Pirms citēt virsrakstā pieminēto tvitera ierakstu, precizēsim, par kurām mūsu izcilā režisora Alvja Hermaņa prognozēm būs runa. Nesen “Neatkarīgajā” bija publicēta mana intervija ar režisoru, bet paliela mūsu sarunas daļa galīgajā redakcijā palika “ārpus kadra”. Tajā skaitā Hermaņa skatījums uz Eiropas nākotni. Tas bija visnotaļ pesimistisks, un šo pesimismu viņš pamatoja ar demogrāfisko realitāti.
“Demogrāfiskā situācija ir nepārprotama - Eiropai nav nākotnes,” tik kategorisks bija režisors. Man šajā jautājumā bija atšķirīgs viedoklis. Nevienus, tajā skaitā demogrāfiskos rādītājus nevar lineāri ekstrapolēt nākotnē, jo, saskaroties ar eksistenciālām problēmām, organiska sistēma parasti “saņemas” un mobilizē resursus šīs problēmas pārvarēšanai.
Piemēram, septiņdesmitajos gados, kad gāju skolā, biju vienīgais bērns klasē no trīs bērnu ģimenes, bet, kad man pašam jau bija bērni astoņdesmito gadu beigās/deviņdesmito sākumā, tad trīs bērni bija plaši izplatīts ģimenes modelis. Cita lieta, ka šī “mode” uz bērniem drīz vien pārgāja, bet tikpat labi tā var atkal atgriezties.
Hermani manas iebildes nepārliecināja. Viņš atgādināja, ka viņam pašam ir septiņi bērni, bet tikpat kā nekad viņš no apkārtējiem nav dzirdējis atzinību par šo savu bērnu bagātību. Tikai pretējo - vāji slēptas vīpsnas un nievas. “Cilvēki ar daudziem bērniem netiek cienīti. Uz viņiem lūkojas kā neveiksminiekiem,” atzina Hermanis.
Atcerēties šo neseno sarunu man lika jau pieminētais ieraksts tviterī. Kāda advokāte Ieva Andersone raksta: “Dažas nianses, kāpēc ir vērts radīt bērnus un sadzīvot ar (arī) neērtībām un grūtībām. Viņi aug un kļūst par draugiem un padomdevējiem. Iesaka mūziku, filmas, pastāsta par tehnoloģiju un jauniešu hobiju pasauli, negaidīti piesakās palīdzēt dažādās lietās. Iesaku visiem.”
Man šis ieraksts burtiski “norāva jumtu”. Man tas likās pilnīgi absurds. Tajā pašā laikā lieliski apzinos, ka daudziem mans sašutums liek raustīt plecus - par ko tur “cepties”? Kas tur nepareizs? Gluži normāls ieraksts, kurš “nopelnījis” vairāk par diviem simtiem tīkšķu, kuram seko parasti, ikdienišķi komentāri.
Par ko satraukums? Paskaidroju. Elementāras cilvēka pamatvajadzības nav vēl papildus jāskaidro un jāpamato. Tikpat labi varētu rakstīt, ka “ir dažas nianses, kāpēc ir vērts ēst un dzert...”.
Jebkurai bioloģiskai būtnei pašsaglabāšanās un sugas turpināšanas pamatinstinkti ir pašsaprotami. Var par daudz ko diskutēt, bet par to, ka cilvēks ir bioloģiska, nevis mehāniska būtne, diskusiju nav. Līdz ar to, ja šie pamatinstinkti pazūd; ja speciāli jāskaidro, kāpēc tie jāievēro, tad viss - finita la comedia. Kā divi reiz divi. Bez variantiem.
Ja publiski sākušies spriedelējumi par to, “kāpēc ir vērts radīt bērnus un sadzīvot ar (arī) neērtībām un grūtībām”, un šie spriedelējumi tiek atzīti par normāliem, tad argumenti pret Hermaņa pesimistiskajām prognozēm ir beigušies. Ja bērni nav pašsaprotama pašvērtība, bet to nepieciešamība vēl jāpierāda, tad pašsaprotama kļūst vīpsnāšana un nievīga attieksme pret Hermaņa septiņiem bērniem.
Diskutabls ir jautājums par vecāku un bērnu attiecībām. Ideja, ka bērniem un viņu vecākiem jābūt simetriskām, nehierarhiskām, uz vienlīdzības principiem balstītām attiecībām vēl pirms bērnu separācijas no vecāku mājām, tiek arvien biežāk apstrīdēta, jo praksē noved pie bērnu dezorientācijas. Bērni, organiski neizaugot no bērnu vecuma un nekļūstot pieauguši pakāpeniski, paliek infantili uz mūžu. Bijušais Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš ir labākais šī audzināšanas modeļa piemērs. Cilvēks bez bremzēm, bez kauna, bez mazākās paškritikas (kompleksiem).
Šajā paradigmā bērni uzkundzējas vecākiem, skolēni diktē iekšējās kārtības noteikumus skolā, bērnudārzā mazuļi izrīko audzinātājas, vēlāk šie bērni, nonākot darba attiecībās, konfliktē ar priekšniekiem, ar kolēģiem. Tā kā sabiedrības dabīgā hierarhiskā struktūra netiek atzīta, tad mazāk zinošie, mazāk spējīgie pretendē uz varu pār vairāk zinošajiem, vairāk spējīgajiem. Vienkārši tāpēc, ka pirmo ir vairāk. Šāda revolūcija, kad tie, kas apakšā, nonāk augšā un otrādi, reiz jau bija un ar blīkšķi izgāzās.
Pirmajā reizē, pirms vairāk nekā simt gadiem, šī kreisā idiotija skāra atpalikušo Krieviju, bet vairāk attīstītie Rietumi turpināja attīstīties daudzmaz normālā virzienā, taču tagad bīstamā marksisma sērga ir inficējusi pasaules attīstītāko daļu. Tā dēvētos Rietumus. Nosacītās Amerikas, kas glāba pasauli pēc tam, kad kreisie radikāļi sagrāba varu Krievijā, vairs nav. Tagad Rietumi paši ir sarkanā mēra pārņemti.
Kad pirmo reizi biju Indijā, tad mani tur daudz kas pārsteidza. Gandrīz visos jautājumos pozitīvi. Viens no šiem pārsteigumiem bija milzīgais dzīvespriecīgo jauniešu skaits. Viņi braukāja vaļējās, pārpildītās pusvieglo automašīnu kravas kastēs un skaļi uzgavilēja katrai pretī braucošajai mašīnai. Ielas bija pilnas jauniem, enerģiskiem cilvēkiem, un no viņiem dzirkstēdama plūda nevaldāma vitalitāte. Turklāt atšķirībā no mūsu jauniešiem turienes jauniešiem “tonusa” uzturēšanai nebija nepieciešamas papildu vielas. Viņi uzlādējās no iekšējās enerģijas.
Tieši tajā laikā uz ekrāniem bija iznākusi brāļu Koenu vēlāk “Oskaru” ieguvusī filma “Kur sirmgalvjiem nav vietas”. Oriģinālajā nosaukumā “No country for old men”. Rakstot ceļojuma aprakstu par Indiju, atļāvos atzīt, ka tomēr ir tāda valsts veciem cilvēkiem. Tā ir Latvija. Kopš tiem laikiem esmu daudz ceļojis pa pasauli un droši varu teikt: salīdzinot ar lielāko pasaules daļu, Latvija ir kā veco ļaužu pansionāts. Piekrītot Hermanim - ne tikai Latvija.
Zināmu optimismu tomēr rada tas, ka manā apkārtnē, manu draugu, radu un paziņu lokā nav neviena, kurš būtu jāpārliecina par bērnu vērtību un viņu nepārvērtējamo nozīmi cilvēka dzīvē. Tas ļauj cerēt, ka to cilvēku daļa, kuri inficējušies ar dažādām deģeneratīvām idejām, tomēr ir absolūts mazākums. Viņi ir tikai mūsu kupli zaļojošās sabiedrības aizkaltušais zars.
