Ukrainas frontē jau desmito mēnesi turpinās cīņa par Bahmutas pilsētu, bet Latvijas politiski ideoloģiskajā frontē jau gadiem nerimst kauja par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Šī cīņa pamazām zaudējusi tās sākotnējo jēgu un ieguvusi politiska kara raksturu – kurš kuru.
Tuvojoties prezidenta vēlēšanām Saeimā 31. maijā, arvien skaļāk izskan runas par iespējamo valdības maiņu. Premjers Krišjānis Kariņš, jūtot šo apdraudējumu, rīkojas atbilstoši savai aprēķinātāja dabai. Pilnīgi ārpus konteksta iknedēļas intervijā LTV “Rīta Panorāmā” viņš, neviena nejautāts, sāka klāstīt, ka vēlētos aktīvāku koalīcijas rīcību jautājumos par Stambulas konvencijas ratifikāciju un viendzimuma pāru tiesisko regulējumu.
Zinot Kariņa aprēķinātāja dabu, šo tēmu piesaukšana šķiet pašsaprotama. Tā pilnībā atbilst Kariņa politiskās uzvedības tradīcijām. Viņaprāt, Stambulas konvencija ir tas necaursitamais vairogs, aiz kura aizslēpties. Tagad savas valdības krišanu viņš varēs uzdot kā “homofobu” inspirētu “nelietību”.
Kā reiz teica kāds gudrs cilvēks: liberālisms ir neliešu pēdējais patvērums. Ja sev pa priekšu vicini varavīkšņaino karogu un katra vārda galā piesauc Stambulas konvenciju, tad jebkādus pārmetumus par savām neizdarībām, par izšķērdēto naudu, par ieilgušo atpakaļslīdēšanu var norakstīt uz “prokremlisko” un “oligarhisko” spēku sazvērestībām. Jāsaka, kā ir: gudri, bet nelietīgi.
Nav šaubu, ka Stambulas aktīvistu spiediens uz politisko vidi nemazināsies. Līdzīgi kā Prigožina kaujas vienības “Vagner” mēģinājumi ieņemt drupās pārvērsto Bahmutas pilsētu. Ko darīt? Kādi ir varianti? Varbūt piekāpties un, sakot, ka tas jau tikai papīrs, Stambulas konvenciju parakstīt?
Pasaules prakse liecina - stāvot aizsardzības pozīcijās, uzvarēt nav iespējams. Labākajā gadījumā var nezaudēt, bet ne vairāk. Tāpēc pie pirmās izdevības ir jāpāriet pretuzbrukumā. Konkrētajā gadījumā nav jāaizstāvas, nav jācenšas norādīt uz Stambulas konvencijas zemūdens akmeņiem, kuri visiem, kas lietas kursā, ir lieliski zināmi, bet jāizvirza savas pretprasības.
Tas nozīmē, ka jācīnās ar tiem pašiem ieročiem, ar kuriem uzbrūk viņi. Ja viņi spiež politiķus kaut ko parakstīt, tad pretī jāliek savs dokuments, ko parakstīt viņiem. Ja reiz uzsākts konvenciju karš, tad jāizvirza sava konvencija, kura jāpiedāvā citiem parakstīt. Piemēram, starptautiskā līmenī jāizvirza “Konvencija par vietējo valodu un tautību aizsardzību” jeb “Konvencija lokālo valodu aizsardzībai pret internacionālo valodu agresīvo dominanci”. Par šīs konvencijas nosaukumu gala redakcijā lai spriež juristi.
Šādas konvencijas principiālā jēga būtu atzīt lielo un mazo tautu (valodu) atrašanos nevienādā situācijā. Mazskaitlīgu (teiksim, zem 25 miljoniem) tautu valodas attiecībā pret lielajām starptautiskās saziņas valodām (virs 100 miljoniem lietotāju) atrodas izteikti asimetriskās pozīcijās. Tāpēc mazajām valodām nepieciešama tiesiskā prioritāte. Juridiski jāatzīst - lielo valodu tiesības nevar pielīdzināt mazo valodu tiesībām.
Brīvas konkurences apstākļos lielās valodas mazās vienkārši nomāc. Pakāpeniski tās tiek izspiestas no augstskolām, no akadēmiskās vides, līdz beigās tās tiek iedzītas virtuvēs, bet vēlāk jau tajā valodu smilšu kalniņā, kur nonākušas lībiešu un prūšu valodas. Tāpēc mazajam valodām jāpiešķir īpaši aizsardzības mehānismi.
Šīs konvencijas tekstu varētu uzrakstīt nacionāli noskaņoti juristi, kādu mums netrūkst. Tās galvenais uzdevums būtu reabilitēt mazo tautu nacionālismu un izbeigt ieilgušo globālā kosmopolītisma ideoloģisko dominanci. Nevar noliegt, ka vācu nacionālsociālisms pasaulei atnesa daudz ciešanu. Tāpat kā krievu nacionālimpērisms. Taču šis lielo tautu nacionālisms jeb, precīzāk sakot, šovinisms nedrīkst kļūt par pamatu mazskaitlīgo tautu nacionālisma nosodījumam.
Šādas konvencijas starptautiska atzīšana pieliktu punktu lielo nāciju un viņu kosmopolītisko līdzskrējēju piekoptajai mazo tautu nacionālisma stigmatizācijai. Šobrīd jebkuri mazo tautu centieni pretoties lielo valodu spiedienam tiek uztverti ar aizdomām. Vai tikai kaut kur tur neparādās sliktais un jau iedīglī izskaužamais nacionālisms? Vai tikai tur neparādās izslavētais “naids”?
Šāda konvencija ļautu reabilitēt mazo tautu nacionālismu, atzīstot to kā nepieciešamu izdzīvošanas elementu valodu sīvas konkurences apstākļos. Tāpat šādas konvencijas atzīšana izsistu pamatu no kājām visām tām insinuācijām, kādas savulaik reti nekaunīgā kārtā atļāvās prokremliskais informatīvais kanāls “Re:Baltica” attiecībā pret ukraiņu brīvprātīgo bataljonu “Azov”.
Skaidrs, ka šādas konvencijas izvirzīšana starptautiskajā laukumā vismaz iesākumā nekādus bonusus Latvijas politiķiem nedos. Drīzāk otrādi, jo pagaidām jebkas, uz ko var krist “nacionālisma” ēna, skaitās slikts un nosodāms. Taču politikā, tāpat kā citur dzīvē, drosme ir tā īpašība, kura ilgtermiņā attaisnojas.
Tā kārtība, kad mazo tautu pašsaglabāšanās centieni tiek nosodīti kā nacionālisma izpausmes, ir jālauž. Jāizvirza lozungs - katra mazā valoda ir svarīga. Pēc principa - black lives matter! Jāizmanto šobrīd populārais apspiesto un apspiedēju dalījums. Mazās tautas un to valodas jāuzdod kā apspiestās, bet lielās kā apspiedējas. Līdz ar to jebkādas prasības par krievu vai angļu valodas līdzvērtību Latvijā būtu jāvērtē ne tikai kā nepamatotas, bet vēl vairāk - kā kaitīgas, nepieļaujamas un iznīdējamas saknē.
Vienreiz skaidri un gaiši, bez mazākajām šaubu izpausmēm jādeklarē, ka latviešu nācijas ilgtspējas jautājums ir prioritārs un viss pārējais, tajā skaitā Stambulas un jebkādas citas konvencijas, ir pieņemams tikai pēc tam, kad būs starptautiski atzītas mazo tautu, tajā skaitā latviešu tautas prioritārās tiesības būt noteicējām savās zemēs. Pēc tam, kad mazajām tautām un valodām tiks piešķirtas tiesības pozitīvi diskriminēt lielās tautas un valodas. Tikai tādā veidā ir panākama simetrija starp lielajām (Latvijas realitātē krievu un angļu) valodām. Jebkura prasība zināt vai lietot šīs valodas jāuztver kā latviešu valodu diskriminējoša norma. Tas vienlīdz attiecas uz krievu un angļu valodu.
Šie jautājumi jāaktualizē pēc iespējas ātrāk, jo, pieaugot internacionālajai komunikācijai, vietējās, mazskaitlīgās valodas nonāk situācijā, kurā to pilnasinīga nākotnes attīstība ir apdraudēta. Palielinās šo valodu izzušanas riski. To mēs redzam gan Baltkrievijā, gan Īrijā. Mēģinājumi atdzīvināt gan baltkrievu, gan īru valodu ir nesalīdzināmi grūtāks uzdevums nekā tad, ja laikus būtu novērsta šo valodu atmiršana. Tāpēc mūsu uzdevums ir šo jautājumu pacelt starptautiskā līmenī. Ja reiz pasaule var sadoties rokās melno degunradžu glābšanai, tad tā var arī iestāties par mazo, vietējo valodu glābšanu no vispārējās globalizācijas sekām.
