 30. aprīlī atcēla civilās aizsardzības aizsargbūvju fonda izmantošanas prasības. Līdz ar to īpašnieki drīkstēja vai nu pielāgot šīs būves savām ikdienas vajadzībām, vai vispār nojaukt, ja viņiem bija vajadzīga tukša vieta citām būvēm vai pārdošanai.
Latvijas Republika no Padomijas bija mantojusi 980 pazemes aizsargbūves un 35 ārpilsētas rezerves vadības punktus atomkara gadījumam. Starp šiem vadības punktiem pats galvenais tika uzbūvēts Līgatnē un varbūt pirmais tika pārtaisīts par muzeju. Līgatnes entuziastiem izdevās nosargāt un sakārtot eksponēšanai priekšmetiskas liecības par Padomijas 60.-80. gadiem kopumā un jo īpaši par civilo aizsardzību un par valsts varas aparātu. “Sakaru Bunkurs” apmēram to pašu parāda mazākā izmērā, bet toties vieglāk pieejams rīdziniekiem un pilsētas viesiem.
Galvenais, ka starptautiskā situācija var vienā daļā cilvēku modināt, bet citos pilnībā apspiest interesi par glābšanos kara gadījumā, ja karu novērtē par pārāk briesmīgu. Kaut nelielā cilvēku rinda pie dabisku iemeslu dēļ mazietilpīgā muzeja ar neregulāru darbības laiku liecina, ka interesentu par civilo aizsardzību netrūkst. “Sakaru bunkurs” savulaik bija ierīkots 28 cilvēkiem, lai viņi tur varētu kaut saspiestos apstākļos dzīvot un strādāt, vadīdami civilās aizsardzības pasākumus toreizējā Oktobra rajonā. Viņu pirmais pienākums būtu vispirms novirzīt cilvēkus uz iepriekš sagatavotām slēptuvēm pagrabos un pēc tam, ja ienaidniekam būtu izdevies padarīt šo Rīgas daļu cilvēkiem neapdzīvojamu, aizdabūt viņus no pagaidu slēptuvēm uz ilglaicīgi drošām vietām, it kā tādas kaut kur būtu, it kā izkļūšana no pagraba zem sagrautas ēkas būtu pastaiga, it kā evakuācijai vajadzīgās automašīnas (arī kuģi, kuru esamību apliecina kuģu remontu rūpnīcas nosaukums un novietojums ūdensmalā) un degvielas rezerves nebūtu iznīcinātas utt. “Sakaru bunkurs” rosina šādas skarbas, bet daudziem tomēr pieņemamas pārdomas.
