Karte, kurā labi redzamas iedzīvotāju algu atšķirības (pēc nodokļu nomaksas) dažādos Baltijas valstu reģionos, daļu Latvijas iedzīvotāju ir šokējusi.
Lai arī jau gadiem tiek runāts par Latvijas arvien pieaugošo atpalicību no abām Baltijas kaimiņvalstīm, šīs runas kaut kā tiek nobīdītas uztveres perifērijā un neuzkrītoši ierindotas “tā runāt neskaitās labais tonis” kategorijā. Šādām runām pat ir izgudrots visai nievājošs tēmturis - #vissirslikti.
Respektīvi, ja norādi, ka kaut kas mūsu valsts pārvaldē nav īsti kārtībā, tātad neesi “pareizs”, jo valsti taču kritizē tikai gobzemieši un viņiem pielīdzinātie. “Pareizi” ir atbalstīt Kariņu, viņa valdību un teikt, “bet kurš tad cits?”. Nevilkšu nekādas paralēles ar dažām citām mūsu kaimiņvalstīm, jo turienes līderi patiešām ir stipri atšķirīgi no mūsējiem, bet tas nenozīmē, ka sauklis “bet kurš tad cits” tāpēc kļūst mazāk kaitīgs sabiedrības veselīgai attīstībai.
Kā redzam no kartes, algu līmenis Latvijas bagātākajā reģionā - Rīgā - ir zemāks nekā Igaunijas trūcīgākajos lauku reģionos. Salīdzinājums ar Lietuvu it kā neizskatās tik graujošs, bet tikai it kā, par ko nedaudz vēlāk. Viļņas un Kauņas reģioni ir Rīgai priekšā, bet Klaipēdas reģions ar Rīgu ir vienā līmenī. Savukārt pārējie Lietuvas lauku reģioni ir vienā līmenī ar Latvijas Pierīgas reģionu. Visa pārējā Latvija kliedzoši atpaliek.
Tagad par to “it kā”. Kartē ir parādītas algas pēc to faktiskā nomināla, nevis reālās pirktspējas. Cilvēki, kuri bieži apmeklē kaimiņvalstis, ir ievērojuši, ka Igaunijā cenas ir augstākas, bet Lietuvā (vismaz vēl nesenā pagātnē) zemākas. Varbūt šīs cenu atšķirības nav visām precēm un pakalpojumiem, bet kopējā tendence ir tieši tāda.
“Eurostat” nedod IKP datus pēc pirktspējas paritātes pa reģioniem, bet dod pa valstīm. Igaunijā IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes 2020. gadā bija 24 991 eiro, Latvijā - 21 076 eiro; Lietuvā - 25 288 eiro. Kā redzam, Lietuva ar vidējo algu līmeni, bet zemākajām cenām pēc pirktspējas paritātes ir šobrīd visturīgākā Baltijas valsts, bet Latvija jau samērā tālu atpaliek.
Cilvēki jau gadiem uzdod jautājumus par šīs atpalicības cēloņiem. Ļoti tipisks ir Alberta Ziemeļa ieraksts tviterī: “Mūs apsteigusi pat Lietuva, kas līdz 2005. stabili atpalika no Latvijas. Vai tās ir sekas Kremļa aģentu darbībai Latvijas elitēs?”
Šajā ierakstā kā ūdens pilē atspoguļojas visas mūsu iedomas un maldi. Pirmkārt, liela latviešu daļa vēl no ulmaņlaikiem dzīvo pārliecībā par “atpalikušo Lietuvu”. Patiesībā 2005. gadā Lietuva jau bija Latvijai garām. Ne tik daudz kā tagad, bet teikšana, ka Lietuva 2005. gadā “stabili atpalika”, liecina vienīgi par mūsu pašu iedomām. Otrkārt, neiedragājamā pārliecība, ka mūs atpakaļ velk kaut kādi mistiski spēki - “Kremļa aģenti Latvijas elitēs”. Šie mistiskie spēki var būt arī nesaistīti ar Kremli, bet pie visa vainīgi ir tieši “viņi”. Vainīgi neesam mēs, bet gan viņi (katrs pats var sev izdomāt savus “viņus”).
Kas nosaka valstu labklājības līmeni? Ir dažādas teorijas, bet ar dažādām variācijām tās nonāk pie diviem pamata faktoriem. Tie ir - iedzīvotāju kvalitatīvais sastāvs un politiskās vadības kurss. Tā kā iedzīvotāju kvalitatīvais sastāvs skan pārāk politnekorekti, bieži šo jēdzienu aizvieto ar vēsturisko nosacītību. Ar to saprotot sabiedrības kopējo civilizētības līmeni: izglītība, kultūra, sadzīves ieradumi, tradīcijas, uzvedības normas utt. Diez vai kāda šobrīd stipri atpalikusi valsts varētu strauji sasniegt Luksemburgas līmeni, ja to sāktu vadīt Luksemburgas valdība. Vienkārši daudz kas no tā, kas pašsaprotami darbojas Luksemburgā, tur nedarbotos.
Pasaules vēsturē ir maz piemēru, kad kādreiz atpalikušas valstis kļuvušas par labklājības līderēm. Var nosaukt Norvēģiju, Koreju, Īriju, Singapūru, varbūt vēl dažas. Pārsvarā visas valstis tur, kur bijušas, teiksim, pirms simt gadiem, vispārējos vilcienos ir arī tagad.
Tas attiecas arī uz Latviju, un nevajadzētu sevi mānīt ar šaubīgiem statistikas datiem, kuri “liecina”, ka Latvija 1938. gadā bijusi gandrīz vienā līmenī ar Rietumeiropu. Pietiek salīdzināt automašīnu skaitu uz vienu iedzīvotāju, sadzīves tehnikas lietojumu (veļas mašīnas, gāzes/elektriskās plītis, ledusskapji utt.), lauku mehanizācijas līmeni (traktoru/zirgu attiecība) un elektroenerģijas patēriņu, lai šos “statistikas datus” ielidinātu papīrkurvī.
Par laimi, iedzīvotāju “vēsturisko ieradumu” kopums nav vienīgais labklājību noteicošais faktors. Valdības politiskais kurss ir ne mazāk svarīgs. Gan Singapūra, gan Koreja kļuva labklājības valstis, pateicoties dzelžainām reformām, kuras tika realizētas ne pārāk demokrātiskā ceļā. Norvēģijas straujo uzplaukumu lielā mērā noteica bagātīgās naftas atradnes. Vienīgā valsts, kura burtiski desmit gadu laikā (no 1995. līdz 2005. gadam) veica milzu lēcienu, apsteidzot agrāk bagātākas valstis, ir Īrija. Diemžēl arī Īrija mums maz var kalpot kā piemērs, jo Īrija visādi veicināja darbaspēka pieplūdumu no malas, ko Latvijā sabiedrība nepieņemtu.
Taču mūsu gadījumā jau sen vairs nav aktuālas deviņdesmito gadu sākumā populārās runas par Zviedrijas līmeņa sasniegšanu. Tagad jārunā, kā neatpalikt vēl vairāk no tās pašas Lietuvas. Arvien vairāk izkristalizējas sapratne, ka līdzšinējā ekonomiskā politika ir sevi izsmēlusi un ar steigu jāmaina. Proti, pie pašreizējās atpalicības mūs ir noveduši nevis “Kremļa aģenti politiskajās elitēs”, bet gan valdību īstenotā ekonomiskā politika.
Liktenīgu kļūdu Latvijas pieļāva, izvēloties 2008. gada krīzes pārvarēšanas metodi. Nav neviena nopietna pasaules līmeņa ekonomiska pētījuma, kurā Latvijas piemērs tiktu piesaukts pozitīvā gaismā. Tajā pašā laikā šīs metodes kritiska izvērtēšana Latvijā nav notikusi. Kopš 2009. gada valsts ekonomisko kursu nosaka tie paši spēki, kuri atbalstīja metodes, kuras izraisīja ļoti strauju, no valsts puses neamortizētu ekonomikas sarukumu. Rezultātā Latvija zaudēja līdz pat 200 000 darbaspējīga un fertila vecuma cilvēku. Var iebilst, ka no Lietuvas neizbrauca mazāk un arī tur ekonomiskā krīze tika pārvarēta līdzīgā veidā, taču Lietuva pēc smagās krīzes pārvarēšanas mācījās no kļūdām un pamazām atteicās no tās izteikti konservatīvās ekonomiskās politikās, kuru vienā vārdā var raksturot kā “taupīgu”.
Kamēr Latvijā valdošie politiskie spēki bija gatavi iet pat uz pašu pieņemto likumu nepildīšanu, lai tikai 2019. gadā neiedotu mediķiem nieka 60 miljonus eiro (tagad pēc Covid-19 naudas lietus šī toreiz noskopotā summa izskatās nožēlojama), Lietuvas valdība nenobijās strauji un regulāri celt minimālo algu. 2021. gadā līdz 642 eiro, 2022. gadā līdz 730 eiro. Atgādinu, ka vēl 2015. gadā Latvijā minimālā alga bija 360 eiro, bet Lietuvā - 300 eiro. Kamēr Latvijā turpinājās cilvēku turēšana “bada maizē”, Lietuva no šīs politikas atteicās un tagad ir izrāvusies Baltijas līderos.
Nesaku, ka šī minimālās algas celšana ir izšķirošais faktors Lietuvas izaugsmei. Nekādā gadījumā. Tas tikai ir indikators kopējā kursa maiņai. Mazohistiskā pārliecība, ka stingra taupība un katra santīmiņa krāšana beigu beigās atnesīs pārticību, makroekonomikā nedarbojas (mikroekonomikā arī). Savukārt investīcijas cilvēkos - izglītībā, medicīnā un citur, tajā skaitā cilvēku algās, darbojas. Skopums neatmaksājas. Ne sadzīvē, ne ekonomikā kopumā.
