Putins paaugstina likmes un draud ar kodolieročiem

© Scanpix

Krievijas diktators Vladimirs Putins vakar no rīta beidzot izsludināja sen gaidīto mobilizāciju. Lai arī Putins lietoja terminu – daļēja mobilizācija, eksperti norāda, ka nekādi mobilizāciju ierobežojoši nosacījumi netika minēti. Līdz ar to mobilizācijas ietvari var tikt paplašināti atbilstoši vajadzībām. Ko tas viss nozīmē pasaulei?

Bez jau pieminētās “daļējās” mobilizācijas Putins pieteica okupētajās Ukrainas teritorijās drīzus referendumus par šo teritoriju pievienošanu Krievijai. Referendumi plānoti jau šajā nedēļā, atsakoties no jebkādas to leģitimitātes imitēšanas. Referendumi notiks maksimāli formāli, neapgrūtinot sevi ar kādām tiesiskuma dekorācijām. Galvenais, lai būtu juridiski formāls pamats pasludināt šīs teritorijas par Krieviju un jebkuru uzbrukumu šai teritorijai turpmāk uzskatīt par apdraudējumu Krievijai, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Pasaule faktiski tiek brīdināta, ka Krievija līdzīgas sakāves kā Harkivas frontē vairs nepieļaus. Līdzīgā situācijā Krievijas virspavēlniecība šādus uzbrukumus uztvers kā uzbrukumu Krievijas teritoriālajai vienotībai ar sekojošu kodolieroču izmantošanu.

Putins atklāti paaugstina likmes. Cits jautājums, vai tiešām viņš būs gatavs nospiest tik bīstamo, bet vienlaikus viņa neirotiskajai personai tik vilinošo kodolpogu? Notikumu attīstība liecina, ka situācija nepārprotami virzās saspīlējuma paaugstināšanās virzienā.

Kādi ir turpmākie notikumu attīstības scenāriji? Tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā šo mobilizāciju uztvers Krievijas iedzīvotāji. Kas attiecas uz referendumiem, tad tos neviena sevi cienoša pasaules valsts neatzīs, ieskaitot Indiju un Ķīnu. Līdz ar to diez vai šie referendumi atstās kādu nopietnu efektu uz notikumu attīstību. To pašu gan nevar teikt par pieteiktās mobilizācijas ietekmi uz Krievijas “dziļākās tautas” sabiedrisko domu.

Lai arī Krievijas tauta ir propagandas smagi sazombēta un pieradusi būt pakļāvīga līdz nepieklājībai, tās reakcija uz izsludināto mobilizāciju var būt visai neprognozējama. Iespējama gan fatāla nolemtība, gan plašas protesta izpausmes. Ja ne uzreiz, tad kādā kritiskā brīdī, kura pienākšanu neviens iepriekš nevar prognozēt.

Līdz šim krievu tauta karu Ukrainā uztvērusi kā kaut ko tālu un ar pašu ikdienas dzīvi nesaistītu. Karš vairāk noritēja TV ekrānā vai datora monitorā, kad katrs varēja klabināt interneta plašumos kareivīgus aicinājumus uzbrukt un bombardēt. Visu pēc kārtas. Kijivu, Berlīni, Londonu, Vašingtonu, un par to nevienam nekas nebija. Nu gluži kā tādā datorspēlē.

Tagad viss ir fundamentāli mainījies. Karš ienācis katrā mājā, un katram pašam būs jādefinē sava attieksme pret to. Iespējams, ka tieši cīņa Kremlī starp tiem, kuri mobilizācijā saskata vienīgo iespēju uzvarēt, un tiem, kuri tajā vispirms saskata revolūcijas briesmas, bija galvenais iemesls, kāpēc Putina runas translācija tika pārcelta no otrdiena vakara uz trešdienas rītu.

Atsevišķi jārunā par to, kā jaunais pavērsiens Krievijas - Ukrainas karā tiks uztverts Rietumos un kā varētu mainīties Rietumu attieksme gan pret pašu karu, gan pret Putinu kā tādu. Jāsaka, kā ir. Rietumos joprojām karu neredz. Tas, protams, ir darba kārtībā, bet kā viens tāls un maznozīmīgs punkts šajā darba kārtībā. Vietējās futbola komandas rezultāts regulārajā čempionātā joprojām ir nesalīdzināmi svarīgāks par notikumiem Doneckas frontē. Cilvēki vāji saslēdz notiekošo Ukrainā ar kādreiz nākotnē iespējamu karastāvokli pašu mājās. Pat pie mums absolūtais vairākums iedzīvotāju dzīvo pārliecināti, ka karš, Ukrainā sācies, tur arī beigsies.

Pats karš Ukrainā pasaulē tiek uztverts kā lokāls, tālu Austrumeiropā notiekošs konflikts, kuru nepieciešams slāpēt, lai tas pats no sevis apdzistu skābekļa trūkuma dēļ, bet Putins tiek zīmēts kā paralēlā realitāte apmaldījies pamuļķis. Var pat teikt - idiots ar kretīna iezīmēm. Daļēji tas tā arī ir, bet nelaime ir tā, ka viņa rokās ir milzīgs militārais, tajā skaitā kodolieroču, arsenāls.

Visa Putina stratēģija, ja vispār par kādu Putina stratēģiju var runāt, balstās tieši uz Rietumu politiķu un turienes sabiedrības nespēju adekvāti novērtēt Putina gatavību iet līdz galam. Rietumi nemitīgi sevi mierina ar vārdu - blefs - un negrib pat domāt, kā tiem būtu jārīkojas, ja nekāda blefa nemaz nebūtu. Ja viss, ko Putins saka, tā arī jāuztver - viens pret vienu.

Tā tas bija līdz 24. februārim, kad, par spīti ASV izlūkdienestu nepārprotamajiem ziņojumiem par gaidāmo iebrukumu, Rietumu politiskā šķira turpināja sevi mierināt ar stāstiem, ka Putins taču neesot tāds muļķis, viņš taču neesot pašnāvnieks utt. Karš jau gāja pilnā sparā, bet Makrons, kurš faktiski iemieso visu mūsdienu Rietumu politisko šķiru, turpināja zvanīt Putinam, cenšoties ar viņu kaut ko sarunāt gluži kā ar saprātīgu cilvēku. Pat vēl vairāk.

Par spīti Putina karikatūriskajam tēlam, Rietumu politiskajā sadzīvē Putins joprojām skaitās gluži normāls, leģitīms prezidents. Ziņu pārraidēs viņš tā arī tiek saukts par prezidentu, bet Krievijā 11. septembrī notikušās vēlēšanas tika dēvētas par vēlēšanām bez pēdiņām un to “rezultāti” gluži nopietni “izvērtēti”. Respektīvi, Krievijā notiekošais tiek interpretēts nevis kā kaut kas pilnīgi nenormāls un ārpus veselā saprāta esošs, bet gan kā gluži normāls politiskais process ar nenozīmīgu lokālo specifiku.

Šāda Rietumu pasaules Putina uzvedības “normalizācija” ir ārkārtīgi bīstama un ļauj Putinam paaugstināt likmes. Kāda būtu pareiza Rietumu reakcija? Skaidri definēta Putina vadītās Krievijas izdalīšana ārpus “normālām” pasaules valstīm. Krievija joprojām skaitās pilnvērtīga ANO un virknes citu starptautisku organizāciju locekle. Putins pat ir uzaicināts uz G-20 valstu samitu Indonēzijā. It kā viņš būtu normāls pasaules līderis, nevis bandīts, kura vieta ir uz apsūdzēto sola, nevis cienījamās tribīnēs.

Iebildes, ka pasaules politiķiem jābūt atbildīgiem un viņi nevar tik vieglprātīgi mētāties ar apvainojumiem, neiztur vēsturisko ekspertīzi. Stingra ierobežošanas doktrīna vēsturiski ir devusi labākus rezultātus nekā ļaundaru pielabināšanas un nekaitināšanas pozīcija. Tāpēc stingra, nelokāma stāja un maksimāla ieroču piegādes tempu kāpināšana Ukrainai ir vienīgā pareizā ilgtermiņa stratēģija, kas atnesīs civilizētajai pasaulei uzvaru pār barbarismu.

Tāpat nepieciešama pasaules līderu, pirmām kārtām ASV prezidenta Džo Baidena, skaidri definēta pozīcija attiecībā pret Putina kodolšantāžu. Tieši šī nenoteiktība un Baidena “peldēšana”, atbildot uz konkrētu jautājumu - kāda būs reakcija uz Krievijas taktisko kodolieroču (nemaz nerunājot par stratēģisko kodolieroču) izmantošanu Ukrainā, ļauj Putinam visu pasauli turēt uz āķa.

Atgādinu, ka Baidens pagājušo sestdien uz CBS žurnālista tieši jautājumu, kāda būs ASV reakcija uz taktisko kodolieroču lietošanu Ukrainā, atbildēja: “Nedari tā. Nedari tā. Nedari tā. Jūs mainīsiet kara izskatu vairāk nekā jebkad agrāk kopš Otrā pasaules kara laikiem. Viņi kļūs par tādiem izstumtajiem, kādi pasaulē nekad agrāk nav bijuši. No tā, ko viņi atļausies darīt, būs atkarīga atbilde.” (Don’t. Don’t. Don’t. You will change the face of war unlike anything since World War II. They'll become more of a pariah in the world than they ever have been... and depending on the extent of what they do will determine what response would occur.)

Diez vai šāda Baidena atbilde uz Putinu atstāja kādu ļaundara apetīti ierobežojošu reakciju. Diemžēl drīzāk otrādi. Tā tikai pamudināja Putinu paaugstināt likmes, ko viņš šajās dienās arī izdarīja. Laiks arī Rietumiem izkāpt no savas komforta zonas un ar Putinu sākt stingru un nopietnu sarunu. Jo drīzāk tas notiks, jo pasaulei labāk.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.