Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) uzlikusi 11 600 eiro lielu naudas sodu Latvijas Televīzijai (LTV) par būtiskiem priekšvēlēšanu aģitācijas likuma pārkāpumiem.
20. un 28. jūlijā LTV ēterā atkārtots pirms sešiem gadiem veidotais raidījums “Personība. 100 g kultūras” par “Apvienotā saraksta” premjera amata kandidātu Uldi Pīlēnu. Savukārt Gundara Rēdera raidījumā “Viens pret vienu” intervēts deputāta kandidāts no “Attīstībai/Par!” saraksta Anatolijs Danilāns.
Cilvēkiem, kuri nav saistīti ar medijiem, šie pārkāpumi varbūt var likties nenozīmīgi, pat nejauši, kā to arī cenšas pasniegt vainīgie, taču jebkuram cilvēkam, kurš šobrīd darbojas mediju jomā, jebkura “nejaušība”, “nepamanīšana” vai kāda cita atruna konkrētajā situācijā šķiet pilnīgi neticama un noraidāma saknē. Uz kā balstās šī pārliecība?
Šogad, pirms sākās ar likumu noteiktais priekšvēlēšanu periods, KNAB visiem medijiem izsūtīja ļoti stingru un detalizētu instrukciju, ko drīkst un ko nedrīkst publicēt šajā priekšvēlēšanu laikā. Aizliegumu bija tik daudz, ka šķita - rokas sasietas tā, ka pat nedrīkst kritizēt kādu noteiktu partiju, jo tad to it kā varētu pieskaitīt pie apzināta “melnā pīāra”. Mums redakcijā līdz ar to izcēlās diskusijas - vai varam, kā līdz tam to darījām, “vienos vārtos” kritizēt, teiksim, Latvijas Krievu savienību. Konsultējoties ar uzraugošajām iestādēm, noskaidrojām, ka pamatoti kritizēt var bez ierobežojumiem.
Par to, ka varētu šajā priekšvēlēšanu laikā kādu deputāta kandidātu intervēt, nevienam pat neradās jautājumi. Par to nav bijušas runas arī iepriekšējās vēlēšanās. Tās ir ābeces patiesības, kas zināmas katram medijos strādājošajam. Ja LTV darbinieki un tās vadība tagad stāsta, ka “mēs jau nezinājām” un “vispār nesaprotu, par ko man kaut ko pārmet”, tad šāda pozīcija neiztur kritiku. Vēl vairāk. Šāda pozīcija liecina, ka morālā pagrimuma process LTV sistēmā ir daudz nopietnāks nekā vēl nesen šķita, jo tādā gadījumā meli un ņirgāšanās kļuvuši par šī medija firmas zīmi.
Pārraidīt vecu, neslēpti slavinošu ierakstu ar Pīlēnu nav vienkāršs likuma pārkāpums. Tas ir kliedzoši nekaunīgs spļāviens sabiedrībai sejā. Neaizmirsīsim, ka LTV pēc likuma skaitās “sabiedriskais medijs”. Proti, tā ir mediju vadzvaigzne, kurai citiem jālīdzinās. Tai jādemonstrē visaugstākie žurnālistikas un morālās ētikas standarti. Kas notiek realitātē? Notiek visprimitīvākā un klajākā priekšvēlēšanu likuma ignorance. Premjera kandidātu neslēpti reklamē nevis kaut kāds kaktu kantoris, uz priekšvēlēšanu laiku steigšus uzsists “Youtube” vai “Instagram” kanāls, bet gan Latvijas sabiedriskais medijs ar lielāko finansējumu valstī, kuru pilnībā sedz valsts budžets.
Kādā veidā, kādus “burkānus” sasolot, tika panākts, lai šie raidījumi izietu ēterā, pagaidām nav zināms, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tas nevarēja notikt nejauši. Tur ir konkrēti cilvēki, kas šo nekaunību īstenoja. Būtu tikai loģiski, ja mūsu tiesībsargājošās institūcijas uzsāktu kriminālprocesu un šo jautājumu izmeklētu līdz galam. Pa īstam, nevis ķeksītim. Kaut vai tāpēc, lai šajos jautājumos beidzot ieviestu skaidrību.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka LTV vadība ir nekaunīgā kārtā ieslēgusi “muļķi”. Tā ne tikai netaisās atvainoties, samaksāt sodu un klusi šo lietu nodot aizmirstībai, bet gan bravūrīgi tiesāties, cenšoties pierādīt, ka melns ir balts un klaja korupcija nav nekāda korupcija. LTV vadība, aizstāvot nekauņas savā kantorī (lai gan tikpat labi vienošanās par nelikumīgo Pīlēnu slavinošā raidījuma atkārtošanu tika panākta pašā augšā), izmanto Latvijas un Krievijas juridiskajā telpā izplatīto juridiskās formalitātes metodi. Proti, kad formāli viss pareizi, bet pēc būtības atklāta ņirgāšanās.
Šī metode ieguva popularitāti pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad bandīts par automašīnas bagāžniekā atrastu līķi saka - bet, lūk, man ir izziņa, kas ļauj pa pilsētu vadāt līķus. Bet kāpēc viņš ir ložu cauršauts kā siets? Lūk, izziņa, ka tā bija nelaiķa pēdējā vēlēšanās.
Šādā pašā stilā atrunājas LTV vadība. Pārraides notikušas 20. un 28. jūlijā? Nujā, bet jūlija programmu plānošana notiek iepriekšējā mēneša sākumā. Tātad lēmums par Pīlēna rādīšanu tika pieņemts jūnija pirmajā pusē, bet par premjera kandidātu viņš oficiāli tika nosaukts tikai 20. jūlijā. Šahs un mats. Kā tad mēs jūnija sākumā varējām zināt, ka jūlijā viņu vairs nedrīkstēs ēterā laist? Nekādi. Neesam jau gaišreģi. Tā ka ejiet vien jūs, visi moralizētāji, ieskrieties. Ne pie kā mēs neesam vainīgi un to pierādīsim tiesā.
Ar ko gan šīs nekaunīgās atrunas atšķiras no bandītu - lūk, izziņa, ka tā bija nelaiķa pēdējā vēlēšanās? Jebkuram, kurš Latvijā seko līdzi politiskajam procesam, jau maijā bija zināms par Pīlēna iešanu politikā, par tā dēvēto Pīlēna sarakstu, taču LTV vadība tēlo muļķus un klaji ņirgājas par sabiedrību. Lūk, ziņa: “Otrdien, 10. maijā, trīs politisko spēku - Latvijas Zaļās partijas (LZP), Latvijas Reģionu apvienības (LRA) un Liepājas partijas - pārstāvji paziņoja par pievienošanos patlaban izveides procesā esošajai biedrībai ar pagaidu nosaukumu “Latvijas apvienotais saraksts”. Viens no tās dibinātājiem ir uzņēmējs Uldis Pīlēns.”
Sabiedriskajos medijos strādājošajiem ļoti nepatīk, ja sabiedrisko mediju sauc par valsts vai, vēl trakāk, valdības mediju, bet šādos neslēptos melos slīgstošu mediju saukt par “sabiedrisku” nozīmētu apvainot pašu sabiedrību.
