Pirmdien sociālajos tīklos izplatījās ziņa, ka esot miris slavenais miljardieris, “atvērtās sabiedrības” ideoloģiskais “tēvs” Džordžs Soross. Taču vēlāk šīs “ziņas” neapstiprinājās, un drīz vien arī pats Soross publicēja ierakstu tviterī: “Baumas, ka man esot bijusi sirdslēkme, ir pilnībā nepatiesas. Esmu dzīvs un vesels.”
Naktī no svētdienas uz pirmdienu tviterkontā “Politics for All Ireland” parādījās ieraksts, kurā teikts, ka Sorosa ģimene ir apstiprinājusi informāciju par miljardiera nāvi. Šajā brīdī šim tvitera kontam bija tikai trīs sekotāji. Taču šo ierakstu (tagad tas jau ir izdzēsts) pārpublicēja tvitera konts “Cillian” jau ar 22 tūkstošiem sekotāju, un šis ieraksts strauji izplatījās, ātri vien pārsniedzot miljonu skatījumu.
Šo kārtējo viltus ziņu varētu arī nepieminēt, taču tā liek vēlreiz izvērtēt Sorosa personības mērogu. Viņš nav tikai miljardieris, filantrops, finanšu spekulants, sabiedriskais darbinieks. Viņa nozīme pasaules attīstības procesos ir krietni nozīmīgāka. Viņš iemieso gan laikmetu, gan ar šo laikmetu saistītu ideoloģiju. Atcerēsimies, ka savulaik līdzīgas viltus ziņas ne reizi vien tika izplatītas par Mihailu Gorbačovu, kura ietekmi uz pasaules likteņiem tāpat grūti pārvērtēt.
Lai arī viens otrs latviešu pašpasludinātais “intelektuālis” par Sorosa piesaukšanu vīzdegunīgi vīpsnā, viņa ietekme uz pasaulē notiekošajiem procesiem jaušama uz katra soļa. Kaut vai pašreizējā prezidenta ievēlēšanas procesā Latvijā. Ne tikai ar to, ka esošā prezidenta “labā roka”
- Sarmīte Ēlerte - ir viena no Latvijas redzamākajām sorosisma ideoloģijas bīdītājām, bet vairāk ar to, ka cita prezidenta amata kandidāte - Elīna Pinto - jau tekoši runā Sorosa iniciētajā jaunvalodā.
Daudzi citē Pinto izteikumus prezidenta kandidātu debatēs, tos dēvējot par tukšvārdības un bezjēdzīgu vārdu virknēšanas paraugu. Taču tā var likties tikai tiem, kuri pieraduši pie agrākās, tradicionālās politiskās leksikas. Tiem, kuri saprot sorosisma jaunvalodu, katrs Tinto izteikums šķiet ne tikai jēgpilns un labi saprotams, bet, galvenais, kalpo kā nekļūdīgs savējo identifikators.
Nav jāpēta biogrāfijas un CV apraksti. Ja tu lieto frāzi “publiskās pārvaldības līderība ilgtspējības iedzīvināšanā”, tad viss uzreiz kļūst skaidrs - esi mūsējā. Gluži kā Ļeva Tolstoja romāna “Karš un miers” varoņa Pjēra Bezuhova slepenais masonu rokasspiediens.
Tinto prezidentūras pieteikumā būtiskākais izteikums ir par “labbūtības ekonomiku kā alternatīvu patērnieciskumā balstītai un finansializētai ekonomikai”. Tas jau ir pieteikums gluži citai, vēsturiski varbūt ne gluži jaunai, bet mūsdienās novatoriskai pieejai ekonomisko procesu aprakstīšanā.
Pirms aplūkojam šīs pieejas vēsturisko ģenēzi, paskaidrosim, kas ar to domāts. Labbūtības (“wellbeing”) ekonomika atšķiras no tradicionālās labklājības ekonomikas ar to, ka sevī ietver ne tikai ekonomikas fizikālos kritērijus - IKP pieaugumu, ražošanas un sniegto pakalpojumu apjomu, finanšu rādītājus un citus tradicionālas ekonomikas parametrus, bet arī tās ideoloģisko komponenti - cik lielā mērā šie ekonomiskie rādītāji atbilst “pareizajai” ideoloģijai. Kāda ir to atbilstība tādām lietām kā taisnīgums, vienlīdzība, inkluzivitāte, dažādība (diversifikācija), ekoloģiskā pēda, klimatneitralitāte un citām.
Kāpēc šī pieeja vēsturiski nav jauna? Atkāpsimies nepilnu divsimt gadu senā pagātnē - marksisma pirmsākumos. Kārļa Marksa mācība aprakstīta divās plaknēs - sociālajā, kas formulēta “Komunistiskās partijas manifestā”, un ekonomiskajā, kura detalizēti izklāstīta “Kapitālā”.
Sociālajā ziņā marksisms pasaulē notiekošos procesus izvērtē no šķiru cīņas pozīcijām, kur galvenais uzdevums ir noteikt, kurš konkrētajā gadījumā ir apspiedējs (atrodas varas pozīcijās) un kurš - apspiestais (atrodas pakļautā pozīcijās). Tad, kad tas noteikts, jāatņem vara apspiedējam, tādējādi novēršot šo netaisnību.
Ekonomiskajā plaknē Marksa mācība paredz, ka visas šīs apspiestības pamatā esot tieši ekonomika, kura arī nosakot ideoloģiju. Ekonomika - bāze, ideoloģija - virsbūve.
Pēc Marksa, ekonomikai attīstoties, šķiru cīņa arvien vairāk saasināsies, pretrunas pastiprināsies, līdz tās novedīs sabiedrību pie revolūcijas. Revolūcijai, atbilstoši Marksa teorijai, bija jāsākas ekonomiski visattīstītākajā pasaules valstī. Tobrīd Vācijā vai Lielbritānijā.
Taču dzīve Marksa mācību apgāza vairākkārt. Sociālistiskā revolūcija notika nevis visattīstītākajā, bet gluži otrādi, vienā no mazāk attīstītajām industriālajām lielvalstīm - Krievijā. Tā kā pati šī revolūcija jau no sākta gala nenotika atbilstoši Marksa teorētiskajiem šabloniem, tad arī viss pārējais aizgāja, kā situatīvi izdevīgāk jaunajai “valdošajai šķirai”.
Ekonomika tika pabīdīta zem ideoloģiskajam dogmām. Praksē bija vērojams apvērstais marksisms. Nevis ekonomika noteica ideoloģiju, bet gan ideoloģija diktēja, kādiem jābūt ekonomikas pamatprincipiem. Kad šāda veida ideoloģizēta, pēc teorētiskiem šabloniem veidota “sociālistiskā” ekonomika arvien skaidrāk pierādīja savu mazspējību, tad parādījās bēdīgi slavenais PSRS vadoņa Leonīda Brežņeva sauklis, par kuru vēl šodien šad tad ņirgājas - ekonomikai jābūt ekonomiskai.
Ņirgu pamatā bija it kā pašsaprotamais - kādai vēl citai jābūt ekonomikai, ja ne ekonomiskai. Patiesībā šā saukļa jēga bija gluži vai revolucionāra. Tā zemteksts - ekonomikai jābūt deideoloģizētai. Tai jābalstās uz ekonomikas principiem, nevis uz ideoloģiskām dogmām. Tieši šis Brežņeva sauklis noveda pie Gorbačova “perestroikas” (pārbūves) ar visām no tās izrietošajām sekām: brīvā tirgus un demokratizācijas.
Uz īsu brīdi pasaulē viss nostājās savas vietās - ar kājām uz zemes un galvu augšā. Amerikāņu politiskais filozofs Frensiss Fukujama publicēja savu slaveno “Vēstures beigas”. Viss, esam nonākuši galapunktā, kad visas ideoloģiskās mētāšanās pa labi un kreisi ir beigušās. Tagad visa pasaule vienotā kopsolī dosies uz nākotnes mierīgo laimīgās labklājības valstību.
Taču kas tev to deva. Izrādījās, ka arī Rietumiem vajag savu sociālo revolūciju. Izrādījās, ka dzīvot mierīgu, rāmu, materiāli nodrošinātu mietpilsoņu dzīvi ir bezgala garlaicīgi. Vajag visu laiku par kaut ko cīnīties, kaut ko radikāli mainīt, kaut ko nemitīgi uzlabot.
Šajā brīdī uz skatuves parādās finanšu spekulants Džordžs Soross. Tagad jau kā pasaules jaunās pārveides ideologs. Nedomāju, ka tieši viņš iniciēja procesus. Secība bija pretēja. Soross bija tas, kuru šie procesi izvirzīja priekšplānā. Nebūtu viņš, būtu kāds cits. Ideja, ka kādā brīdī pasaulē sociālie procesi apstāsies; ka tiks atrasta ideālā attīstības ceļa formula, ir pilnībā pierādījusi savu neiespējamību. Strīdi par to, kur jāiet tālāk, nekad nebeigsies, gluži kā miljongalvainā antilopju bara migrācija bezgalīgajos Serengeti līdzenumos leknākas zāles meklējumos.
Sorosa piedāvātā “atvērtās sabiedrības” ideja iezīmēja atgriešanos pie Marksa mācības “par šķiru cīņu” modifikācijas. Tagad tikai “apspiestie” nebija vairs fabriku proletariāts, bet gan dažādas minoritātes. Šajā modifikācijā “proletariāts” pēkšņi izrādījās galvenais “apspiedējs”, jo aktīvi pretojās jauno “nabadziņu” iecelšanai “apspiesto” kārtā.
Būtisks jautājums - kāda ir šo procesu cēloniskā sakne? Sorosa idejiskie pretinieki viņa darbību parasti vērtē, izejot no tradicionālās marksisma izpratnes, kur ekonomika ir bāze, bet ideoloģija - virsbūve. Šajā paradigmā Sorosa darbību nosaka ekonomiskā motivācija. Ņemot vērā, ka pats Soross no šo Sorosa fondu darbības dažādās pasaules valstīs materiālu labumu negūst, tiek piesaukti dažādi mistiski Rotšildi, Rokfelleri, Geitsi, Švābi un citi zvēri, kuri, lūk, esot visas šīs kustības patiesie labuma guvēji.
Manuprāt, Sorosa/Švāba darbību nosaka daudz iespaidīgāki faktori par savas bagātības vairošanu. Tā ir vēlme pasauli pārveidot pēc saviem ieskatiem. Būt par to vadoni, kuram seko pārējie septiņi miljardi nosacītajā Serengeti līdzenumā.
Te nu mēs lēnām atgriežamies pie mūsu pašu “Progresīvo” nosauktās prezidenta amata kandidātes Elīnas Pinto “labbūtības ekonomikas”. Tā būtu tāda ekonomiskā sistēma, kurā notikusi atgriešanās pie ideoloģijā balstītas ekonomikas. Šajā ekonomiskajā modelī ir pilnīgi bezjēdzīgi rēķināt, kas vairāk apdraud pasaules ekoloģiju - elektrisko akumulatoru ražošana ar sekojošu to utilizāciju milzu apjomos vai tradicionālo iekšdedzes dzinēju turpmāka izmantošana.
Šādiem aprēķiniem nav nekādas nozīmes, jo mūslaiku “svētajos rakstos” ir skaidri pateikts, ka elektroautomobiļi ir labi, bet ar iekšdedzes dzinēju darbināmie slikti. Tur nekas vairs nav jārēķina un jāpierāda. Tā ir neapstrīdama dogma, kuru vienalga ar kādiem argumentiem var apstrīdēt tikai atpalicis mežonis. Apmēram tāds pats kā tas indiānis, kurš savulaik satikās ar izglītoto spāņu konkistadoru un negribēja pieņemt jauno valdītāju gudrības.
Šobrīd šī jaunā, “progresīvā” ideoloģija nāk no tās pasaules daļas, kur cilvēki šādas ideoloģizētas ekonomikas sekas uz savas ādas nekad nav izjutuši. Tāpēc tā viņiem liekas moderna, pievilcīga un “labbūtīga”.
Iesākumā ideoloģijā balstīta ekonomika vienmēr tāda liekas. Taču dzīve visu agri vai vēlu noliek savās vietās. Tiesa, tikai tad, kad viss jau ir aizlaists dziļā purvā. Kad pieļautās kļūdas kļūst nenoslēpjamas un visiem redzamas. Tāpēc šie gidi/purvā vedēji ir jāatpazīst laikus un laikus jātriec ratā. Ar Pinto priekšgalā, bet neaizmirstot arī citus, kuri varbūt nav tik aktīvi šīs greizās ideoloģijas atbalstītāji, bet pagaidām tikai klusējoši tās piekritēji.
