Lai cik tas bija sagaidāmi un saprotami, bet tomēr jocīgi ieraudzīt Latvijas 2025. gada janvāra jaundzimušo skaitu ne vairs virs vai zem tūkstoša, bet zem deviņiem simtiem: 881.
Jaundzimušo skaita ne vairs sarukums, bet jau sabrukums no 1 116 pagājušā gada septembrī līdz 994 oktobrī un tālāk jau zem deviņiem simtiem šā gada janvārī divējādi atgādina par sviesta vai putukrējuma kulšanu. Pirmā atbilstība ir pārvērtību straujumā: krējums jāmaisa, jāmaisa, jāmaisa it kā bez nekāda efekta, līdz tas pēkšņi pārvēršas sviesta kunkulī vai putukrējuma stabā. Otra atbilstība ir procesu neatgriezeniskums: no krējuma var iegūt sviestu, bet no sviesta nevar iegūt atpakaļ krējumu. Latvijas teritorijā dzimušo bērnu skaita samazināšanās zem tūkstoša mēnesī dod sākumpunktu laika skaitīšanai līdz valsts pašreizējo iedzīvotāju kopdzīves normu nomaiņai pēc 20-25 gadiem, t.i., pašreizējo iedzīvotāju vairākuma dzīves laikā. Ja tagadējam iedzīvotāju kopumam nav pietiekami daudz pēcnācēju, kam nodod šīs normas, tad atsevišķo cilvēku aprēķini atstāt saviem bērniem māju ar zemi, ar kristāla trauciņiem skapī un naudu bankā, zeķē vai zem ābeles ieraktā podā realizēsies tikai tādā mērā, kādā tas iekļausies pavisam citā, mums pašlaik nezināmā dzīves kārtībā, ko iedibinās mums nezināmi ienācēji. Režīmu veco ļaužu pansionātā nosaka šo iestāžu priekšnieki vai sanitāri, nevis daudz lielākais iemītnieku skaits.
Jaundzimušo skaita noslīdēšana zem tūkstoša mēnesī nav palikusi pilnīgi nepamanīta jeb noklusēta. Ar 8. janvāri datēts Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča publiskais priekšlasījums Ministru prezidentei Evikai Siliņai, ka “demogrāfijas skaitļi ir diezgan slikti” un "faktiski esam antirekordā". 21. februārī viņš bija sapulcinājis Rīgas pilī pēc amatiem vai citām pazīmēm ar dzimstības ietekmēšanu it kā saistītu cilvēku loku uz apspriedi, ko iesāka ar solījumu, “ka visu šo gadu es kaitināšu valdību, kritīšu valdībai uz nerviem un darīšu visu, lai 2026. gada budžetā tomēr demogrāfijai, nezinu, cik, bet noteikts finansējums parādītos. Un pēc tam es kritīšu uz nerviem Saeimai, un tad visi kopā jūs kritīsiet uz nerviem man. Bet strādāsim kopā! Paldies jums!”
Protams, ka politiķu un augstāko ierēdņu labais tonis tagad skaitās tāds, ka viņi ar E. Siliņu priekšgalā piebalso Valsts prezidentam. E. Siliņas iniciētā vairāku ministru nomaiņa dzimstības sakarā izvirzīja priekšplānā jauno labklājības ministru Reini Uzulnieku ar atklāsmi, ka šo amatu viņš pieņēmis kopā ar E. Siliņas solījumu, “ka par 150 miljoniem būs diskusijas. Pārdesmit miljonus varētu iezīmēt, ar ko, protams, ir par īsu. Es līdz septembrim, kad būs zināmas budžeta aplēses, palikšu pie tā, ka 150 miljoni ir minimums, kas jāpanāk. Bet, ja šī summa ir jāmazina, piemēram, 100 [miljoni], kas, manuprāt, ir minimumu minimums, prioritāte ir bērna kopšanas pabalsts, kas tagad ir 171 eiro, uz 422.” Viņa sacītā pārlikums no TV intervijas uz rakstītu tekstu izskatās mazliet saraustīts, bet tomēr saprotams, ka runa ir par naudu, ko valsts varētu izlietot dažādu bērnu piedzimšanas un uzturēšanas pabalstu palielināšanai, ja tāda nauda tiktu piešķirta valsts 2026. gada budžetā. Tālāk jāpaļaujas uz tagadējo praksi, ka sāktos reiz sāktos izdevumus valsts turpinās neierobežoti ilgi.
Kamēr atbildīgās amatpersonas skaita un pārskaita bērnu dēļ izmaksājamiem pabalstiem iespējamo naudu, kas, kā zināms, mīl klusumu, par sabiedrības rosības apliecinājumu kļuva Viļa Vītola janvārī izdotā grāmata “Par demogrāfiju". Tā tiešām sabiedrības balss, jo autors ir nevis demogrāfijas speciālists, bet dzimstības veicināšanā patiesi ieinteresēts cilvēks. Savā mūžā iepriekš pārtapis no būvinženiera par baņķieri, pārcēlies no Venecuēlas uz Latviju. Tā viņam rit nu jau 92. mūža gads.
Līdz šim pamanāmākā atsaucība V. Vītola grāmatai tāda, ka Saeimas opozīcijas partija “Nacionālā apvienība” uzdāvinājusi šo grāmatu katram Saeimas deputātam ar novēlējumu, ka tai jākļūst par nozīmīgu intelektuālo resursu, lai deputāti spētu pieņemt pārdomātus un efektīvus lēmumus, kas veicinās ģimeņu atbalstu un tautas ataudzi.
Kopējais iespaids par grāmatas saturu tāds, ka patiešām pārliecinoši aprakstītās sekas pārāk mazam bērnu skaitam, kas nespēs pārņemt no iepriekšējām paaudzēm kontroli par teritoriju, nozarēm u.tml., jāuztver nevis kā trauksmes zvani, lai šādu situāciju novērstu, bet kā padomi, kādai situācijai sagatavoties ja ne savādāk, tad samierināšanās nozīmē.
Ne grāmatas autora vaina, ka grāmata izdota par vēlu. Tās atpalicību no reālākās dzīves iespējams akcentēt, saliekot blakus grāmatā rakstīto, ka “2023. gadā piedzima vairs tikai 14 490 bērnu ”, ar pavisam nesen Centrālās statistikas pārvaldes paziņoto, ka “2024. gadā piedzima 12 571 bērns - par 13,2 % jeb 1 919 jaundzimušajiem mazāk nekā 2023. gadā". Tātad tagad jau jāsaka, ka 2023. gadā piedzima nevis “tikai 14 490 bērnu” , bet "pat" vai “veseli” (ne medicīniskā, bet skaitliskā nozīmē) 14 490 bērni. Un nupat paziņotais par 881 jaundzimušo 2025. gada janvārī pavisam pārskatāmā nākotnē liks jūsmot, cik daudz bērnu vēl piedzima 2024. gadā. Pēdējo sešu gadu laikā jaundzimušo skaits janvāros samazinājies gandrīz uz pusi:
Pavērst šo kritienu lidojumā uz augšu būtu tas pats, kas pārvērst sviestu par krējumu, maisot to pretējā virzienā kā pirms tam, pārvēršot krējumu par sviestu. Bet - mēģināts nav zaudēts! Lūk, ar kādu šoka terapiju V. Vītols mēģina pārtaisīt cilvēkus, lai viņi turpmāk nedzīvotu tā, kā līdz šim: “Skatoties, kādas automašīnas redzamas Rīgas ielās, ir sajūta, ka mēs piedalāmies kādā lielā ballē. Bet balle ir uz “Titānika”.”
Vairums no šī vispārzināmā gadījuma dalībniekiem nokļuva no balles ledainā ūdenī, no kura arī savs labums, ka slīcējiem nenācās pārāk ilgi mocīties. Viņi dažās minūtēs izjuta to, kas tiem cilvēkiem, kuriem nāksies piedzīvot Latvijas saimniecības un valsts sabrukumu, izstiepsies uz vairākiem gadiem: “Kas notiks, kad šodienas miljons strādājošo kļūs par pensionāriem un 300 tūkstoši šodienas bērnu būs strādājošie? Šai nākotnes situācijai redzu tikai vienu iespējamo apzīmējumu - haoss. Agrāk vai vēlāk pensiju sistēma sabruks, pienāks brīdis, kad valsts apmaksātās pensijas vairs nebūs iespējams nodrošināt vai tās būs niecīgas (kā patlaban Venecuēlā - pensija 3,60 ASV dolāri mēnesī pilnīgi visiem pensionāriem vienādi). (...) Uz vizīti pie ārsta būs jāgaida mēnešiem, uz operāciju - gadiem. Tā tas daļēji notiek jau patlaban. (...) Nebūs personāla, kas nodrošinās ūdens un elektrības piegādi, nebūs naudas ne skolām, ne ceļu uzturēšanai... Var pienākt brīdis, kad senioru jeb pensionāru būs tik daudz un strādājošo tik maz, ka haotiskās situācijas un neizbēgami augsto nodokļu dēļ daļa no nedaudzajiem pāri palikušajiem strādājošajiem pametīs valsti un meklēs labākus dzīves apstākļus citur, kur problēmu mazāk. Līdzīgas situācijas jau esam piedzīvojuši.”
Viens no jautājumiem, kādus ierosina V. Vītola grāmata, ir par to, uz kurieni tad nu muksim. Grāmatā iekļauts ar ANO firmas zīmi apstiprināts pārskats par dzimstību visā pasaulē, kas sadalīta 182 valstīs un 11 atkarīgajās teritorijās. No visām šīm vienībām 102 skaitījušās ar dzimstības koeficientu ne zemāku par 2,1, ar kādu iedzīvotāju skaits ne samazinās, ne pieaug.
Par ANO pārskatu paskaidrots, ka tas jaunākais no salīdzinājumiem, lai gan tajā iekļautie dati jau paguvuši novecot. To vislabāk zinām no savas Latvijas, kas sarakstā figurē ar koeficientu 1,7. Tagadējais iespaids tāds, ka būtu labi, ja 2024. gada koeficients, kad tas ap šā gada Jāņiem tiks publicēts, neizrādītos mazāks par 1,3. Ar šo koeficientu problēma tāda, ka ikdienas dzīvē mēs esam paraduši nepievērst lielu vērību zīmēm aiz komata, ja vien tās nav zīmes, ar kurām cilvēki strādā katrs savā profesijā. Tāpēc jābūt ar priekšzināšanām demogrāfijā, lai uztvertu milzīgo atšķirību starp 1,7 un 1,3, ja runa par summāro dzimstības koeficientu. Psiholoģiski daudz iedarbīgāki rādītāji ir jaundzimušo skaita izmaiņas attiecībā pret iepriekšējiem laika periodiem un Latvijas gadījumā attiecībā pret 1 000 mēneša jaundzimušo robežlīniju, kurai jaundzimušo skaits “no augšas” vairāku gadu garumā tuvojās daudz lēnāk, nekā tagad no tās attālinās “uz leju". Ja ne šogad, tad nākamgad jaundzimušo kopskaits nokritīs zem 10 tūkstošiem gadā.
Grāmatā uzsvērts, ka tādu teritoriju, kurām nedraudētu nupat kā krāšņi aprakstītais haoss darbspējīgu iedzīvotāju trūkuma dēļ, pasaulē maz un kļūst aizvien mazāk. Uz to brīdi, kad pienāks pēdējais laiks mukt no Latvijas, daudz jaunu cilvēku noteikti vēl būs Nigērā un Somālijā, pat ja tām uzrādītie dzimstības koeficienti 6,6 un 5,7 varētu būt pārspīlēti jau tagad un noteikti kļūs zemāki nākotnē. Vai bēgļus no Latvijas tajās teritorijās pieņems, ja mēs gribētu pie viņiem paglābties?
Norāde uz dzimstības samazināšanos pasaulē ir arguments, kāpēc dzimstība arī Latvijā turpinās samazināties neatkarīgi no tā, tiks vai netiks piešķirti 150 miljoni eiro ar bērniem saistītu pabalstu palielināšanai, sākot no 2026. gada.
Jāpievienojas autoram, kurš par pirmo dzimstības krīzes cēloni numurē pensiju sistēmu. Tātad cilvēku pārliecību, ka viņiem nav nepieciešami bērni, lai darbspējas zudums viņiem nenozīmētu mokošu nāvi, kas piedevām vēl izstiepta daudz ilgākā laikā nekā gadījumā ar “Titāniku”. Kā pārliecināt cilvēkus, ka pensiju sistēma var pastāvēt tikai tik ilgi, kamēr cilvēkiem tomēr ir bērni, uz kuru maksāto nodokļu rēķina valstis apmierina pensionāru uzkrātās prasījuma tiesības pret pensiju sistēmas turētājiem? No eksbaņķiera rakstītas grāmatas būtu gribējies labāku skaidrojumu, kāpēc nekādu risinājumu nedod pensiju dalīšana pirmajā, otrajā, trešajā un kaut divdesmit trešajā līmenī: nauda nevar rasties, bet var pazust, ja to sadala pa daudzām kabatām.
Par otro dzimstības samazinājuma iemeslu autors nosauc sievietes lomu sabiedrībā: “Viņai vairs nav jāveido ģimene, lai nodrošinātu iztiku. Pats par sevi tas ir lieliski - tas ir Rietumu civilizācijas progress, bet negatīvi iespaido dzimstību". Arī šajā gadījumā jāsaka gandrīz tāpat kā iepriekš, ka sievietes var neveidot ģimenes tikai tik ilgi, kamēr sievietes veido ģimenes. Pie tam tikai ģimenes, kurās apvienojušies vīrietis un sieviete (ar atrunu, ka ģimene nav tikai tas, ko par ģimeni uzskatīja 19. gadsimta eiropieši), spēj uzturēt cilvēku paplašināto atražošanu. Šī atražošana tagad izput un rauj sev līdzi arī “Rietumu civilizācijas progresu”, bez kura cilvēce tūkstošiem gadu iztikusi un gan jau atkal iztiks. Tajā skaitā uzturēs stabilu cilvēku skaita atražošanu bez tādām pārmērībām kā vairāk nekā astoņi miljardi cilvēku uz zemeslodes ar neizbēgami ierobežotiem resursiem.
Latviešiem izredžu iespraukties ilgtspējīgajā nākotnē kā tautai nav nekādu, bet ikviens var radīt pēcnācējus ar cerību, ka kāda no šo pēcteču līnijām aizstiepsies tūkstošiem gadu vai paaudžu garumā tieši tāpat, kā šāda pēctecība atnākusi no nezināmiem senčiem līdz šodien dzīvojošajiem cilvēkiem.
