Evikas Siliņas ar lielu troksni izveidotā birokrātijas mazināšanas darba grupa noslēgusi savas darbības pirmo posmu – izvērtējusi iesniegtos priekšlikumus. Par tālāk virzāmiem atzīti 20 priekšlikumi, kuri tiks iesniegti izskatīšanai valdībā un Saeimā. Galīgo lēmumu pieņems politiķi, bet jau tagad ir dots nepārprotams signāls gan savējiem, gan sabiedrībai. Kāds?
Vispirms paskaidrosim, kāpēc uzsvaru lieku tieši uz signāliem un kāpēc nodalu “savējos” no “sabiedrības”. Signālu lomu cilvēku attiecībās nedrīkst nenovērtēt, jo tiem ir ārkārtīgi svarīga nozīme ne tikai politikā, bet jebkurā dzīves situācijā. Cilvēki signālus uztver ļoti jūtīgi - gan briesmu, draudu, gan savstarpēju simpātiju signālus. Reaģējot uz šiem bieži vien knapi jūtamajiem signāliem, cilvēki attiecīgi rīkojas. Par to, kādus signālus dod minētā darba grupa, nedaudz vēlāk.
Birokrātijas mazināšanas darba grupa gandrīz pilnībā tika veidota no pašiem birokrātiem. Lielākajiem no lielākajiem. Sākot ar Valsts kancelejas direktoru - pašu galveno ierēdni (birokrātu) Raivi Kronbergu un beidzot ar uzņēmēju pārstāvi - Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes priekšsēdētāju Aigaru Rostovski.
Visi viņi pārstāv to darba ņēmēju (ievērojiet, ne darba devēju) slāni, kuri strādā ar papīriem. Tas ir, dokumentiem. Citiem vārdiem, visi viņi ir birokrāti. Līdz ar to no šīs darba grupas jau sākotnēji bija sagaidāms - tā maksimāli aizstāvēs tieši savas, tas ir - birokrātu intereses. Kādas tās ir? Samazināt darbu sev.
Līdz ar to viss uzsvars tika likts uz to, lai pašiem būtu vieglāk. Birokrātu gludajā valodā tas skan - samazināt funkcijas. Tātad - nevis samazināt birokrātus, bet samazināt viņu veicamo darbu apjomu.
Kad Rostovskim LTV raidījumā “Šodienas jautājums” prasa, kādi, viņaprāt, ir šīs darba grupas divi nozīmīgākie priekšlikumi, tad viņš atbild: 1) atbildes uz iesniegumiem 10 dienu laikā, nevis 30 dienu laikā kā līdz šim; 2) uzņēmējiem vairs nebūšot jādublē nododamie dati Valsts ieņēmumu dienestam (VID) un Centrālajai statistikas pārvaldei (CSP). Plaši izreklamētās darba grupas vairāku mēnešu darba galvenais rezultāts - vairs nebūs jādublē daži reizi mēnesī vai ceturksnī iesniedzamie dati.
Jau tad, kad šī darba grupa tika dibināta, pārsvarā skanēja skeptiskas balsis - ne uz ko citu kā vien čiku nav ko cerēt. Tagad ar samērā lielu pārliecību varam teikt: skepse ir bijusi pamatota. Ja divi nozīmīgākie priekšlikumi ir jau minētie, turklāt arī tiem vēl jāiziet Ministru kabineta un Saeimas siets, tad visas runas par birokrātijas mazināšanu par 25%, par ietaupītajiem 850 miljoniem eiro, kurus varēšot novirzīt aizsardzībai, ir tukšākas par vistukšāko bijušā satiksmes ministra Kaspara Briškena muldēšanu. Tas pat ir vēl mazāk nekā čiks. Tas ir tāds birokrātisks purkšķis.
Taču atgriezīsimies pie signāliem. Kāds ir galvenais šīs darba grupas signāls? Tas ir divējāds. Viens savējiem, otrs sabiedrībai. Savējiem: neuztraucieties, neviens no mūsējiem vietu pie galda vai kaut centu no algas nezaudēs. Sabiedrībai: mēs (birokrāti) bijām vareni un būsim. Neviens nepiespiedīs mūs pierauties un savilkt jostas.
Var rasties jautājums: vai varēja būt citādi? Kas būtu bijis jādara, lai signāli būtu citi? Lūk, daži varianti. Katru reizi, kad kāds Saeimas deputāts no ministra amata atgriežas Saeimā, izskan pārmetumi par nepelnīti saņemtajām kompensācijām. Šī amatpersona ne dienu nav bijusi bezdarbnieka statusā, tikai pārgājusi no viena labi atalgota amata citā, bet par šo rotāciju saņem daudzu tūkstošu kompensāciju.
Formāli tur viss ir labi pamatots, un nav pat īsti kur piesieties. Vienlaikus, jau šādus normatīvos aktus pieņemot, tika dots skaidrs signāls valdošajai politiskajai šķirai - jūs būsiet sociāli visnodrošinātākā sabiedrības daļa. Katrs sīkākais jūsu dzīves sarežģījums tiks dāsni kompensēts. Tas attiecas arī uz neskaitāmajām kompensācijām par dzīves vietu, par transporta izdevumiem, veselības apdrošināšanu un tā tālāk. Signāls nepārprotams: jūs esat dzīves saimnieki, un jums visas privilēģijas.
Šo privilēģiju pārskatīšana būtu ārkārtīgi spēcīgs signāls ar pretēju nozīmi. Tas nozīmētu visas politiskās sistēmas revīziju, ko nedrīkst pieļaut nekādā gadījumā. Tā vietā: atbildes uz iesniegumiem 10 dienu, ne 30 dienu laikā. To jā. To drīkst. Tas sistēmas pamatus nesatricina.
Var piedāvāt citu ne mazāk fundamentālu priekšlikumu ar tikpat skaidru signālu: likvidēt parlamentārā sekretāra amatu. Šī amata funkcijas ir visai neskaidras, lai gan formāli, birokrātu valodā formulētas gandrīz vai pārliecinošas: parlamentārais sekretārs uztur ministra saikni ar Saeimu un tās komisijām.
Patiesībā šā amata galvenā jēga ir piemeklēt labi atalgotu darbiņu partijas vadībai uzticīgam, aktīvam cilvēkam, kuram vēlēšanās nav paveicies. Ikviens politiķis, ja vien būtu iedzēris patiesības serumu, būtu spiests atzīt, ka tieši šī ir galvenā parlamentārā sekretāra funkcija. Šajā gadījumā nav pat tik daudz runas par miljoniem, kurus šis parlamentārā sekretāra institūts “noēd”, cik tieši signāls - likvidēt parazitāras, birokrātiskas struktūras.
Ja birokrātijas mazināšanas darba grupa būtu iesniegusi priekšlikumu likvidēt šo “siles” amatu, tad tas būtu nopietns signāls: valdība
atvēzējusies uz patiesi radikālām reformām. Taču šāds signāls netika noraidīts, jo tas būtu pilnīgā pretrunā ar pašu darba grupas birokrātu galveno kredo: mēs nedrīkstam zaudēt ne centu. Par visu maksāsim nevis mēs, bet viņi. Tie tur. Pārējā sabiedrība. Vērtējot birokrātijas mazināšanas darba grupas rezultātus, šo skumjo patiesību nedrīkst aizmirst.
