Šīs nedēļas sākumā Rīgā ieradās vairāki ļoti ietekmīgi pasaules politiķi. Pirmdien ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens un Izraēlas ārlietu ministrs Jairs Lapids, otrdien Kanādas premjerministrs Žistēns Trudo, Spānijas premjers Pedro Sančess un NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs. Visi viņi tikās ar Latvijas augstākajām amatpersonām. Kādu ziņu viņiem nodeva Levits, Kariņš, Rinkēvičs, un kādu viņi mums?
Kara apstākļos - bet šobrīd Eiropā ir uzliesmojis karš, par kura mērogu vēl pāragri spriest - grūti ne tikai kritizēt savējos, bet pat iestarpināt kādu kritisku vārdu, jo katru var iztulkot kā ūdens liešanu uz ienaidnieka dzirnavām. Tāpēc uzreiz paskaidroju, ka augstu vērtēju Blinkena viesošanos, un ja nu ASV prezidenta Džo Baidena administrācijā ir kāds politiķis, kuru bez šaubīšanās var nosaukt par mūsu patiesu draugu, tad tas ir tieši Blinkens. Taču tajā pašā laikā nevaru neatzīmēt dažus momentus, kuri rada bažas.
Pirmām kārtām ir pienācis laiks, kad jānodala labskanīgas frāzes no reālas rīcības. Proti, saldās dziesmas no taustāmiem darbiem. Mūžīgie apliecinājumi - es tevi mīlu - jāapliecina ar darbiem. Turklāt ar tādiem, kuri prasa piepūli un kārtīgu maka patukšošanu. Ticēt vārdiem nozīmē būvēt nākotni uz plūstošām smiltīm. Kāpēc tik svarīgi to saprast?
Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā tās galvaspilsētu Kijevu apmeklēja visdažādākie pasaules valstu un organizāciju līderi, kuri visi bez izņēmuma izteica visstingrāko atbalstu, solīja aktivizēt militārās piegādes - pagaidām nosacītās ķiveres un pārsienamos materiālus, bet tad, kad būs iebrukums (kurš droši vien nemaz nebūs), tad gan visplašākā modernāko un jaudīgāko ieroču straume plūdīs kā pavasara palos. Lai arī nevar noliegt, ka kaut kāda ieroču straume jau plūst (un jāatzīst, plūda arī pirms iebrukuma), tā noteikti nav tāda, uz kādu bija cerējuši Ukrainas aizstāvji.
Lūk, ko par šiem ieročiem saka bijušais Latvijas sauszemes spēku komandieris, atvaļinātais pulkvedis Igors Rajevs: “Pretgaisa aizsardzības ieroči “Stinger”, prettanku ieroči “Javelin” un “NLAW” ir zema līmeņa taktiskie ieroči, kas labi piemēroti darbībai no slēpņiem un kaujām pilsētās, taču šīs nav ieroču sistēmas, kas var panākt kara iznākumu... Es pat neredzu iespējas, ka rietumvalstis vispār piekritīs nodot ukraiņiem kādas sarežģītākas ieroču sistēmas.”
Jau no pagājušā gada pavasara bija vērojama Krievijas karaspēka pastiprināta koncentrācija Ukrainas pierobežā, bet tā arī “kādas sarežģītākas ieroču sistēmas” Ukrainai netika piegādātas. Nav šaubu, ka šī ieroču plūsmas nerakstīta bremzēšana notika “ka tikai nesadusmot Putinu” taktikas ietvaros, par ko rakstīju vakar.
Vai šobrīd, kad karadarbība Ukrainā jau norit karstajā fāzē, šī taktika - “ka tikai nesadusmot Putinu” - ir mainīta vai atzīta par neefektīvu? Blinkena vizīte Rīgā par to neliecina. Ko konkrēti mums atveda Blinkens, Stoltenbergs un pārējie? Protams, vienmēr ir patīkami dzirdēt labskanīgas frāzes, piemēram, ka “NATO apņēmība ievērot 5. panta saistības ir lielāka nekā jebkad”. Taču jaunajos apstākļos ar to ir nepietiekami. Jāprasa reāla bruņojuma piegāde un karaspēka klātbūtne jau tagad. Varbūt esmu ko palaidis garām, bet tikai ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs publiski pieprasīja, lai ASV spēki Latvijā tiktu dislocēti pastāvīgā, nevis rotējošā režīmā. Skaidras atbildes uz šo Rinkēviča lūgumu/prasību nebija. Skaidrs arī iemesls - bailes, ka tikai netiek “sadusmots Putins”.
Lieliski saprotu pasaules bailes tikt ierautai šausminošā vai pat tikai ierobežotā kodolkarā, bet šīs bailes nedrīkst kļūt par gatavību izvairīties no kara par katru cenu, jo “par katru cenu” to arī nozīmē - burtiski par katru cenu. Tas ir, kaulēšanās nebūs. Par pazemojuma, kauna, negoda un sevis necienīšanas cenu.
Kad pirms dažiem gadiem islāma teroristi (jā, jā, tieši islāma teroristi, nevis “terorismam nav nacionalitātes un reliģiskās piederības”) apšāva žurnāla “Charlie Hebdo” redakciju, tad visa Francija ar tās toreizējo prezidentu Fransuā Olandu izgāja ielās zem lozunga - neļausim teroristiem sevi iebiedēt. Tagad viens aptracis krievu (jā, jā, tieši krievu, nevis “terorismam nav nacionalitātes un reliģiskās piederības”) terorists terorizē visu pasauli, bet nekādi plaši gājieni Elizejas laukos ar ideju - neļausim teroristam Putinam mūs iebiedēt - nenotiek. Tā vietā klusiņām tiek realizēta cita taktika - ka tikai “nesadusmot Putinu”. Tās pašas “neiebiedējamās” Francijas prezidenta pazemojošos zvanus šim teroristam pat kauns pieminēt.
Lieliski atceros situāciju, kāda bija līdz pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām - milzīgi NATO (ASV) spēki Rietumeiropā, pirmām kārtām Rietumvācijā. Arī toreiz bija kodolieroči, pat vairāk nekā tagad, taču tas nemazināja konvencionālo ieroču lomu un NATO bāzu skaitu Rietumeiropā. Kremlim tika skaidri pateikts, ka nekāda vieglā pastaiga līdz Lamanšam nebūs. Kremlis to saprata, un Eiropā valdīja miers, kura paspārnē pēdējo 50 gadu laikā tik lekni sazēlusi šī “rozā poniju” kultūra.
Tagad situācija ir radikāli mainījusies, un var tikai piekrist Rinkēvičam: “Neredzu nevienu labu iemeslu domāt, ka Krievija mainīs savu politiku.” Tāpēc vienīgais veids, kā nodrošināt patiesu Latvijas drošību, ir būtiska NATO militārās klātbūtnes pastiprināšana Latvijā un abās pārējās Baltijas valstīs. Turklāt nevis ar, kā izteicās Rajevs, “zema līmeņa taktiskajiem ieročiem”, bet gan “ievērojami sarežģītākām ieroču sistēmām”. Tieši tas būtu jālūdz, jāprasa katrā iespējamā brīdī Levitam, Kariņam un citām Latvijas augstākajām amatpersonām, nevis padevīgi jāmāj ar galvām kā dresētiem ziloņiem pēc katras augstā viesa frāzes.
