Latvijas 20 gadi Eiropas Savienībā ir atzīmējami gan ar ieguvumiem, gan zaudējumiem. Ieguvumi – ceļošana Eiropā bez robežām, fondu finansējums, darba iespējas utt. Zaudējumi – iznīcināta Latvijas zvejniecība un cukurrūpniecība. Taču jāņem vērā arī pašu tautiešu neprofesionalitāte un diemžēl arī alkatība, apgūstot Eiropas fondu līdzekļus. Katrā ziņā – analizēšanai materiālu pietiks. Tā sarunā ar “Neatkarīgo” atzīst sociologs Aigars Freimanis.
Ļoti divējādi, taču gala atbilde būs pozitīva. Ja mēs saliktu ieguvumu un zaudējumu skalu, jāteic, ka ieguvumus tomēr ieraudzīsim vairāk. Protams, ir arī zaudējumi, piemēram, sazāģēta Latvijas zvejas flote. Tas izklausījās un arī bija sāpīgi dažādām profesionālajām grupām.
Taču finansiālie ieguvumi, atvērtā tirgus ieguvumi - tie ir bijuši daudz lielāki. Svarīgi arī izanalizēt, kā esam izmantojuši ES dotās iespējas. Un tās, manuprāt, nav izmantotas pilnībā. Tur lielā mērā ir nospēlējusi cilvēku alkatība - gan fondu apguvē, gan citur.
Kļūdas, ko pieļāva vara “dižķibeles” laikā 2008./2009. gadā, bija dramatiskas, un aizbildināties ar to, ka “visā pasaulē tā notika, un mēs jau neko nevarējām izdarīt” - tas bija muļķīgi. Lietuvā un Igaunijā bija cita “dižķibele”? Tur nebija tāda mēroga krīze, tur nebija tik pārdabiska budžeta konsolidācija, algu samazināšana un tam visam sekojošā masveida emigrācija. Arī tad, kad notika pāreja uz eiro, vara pieļāva kļūdas.
Bet tagad tajā visā vainot Eiropas Savienību - tas man nešķiet nopietni. Apmēram tā kā pusaudzis vaino pieaugušo. Tagad atklājas dīvainības finanšu sektorā, un tās izskaidro neveiksmes, kuras esam piedzīvojuši.
Pagājuši 20 gadi, pusaudzis nu jau sakrājis pieredzi un kļuvis pieaudzis?
Domāju, ka jā. Pieredze ir vēl viena lieta, kas liekama pozitīvajā grozā. Tā, piemēram, ES projektu rakstīšana: mums ir profesionāli cilvēki, kuri prot to izdarīt kvalitatīvi. Daudzas citas lietas ir pozitīvas, tām var pieskaitīt prasmi veikt sarunas: daudzi cilvēki iemācījusies būt par labiem sarunu partneriem vismaz ierēdniecības līmenī.
Par politisko līmeni ir grūti spriest, jo tas reizi pa reizei mainās. Ja skatāmies uz Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, jāatceras, ka viņš ilgus gadus ir strādājis ierēdniecībā augstos amatos: gan kā Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, gan kā Valsts prezidenta kancelejas vadītājs. Pēc tam jau politiskajā amatā kā ārlietu ministrs un tagad kā Valsts prezidents. Rinkēvičam nav iespējams pārmest profesionalitātes trūkumu.
Ir daudzas pozitīvas pārmaiņas, kas gan nav attiecināmas uz visiem amatos esošajiem, uz visām pirmajām personām, kuras ir bijušas vai šodien ir aktīvajā politikā.
Vai jūs uzskatāt, ka Edgars Rinkēvičs ir audzis savā profesionalitātē, pateicoties valsts iestājai ES?
Daļēji jā, protams. Viņš taču bija integrēts visās ar ES saistītajās lietās. Arī tajā, ka mēs iestājāmies NATO. Tur svarīgs bija viss: sarunas, dokumentu kārtošanas principi, publikācijas. Rinkēviča pieredze veidojās ļoti bagātīgi un daudzslāņaini. Šo pieredzi viņš tagad izmanto.
Ko mums darīt nākamajos 20 gados Eiropas Savienībā?
Neatbildams jautājums. Tagad daudzi runā par ES krīzi. Bet, godīgi sakot, pēc katras paplašināšanās, kas notikusi Eiropas Savienībā, ir bijušas runas par krīzi. Un atcerēsimies tādu Latvijai nedraudzīgu terminu - divu ātrumu Eiropa. Pirmajā ātrumā bija vecais ES kodols: Vācija, Francija, Beļģija un citas valstis, kas attīstās daudz intensīvāk, bet tērē laiku un līdzekļus, lai paķertu līdzi jaunpienācējus, kuriem dots otrais ātrums.
Par laimi - šāda divu ātrumu ES netika ieviesta. Vismaz publiskajā vidē šī divu ātrumu Eiropa neiedzīvojās. Kaut gan reizēm kaut kādas atraugas tomēr parādās.
Otrā tēma: Eiropas reģionalizācija. Lielā mērā šis stāsts izauga no Briseles birokrātijas: ziemeļvalstis, tādas kā Zviedrija un Somija, pauda neapmierinātību par izšķērdību, kas vairāk raksturīga dienvidu valstīm. Sākās runas par to, ka Ziemeļeiropa ar daļu no jaunajām ES valstīm varētu būt daudz racionālāka un pati sāktu meklēt savus attīstības ceļus. Bet arī šī tēma pazuda.
Vēl kāda krīze, kas tomēr vairāk vai mazāk tika pārdzīvota, bija Lielbritānijas aiziešana no ES. Šī krīze parādīja, ka iespējams izstāties no ES. To pēc tam kā instrumentu dažādi Eiropas mēroga politiķi izmantoja pret tām valstīm, ar kuru politiskajiem lēmumiem tie nebija apmierināti. Tipiskais piemērs ir Ungārija. Tika runāts par budžeta samazināšanu, par sodiem. Ungārijas gadījumā runāja par iespēju ierobežot šīs valsts tiesības. Ar Poliju to izdarīt būtu grūti, jo tai ir citi izmēri. Tas tikai attaisno veco reklāmas saukli: izmēram ir nozīme!
Vienvārdsakot, Eiropas Savienība ir pietiekami ciniska, tomēr motivācija būt kopā ir spēcīgāka par centrbēdzes tendencēm.
Un tomēr: ko redzēsim nākamajos 20 gados?
Galvenos virzienus redzēsim jau tūlīt pēc EP vēlēšanām. Viens no svarīgākajiem būs migrācijas krīzes jautājums. Protams, ir dzirdami apokaliptiski stāsti par to, ka migrāciju veicinošie spēki gatavi sagraut Eiropu, kam gan es īsti neticu.
Un tomēr lēmumus vajadzēs pieņemt. Ja vara to nespēs, tos pieņems sabiedrība. Daudzas valstis šobrīd saskaras ar lielām, nekontrolējamām migrantu plūsmām un saprot, ka lielākā daļa no šiem migrantiem negrasās strādāt. Viņi vienkārši grib dzīvot uz ES nodokļu maksātāju rēķina.
Pirms dažiem gadiem, kad Eiropā bija sanākusi migrantu plūsma - miljoniem cilvēku, lielākoties jauni, darbaspējīgi vīrieši -, atceros publikāciju, ka ražas novākšanas laikā Eiropā nepieciešams pusotrs miljons cilvēku. Šos cilvēkus vervēja Rumānijā un Bulgārijā.
Un tad man bija likumsakarīgs jautājums: kāpēc šim nolūkam nevar izmantot tos migrantus? Izrādās, ka ir likums, kas liedz viņus nodarbināt! Tad kādā nolūkā šie migranti tika pieņemti?!
Tagad skatos priekšvēlēšanu kampaņu un “priecājos” par Ivaru Ījabu, kurš apgalvo, ka “FRONTEX tiks pārvērsta par īstu robežsardzi” (FRONTEX - Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūra - E.V.).
Ne tu, mīlīt, pārvērtīsi, ne kāds tev klausīs. Tas ir tāpat kā sūkstīties par mobilo tālruņu savienojumiem, par ko pirmo reizi dzirdēju jau 90. gadu vidū: dažādu firmu telefoniem bija atšķirīgi lādējamie, un jau tad cilvēki šķendējās - kāpēc gan lādētāji nevarētu būt vienādi? Tas taču būtu tik loģiski un taisnīgi! Ir pagājuši 30 gadi, un šī tēma joprojām aktuāla. Tāpat notiks ar FRONTEX pārveidošanu.
Manuprāt, arī “zaļā kursa” sektantisms būs aktuāls nākamajos gados.
Jā. Visi tie pārsteidzīgie solījumi par atteikšanos no iekšdedzes dzinējiem līdz kādam tur - 2035. gadam? - ir pilnīgi murgi. Gan amatieriskie, gan profesionālie eksperimenti pierāda, ka elektriskie dzinēji nespēj konkurēt ar iekšdedzes dzinējiem.
Man prātā palicis slavenais eksperiments ar diviem “Volvo” automobiļiem. Viens vecs dīzelis un elektroauto brauca no Stokholmas uz Kannām. Dīzelis līdz Kannām aizbrauca 18 stundās, elektroauto - divarpus diennaktīs. Tam otram nācās stāties un lādēties, bet tas ir laiks.
“Zaļais kurss” parādās komiskās lietās, kas pēc tam vienkārši pazūd. Varbūt jāaizliedz malkas apkure un Jāņu ugunskuri? Varbūt iztiksim ar elektrisko ugunskuru? Un vēl tie vēja propelleri, ar kuriem jau pilna Latvija. Piepildīs Latviju ar tiem vēl vairāk, un laime iestāsies jau nākamajā dienā. Nu nevajag taču nolaisties līdz pilnīgam idiotismam.
Nez, kādu stāju ieņems mūsu jaunievēlētie EP deputāti - gan migrantu, gan “zaļā kursa” jautājumos.
Mēs vienmēr esam ieņēmuši miera stāju. Kad atnāk kaut kāds dokuments no Eiropas, aizveram acis, lai to nevajadzētu lasīt, pēc tam sastingstam miera stājā un salutējam.
Bet ko darīt ar Gruziju un Ukrainu? Uzņemt ES?
Vispirms atcerēsimies paši sevi: kam gan mēs bijām vajadzīgi tajā Eiropas Savienībā? Nu, labi, ES paplašinājās darba tirgus un noieta tirgus, daudziem cilvēkiem atvērās iespēja attīstīt karjeru kaut kur citur. Bet manī nav nekādas vēlmes nostāties pozā pret ukraiņiem. Tad, kad viņi tiks galā ar savām problēmām un ar Krieviju, viņiem
ir jābūt ES, bet bez kaut kādiem pārdabiskajiem atvieglojumiem un bez sarkanā paklāja izklāšanas - tas nebūtu godīgi pret citām dalībvalstīm, kuras bija spiestas izpildīt visas prasības, kas nereti bija par sliktu šo valstu toreizējai ekonomikai.
Un kas ar Gruziju?
Gruzijai vispirms jātiek galā ar savām iekšpolitiskajām problēmām. Patlaban tur ir milzīgas manifestācijas pret esošo varu. Esmu runājis ar inteliģentiem gruzīniem, kuri spēj analizēt situāciju, un viņi tomēr apgalvo, ka atbalsts prokrieviskajai valdībai joprojām ir ļoti liels.
