Izpratne par janvāra barikādēm: pāris stalažas, kopā pasēž, iedzer, apēd desmaizes un iet mājās

Kā interpretēt barikādes – kā baigo varoņdarbu, kas izšķīra mūsu nākotni, vai arī kā bezjēdzīgu pasēdēšanu ar pāris stalažām un desmaizi? © Ekrānšāviņš no lsm.lv

Sociālos tīklus trešdien uzspridzināja kādas Astras C ieraksts tviterī, komentējot režisora Viestura Kairiša jauno filmu “Janvāris”: “Mums būtu jābeidz barikādes romantizēt kā baigo varoņdarbu, kas izšķīra mūsu nākotni, īpaši jau nu šobrīd, uz Ukrainas fona.”

Kad daudzi, kuri paši bija uz barikādēm, kā arī tie, kuri dažādu iemeslu dēļ tur nebija (pārsvarā vecuma dēļ, jo nepilngadīgos barikāžu zonā neielaida), izteica savas iebildes par šādu notikušā interpretāciju, Astra C ielēja eļļu ugunī, atbildot: “Jā, jauna cilvēka sajūtas uz barikāžu fona. Pāris stalažas, kopā pasēž, iedzer, apēd desmaizes un iet mājās. Ok, vienu nošauj, jo atradās nepareizā vietā. Bet Kairiša pieteikums - mēnesis, kurā izšķīrās Latvijas nākotne.”

Var jau teikt, ka runa ir nevis par īstajām barikādēm, bet par Kairiša filmu, un kas galu galā ir Astra C, lai viņas ierakstam pievērstu tik lielu uzmanību. Lieta tā, ka Astra C jau nepasaka neko jaunu. Šāds skatījums uz barikāžu janvāri pastāv, un to pārstāv pietiekami lieli sabiedrības slāņi. Tāpēc to nepieciešams izvērtēt nopietnāk, kā īpašu sociālu fenomenu.

Vispirms precizēsim, par ko ir runa, jo neviens jau nenoliedz pašu barikāžu eksistenci, omoniešu plosīšanos un šajos janvāra notikumos bojā gājušos. Runa ir par šo notikumu lomu Latvijas vēsturē un centieniem barikāžu lomu noniecināt. Vārds - noniecināšana -, manuprāt, šeit ir visprecīzākais, jo formāli Astrai C ir pat zināma taisnība. Ja vien Kremlis patiesi gribētu, tad Padomju armijas specvienības Rīgas barikādes ieņemtu un tur esošos cilvēkus izklīdinātu (par upuru skaitu nemaz nerunājot) bez īpašām tehniskām problēmām.

Apzināti lietoju vārdus “formāli”, “tehniski”, lai norādītu, ka viss tas tā ir vienīgi tad, ja aplūkojam pasaulē notiekošos procesus mehāniski. Par laimi, cilvēces vēsture, tāpat kā katra cilvēka individuālā dzīve, nav mehāniska. Tā ir dramatisku sarežģījumu pilna, kur neatšķetināmā mezglā savijas psiholoģiski, politiski, materiāli, racionāli, iracionāli, apzināti un neapzināti faktori.

Janvāra barikāžu politiskā nozīme ir nepārvērtējama. Tā tobrīd skaidri nodemonstrēja visai pasaulei, tajā skaitā Gorbačovam, perestroikas atbalstītājiem un tās pretiniekiem, latviešu nācijas nepārprotamo gribu - atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Barikādēm bija milzīga nozīme arī latviešu nācijas veidošanās procesā. Līdzīgi kā 1919. gada uzvarai pār Bermontu. Bez šādām uzvarām tautai ir ārkārtīgi grūti iegūt nepieciešamo pašapziņu, lai rastos nācijas identitāte.

Ievērojiet, ka slavenajā Jāņa Poruka novelē “Kauja pie Knipskas” (1897. g.) skolas puikas pikojoties dalās nevis latviešos un, teiksim, tolaik nīstajos vāciešos, bet gan “krievos” un “turkos”, kur piederība “krieviem” ir godājama, bet par “turkiem” iedalīti, kā mūsdienās teiktu, lūzeri - Cibiņš un citi mazāk autoritatīvi skolēni.

1991. gada barikādes ļāva latviešiem atkal no jauna noticēt, ka viņi ir spējīgi uz kaut ko patiešām diženu. Neieslīgsim diskusijās, kas notika tālāk un kā veidojās atjaunotā Latvijas valsts deviņdesmitajos gados un turpmāk. Tas jau ir cits stāsts. Paliksim pie tā, ka janvāra barikādes ir nozīmīga epizode latviešu nācijas vēsturē un tāda tā arī paliks.

Šajā vietā varētu likt punktu, bet, kā redzam no Astras C ieraksta, to darīt būtu priekšlaicīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ar katru gadu pieaug to cilvēku skaits, kuriem šie notikumi ir tikai vēsture, bet samazinās to, kuri paši šajos notikumos piedalījušies.

Kā jau minēju, mēģinājumi mazināt 1991. gada janvāra barikāžu nozīmi, padarīt to dienu notikumus par bezjēdzīgu dīkdieņu nīkšanu pie ugunskuriem - pāris stalažas, kopā pasēž, iedzer, apēd desmaizes un iet mājās - nav jauna.

Agrāk šī nostāja bija vispopulārākā starp dažādiem konspirāciju mīļotājiem no galēji “patriotiskā” spārna. To propagandēja “4. maija [viltus] republikas” pretnostatītāji “18. novembra [īstajai] republikai”. Viņuprāt, kā 1940. gadā Latvijā varu sagrāba komunisti un čekisti, tā kopš tā laika nekas nav mainījies. Pie varas joprojām esot čekisti un komunisti, kuri pat nedomā to atdot “īstenajiem” patriotiem. Šie nosacītie “Pilsoņu kongresa” dinozauri nākotnes Latvijai lielu skādi nodarīt nevar, jo viņu skaits mazinās un viņu politiskā ietekme ir niecīga.

Cita barikāžu noniecinātāju grupa ir īstie (bez pēdiņām) komunisti un čekisti. Ar šo apzīmējumu šeit domāju tos, kuri atbalstīja okupācijas (komunistisko) režīmu un jau 1991. gadā uz notiekošo raudzījās naidīgi. Arī viņi noveco un politisko ietekmi zaudē, taču šī grupa potenciāli varētu atdzimt jau gluži jaunā veidolā un principiāli pārskatīt Atmodas laiku vēsturi. Tajā skaitā barikāžu laiku, par ko netieši liecina arī Astras C ieraksts.

Tieši šie jaunie kreisie ir lielākais drauds Atmodas laiku (barikāžu) ideāliem. No agrāko komunistu, tagad progresistu aspekta, 1988.-1991. gadā notika milzīgs antisociālistisks, prokapitālistisks apvērsums. No kreiso globālistu skatu punkta tika sperts plats solis atpakaļ. Ja latviešiem tā bija nacionālās atbrīvošanās cīņa, kura vainagojās ar uzvaru, tad kreisajiem tā bija sociāli vāji amortizēta kontrrevolūcija. Pie sociālā paternālisma pieradinātus cilvēkus pēkšņi izlaida no aploka mežā un viņiem pateica - tagad katrs rūpējieties pats par sevi. Žļurga noteiktos laikos no cauruļvada silē vairs neplūdīs. Divreiz mēnesī pie kases lodziņa rubļu kaudzīti vairs neviens garantēti neizsniegs.

Tagad, kad aktualizējas jautājums par ikvienam cilvēkam garantēto ienākuma līmeni, toreizējā peldēt nepratēju izmešana no laivas ūdenī (šoka terapija) neizskatās ne humāna, ne sociāli taisnīga. Ja šīs idejas par lielāku vienlīdzību un sociālo taisnīgumu nākotnē attīstīsies (neredzu pamatu šo ideju atmiršanai vai dēvēšanai par cilvēces nezaļojošo, nokaltušo zaru), tad Atmodas laiku politika šķitīs arvien nepievilcīgāka un mazāk apbrīnas cienīga.

Priekšplānā var viegli izvirzīties stāsts, kurš jau tagad ir pietiekami populārs. Speciāli kariķēju un sabiezinu krāsas kreiso stilā. Kamēr valdošās šķiras propagandisti, tā dēvētie Atmodas laiku žurnālisti, pulcēja naivos lauku cilvēkus uz barikādēm, nākamie “dzīves saimnieki” jau berzēja rokas, plānojot, kā sadalīt “tautas mantu”. Viss, kas notika tālāk, tikai apliecina, ka “dumjie” sēdēja pie stalažām, iedzēra, uzkožot desmaizi, bet “gudrie” rakstīja privatizācijas noteikumus, bet vispār viss jau sen bija izlemts Reikjavīkā starp Gorbačovu un Reiganu. Tā ka tās visas barikādes bija tikai lohotrons muļķiem.

Faktiski tāda ir Astras C barikāžu notikumu interpretācija. Šīs interpretācijas bīstamība slēpjas tajā, ka to translē jauns cilvēks. Visticamāk, viņš(-a) ar šo savu redzējumu dzīvos arī turpmāk un to izplatīs savā apkārtnē. Gan tieši, gan netieši. Ņemot vērā kreisā diskursa popularitāti daļā jaunatnes, var prognozēt, ka šis naratīvs kļūs arvien populārāks, tāpēc jādomā, ko tam likt pretī.

Tā kā Astras C ieraksts tapa saistībā ar Kairiša filmu, var rasties jautājums - vai Kairiša filma būs tā, kas varētu būtiski ietekmēt vēstures izpratni nākotnē. Mans personiskais uzskats ir noliedzošs. Man šī filma kaut kā automātiski saslēdzas ar režisora Pāvela Armanda 1958. gadā uzņemto filmu “Latviešu strēlnieka stāsts”. Tā pati tradicionālā metode no vienkārša cilvēka skatupunkta izstāstīt vēsturiski nozīmīgu notikumu. Teorētiski it kā visefektīvākais veids, kā aizķert to cilvēku dvēseles stīgas, kuri paši šo notikumu nav pieredzējuši. Taču praksē bieži vien sanāk citādi.

Lai kā Kairišs stāstītu, ka filmai “nav nekāda sakara ar patriotismu, gluži otrādi, jo tad, kad visa tauta cīnās, manam galvenajam varonim vissvarīgākās ir viņa paša iekšējās cīņas”, filmas “galvenais varonis” ir un paliek šīs barikādes. Citādi jau par “iekšējām cīņām” jēgpilnāk būtu runāt šodienas kontekstā, nevis vairāk nekā 30 gadu senā pagātnē. Tāpēc arī nav brīnums, ka reakcija ir tieši tāda: kaut kāda bezjēdzīga rosība arhaiskā, vecmodīgā vidē. (Jā, jauna cilvēka sajūtas uz barikāžu fona. Pāris stalažas, kopā pasēž, iedzer, apēd desmaizes un iet mājās.)

Atceros, cik samākslota man bērnībā likās gan minētā Armanda filma, gan visas citas filmas par “revolūciju”. Domāts droši vien bija pavisam citādi, bet efekts pilnīgi pretējs. Jauniem cilvēkiem, kuri piedzimuši jau pēc barikādēm, šie notikumi šķiet kā no aizvēstures. Apmēram tāpat kā tagad mēs skatāmies filmu “Gladiators”, kurā visiem vergiem spoži spīd ar dārgiem šampūniem mazgātie mati. Tā arī Astra C un citi viņas vienaudži skatās Kairiša filmu ar gluži citām emocijām nekā mēs, kas paši šajos notikumos piedalījušies.

Tomēr jebkurā gadījumā šis tviterpublikas mikroskandāls ir tikai kārtējais apliecinājums tam, ka par Atmodas laiku nacionālajiem ideāliem jāiestājas un jācīnās bez apstājas. Atslābt nedrīkst ne mirkli, jo kreisie globālisti ar savu “internacionālismu” nekur nav pazuduši un ir gatavi noniecināt visu, kas neatbilst viņu izpratnei par “saulaino tāli”.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.