Dažu politisko izkārtņu nonākšana utilizācijas krāsnī ir likumsakarīga

“Attīstībai/Par!” bija politiskais spēks, kurš vienmēr rūpīgi domāja par savu publisko tēlu – ar dzīvi apmierinātu, priecīgu, laimīgu cilvēku kopumu. Šo pozu viņi izturēja līdz galam. Turpināja dejot, kad šī “Titānika” kapteiņi jau meklēja sev jaunus kuģus © Ekrānšāviņš

Tagad, kad vēlēšanu maratons beidzies un Bordāna tā sauktā “Konservatīvo” partija ir tikusi vēlētāju izgāzta, bet Zuzāna/Jaunupa “Alkatībai/Par!” (oficiālais nosaukums “Attīstībai/Par!”) tā arī nespēja izlīst caur vēlēšanu adatas aci, laiks izvērtēt šo smago sakāvju cēloņus.

Lai arī klasiskajā politoloģijā tiek uzskatīts, ka vēlētāju izvēli nosaka politiķu un politisko partiju darbu, nedarbu, izteikumu un nostājas demonstrāciju racionāls izvērtējums, manuprāt, nenoliedzot šo faktoru nozīmi, vēlētāju izvēli pamatā nosaka emocionāli iracionāli faktori. Sociālā tuvība, vēlme līdzināties vai gluži otrādi - bailes tikt pielīdzinātam, kā arī katra personiskā attieksme pret konkrētu politisko spēku arhetipiem, kādus tie iemieso.

Tāpēc politiskajā analīzē primāri jāvērtē varoņtēli, kādos katra partija cenšas iemiesoties. Piemēram, uz iepriekšējām vēlēšanām Jaunā konservatīvā partija centās iemiesoties nenogurstoša cīnītāja pret korupciju tēlā. Savukārt korupcijas hidru šajā viņu “lielajā stāstā” iemiesoja Aivars Lembergs un ZZS. Ironiskā kārtā tieši tolaik ZZS bija no Lemberga vistālāk distancējusies visā ZZS vēsturē. Priekšvēlēšanu kampaņā viņa vārds pat netika pieminēts (atšķirībā no šīs un visām citām ZZS kampaņām), kas tikai liecina par šī stāsta iracionālo raksturu. Taču JKP izdevās sekmīgi uzdoties par šo arhetipisko cīnītāja tēlu un ar to paņemt publiku, kura savukārt labprāt piekrita šādai gaismas un tumsas spēku cīņas interpretācijai.

Kas notika tālāk? JKP iedzina ZZS dziļā opozīcijā un panāca, ka Lembergu ne tikai ieliek cietumā, bet vēl smagi sankcionē ASV finanšu ministrija. Absolūta un totāla uzvara. Melnais bruņinieks nogrūsts dziļi dzelmē, bet augumā nelielais Lāčplēsis triumfējoši gavilē televizoru ekrānos un aiz masīva rakstāmgalda tieslietu ministra kabinetā. Publika apmierināti aplaudē, iemet mutē pāris popkorna gabaliņu un, gaidot jaunas izklaides, berzē rokas: Nu, dragā tālāk! Uz priekšu! Olē - olē - olē - olē - JēKāPē - uzvara!

Taču tālāk nekas neseko. Atkal tiek rādīts tās pašas vecās spēles atkārtojums: ZZS, Lembergs, oligarhu sarunas pirms vairāk nekā desmit gadiem. Hallo! Kurš gads aiz loga? Atkal tiks pasniegta šī uzsildītā vakardienas zupa? Viss tas bija modē un skaitījās aktuāls pirms četriem gadiem (nav teikts, ka atkal nenāks modē vēl pēc četriem), bet ne tagad. “Konservatīvo” iemiesotais varoņtēls uz šīm vēlēšanām izskatījās pagalam novalkāts un nemoderns. Līdz ar to šīs partijas ārkārtīgi vājie rezultāti ir likumsakarīgi.

Politiskā apvienība “Attīstībai/Par!” centās iemiesoties citā varoņtēlā - mūsdienīgā, darbīgā, enerģiskā, uz nākotni orientētā. Tāds ar dzīvi apmierināts cilvēks, kuram visas durvis vaļā un kurš arī pats ir atvērts visam jaunajam. Ievērojiet, ka šī politiskā spēka bildēs vienmēr visi burtiski izstaro apmierinātību, dzīvesprieku un gatavību visus apmīļot (iekļaut).

Obligāti jāuzsver, ka šeit runāja par tēlu, nevis reālo uzvedību, kas vienmēr stipri atšķiras no afišētās. Bordānistus taču arī neviens nopietns cilvēks par svētiem cīnītājiem pret korupciju neuzskata (tas nenozīmē, ka starp viņiem šādi cilvēki, īpaši partijas darbības sākumposmā, nebija). Runa ir par šo komandu publiski uzturēto tēlu.

Taču lai kā A/P! gribētu uzdoties par uzskatos brīviem, moderniem Rietumu ceļa gājējiem, viņiem nopakaļ velkas gara un stipri novazāta Zuzāna/Jaunupa/Pūces azartspēļu lobistu nepievilcīgā šleife. Vārdu salikums “AlkatībaiPar!” vai “AzartspēlēmPar!” neizklausās kā nelabvēļu sagudrots mākslīgs veidojums, bet gan kā organisks un šī politiskā spēka būtību trāpīgi raksturojošs. Kā jau iepriekš minēju, visu nosaka tēls.

Var rasties jautājums - kā šāda partija, kura atklāti lobē tautā tik nepopulāro azartspēļu biznesu, var ne tikai 1% vēlētāju balsis savākt, bet pat iegūt divciparu mandātu skaitu Saeimā un priekšvēlēšanu kampaņā pretendēt uz “izlēmīga premjera” vietu nākamajā valdībā? Kuri ir tie, kuri ir gatavi par viņiem balsot? Tie ir tie, kuri bija gatavi pievērt acis un izlikties neredzam ne Zuzānu, ne visus pārējos viņa draugus, bet pieķerties tam modernuma, atvērtības, rietumnieciskuma māneklim, ko Zuzāns, Jaunups & Co kā spožu žibuli visus šos gadus vicināja savam elektorātam gar acīm.

Viss jau būtu labi: mēs galvenie LGBTQ+ kopienas aizstāvji Latvijā, galvenie cīnītāji par Stambulas konvenciju un citām “modernajām” vērtībām, bet šo pašu karogu viņiem no rokām jau kādu laiku cenšas izraut vēl jaunāks, vēl enerģiskāks, vēl agresīvāks spēks - “Progresīvie”. Viņi varbūt arī ir politiski mazpieredzējuši, naivi, praktiskajai dzīvei nepiemēroti (kā to paši pierādīja pēc uzvaras Rīgas domes vēlēšanās), un citos apstākļos viņi paliktu turpat, kur pirms četriem gadiem - cīnoties par 2% robežas sasniegšanu, bet apstākļi ir tieši tādi, kuri ļauj “Progresīvajiem” pārņemt šo karogu. Kādi? Viņiem (vismaz pagaidām) nav šīs Zuzāna, Jaunupa & Co šleifes. Kāpēc gan pirkt kārbu ar “modernajām vērtībām”, ja uz kastes liela etiķete ar minēto darboņu ģīmetnēm uz “Fēnikss” neona reklāmu fona, bet blakus tāda pati kārba ar pagaidām vēl politiski šķīstajām “Progresīvo” sejām?

Situācija ir līdzīga kā “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” ar “Visu Latvijai” pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad nacionālo cīnītāju varoņtēlu Saeimas koridoros centās iemiesot vecie Dobeļa laiku iesaukuma politiskie dinozauri, bet aiz loga ziemas spelgonī kailām krūtīm sevi pieteica jaunie, daudzsološie. Toreiz Zīle, Grīnblats & Co izdarīja tālredzīgu gājienu, apvienojot spēkus. Jaunos un vecos. Tādējādi izvairoties no nepieciešamības nodot veco zīmolu utilizācijai.

A/P! gadījumā šo operāciju nebija iespējams realizēt, jo divreiz vienā upē neiekāpsi. Vienreiz jau Jaunups bija noorganizējis aprēķina laulības ar sērdienīti - “Kustību Par!” - un uz “vērtību” jājamzirdziņa iedabūjis savus cilvēkus gan Saeimā, gan citur. Iespējams, ka līdzīgu iešanu pie politiskā altāra Jaunups būtu gatavs atkārtot arī ar “Progresīvajiem”, taču pēdējie nejutās tik grūtā situācijā, lai ietu uz tik apšaubāmu darījumu.

Tagad, kad zuzānieši palikuši bez politiskās aizmugures, viņiem jāsāk domāt, ko darīt tālāk, jo ne jau Jaunups būs tas, kurš pateiks - nu, labi! Pietiks ar to politiku, jāmēģina maizīti pelnīt citādā veidā. Gan jau ir uzsāktas sarunas ar cilvēkiem no Pīlēna saraksta, un gan jau nav aizmirsti veco cīņas biedru telefonu numuri vēl no “Jaunā laika” laikiem.

Viss liecina, ka izkārtne “Attīstībai/Par!” bez lielas nožēlas tiks nodota sadedzināšanai utilizācijas krāsnī līdzīgi kā leģendārās, režisora Orsona Velsa 1941. gadā uzņemtās kinofilmas “Pilsonis Keins” (“Citizen Kane”) beigu epizodē, kad šādā milzu kurtuvē tiek sadedzinātas visas galvenā varoņa neizmērojamās bagātības, ieskaitot pavisam necilas viņa bērnības dienu koka ragaviņas. Tikai atšķirībā no filmas, kurā visa nevajadzīgo lietu utilizācija notika pēc lielā, visvarenā magnāta nāves, Jaunups & Co ir dzīvāks par dzīvu. Nav ne mazāko šaubu, ka jau pasūtīta jauna nosacītās firmas “Ragi un nagi” izkārtne. Ar jaunu nosaukumu. Kāds tas būs? Gaidām un vērojam.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.