Prigožins atļaujas runāt tā, kā neviens cits neatļaujas pat iepīkstēties

Vairāk nekā stundu garajā intervijā Jevgeņijs Prigožins trīsstāvīgiem vārdiem lamā visu Krievijas politisko un militāro eliti © Ekrānšāviņš

Krievijas bēdīgi slavenās kaujas grupas “Vagner” nominālais īpašnieks Jevgeņijs Prigožins devis plašu, vairāk nekā stundu garu video interviju Kremlim tuvajam propagandistam Konstantīnam Dolgovam.

Šajā intervijā ar Putina režīmam absolūti neierastu atklātību Prigožins “izsmērē gar sienu” gandrīz visu Krievijas politisko sistēmu. Var pat teikt, arī Putinu. Ja ne tīri personiski, tad politiski, jo diktatora rīcība tiek pelta bez aiztures.

Pirms citēt būtiskākās vietas Prigožina intervijā, jāatbild uz dažiem jautājumiem, kas šādos gadījumos nekavējoties rodas.

Pirmais un galvenais - kāpēc Prigožins vēl ir dzīvs? Uz kāda pamata viņš atļaujas kaut ko tādu? Tālāk jau seko - kas aiz tā visa stāv? Vai Prigožins to dara ar Kremļa ziņu? Kāds ir šādu interviju mērķis? Vai šo un citus Prigožina izlēcienus vispār var ņemt nopietni?

Skaidras atbildes uz šiem jautājumiem nav. Cik nosacīto ekspertu, tik atbilžu. Skaidrs ir viens. Krievijas iebrukums Ukrainā ir acīmredzami ievilcies. Droni virs Kremļa kupoliem un plašs iebrukums Belgorodas apgabalā liecina, ka viss jau sen vairs neiet “pēc plāna”.

Karš pamazām ieiet savā jaunajā fāzē, kad arvien vairāk cilvēku sāk saprast tā bezjēdzīgi noziedzīgo raksturu un briestošo katastrofu pašai Krievijai. Kā vienmēr tādos gadījumos, neapzināti tiek uzsākti vainīgā (grēkāža) meklējumi.

Lai arī šos grēkāžus bieži vien cenšas atrast un sabiedrībai pamest saplosīšanai paši īstie vainīgie, dažkārt “vainīgā” meklējumi iziet ārpus jebkādas kontroles. Šobrīd par situāciju Krievijā to vēl nevar teikt, bet visu izskaidrot ar kaut kādām labi koordinētam spēlēm nozīmētu ieslīgt acīmredzamās konspirācijās. Ar vārdu “konspirācijas” šeit saprotam rūpīgi izplānotas daudzgājienu kombinācijas. Tādas pārliecinoši izskatās uz papīra vai ar atpakaļejošu datumu, kad notikušais tiek “gudri” izskaidrots, bet ne reālajā dzīvē.

Tas neizslēdz iespēju, ka Prigožina pārmērīgā atļaušanās ir “Kremļa projekts”. Putins pret tā dēvēto eliti ir diktatoriem neraksturīgi maigs. Darbus izgāzušie ne tikai netiek represēti, bet pat netiek ņemti nost no amatiem. Nav brīnums, ka šādos apstākļos Krievijas “varas vertikāle” ir šausmīgi izlaidusies. Tiek zagts bez mazākās aiztures, un milzu pilis turpina augt kā sēnes pēc lietus ne tikai ap Maskavu, bet jebkuru provinces pilsētiņu.

Iespējams, ka ar Prigožina muti notiek centieni šo “eliti” kaut kā pievaldīt un likt tai ievērot vismaz kaut kādus rāmjus. Citādi, kā norāda Prigožins: “Jūs visus krievu tauta uzdurs uz siena dakšām.”

Taču tikpat labi iespējams, ka Prigožins, jau ilgstoši būdams blakus reālajai frontes līnijai, ir patiešām sajuties pārāks par visām tām “aizmugures žurkām”, kuras turpina dzīrot, it kā nekas nebūtu noticis. Iespējams, viņam nedaudz “sakāpis galvā”. Vēlreiz atkārtoju, iespējamas ir visādas versijas, tajā skaitā viņa kā alternatīva spēka parādīšanās. Tāpēc jebkuri viszinīgi apgalvojumi, ka “Prigožins taču patiesībā ir tāds un tāds...”, neliecina par īpašu kompetenci Krievijas iekšpolitiskajā dzīvē. Drīzāk otrādi.

Pēc šī pagarā ievada dažas, manuprāt, nozīmīgākās vietas no minētās Prigožina intervijas (necenzējamie lamuvārdi aizvietoti ar pēc jēgas tuviem aizvietotājvārdiem):

“Mēs it kā gribējām Ukrainu dabūt atpakaļ savā aplokā. Vai tad tā to dara? Mēs ienācām [Ukrainā] nekaunīgi, ar zābakiem izbradājot visu Ukrainu, meklēdami nacistus. Kamēr mēs meklējām nacistus, mēs nogalinājām visus, ko vien varējām. Kad bijām pie Kijivas, mēs pietaisījām bikses un atkāpāmies. Tālāk pie Hersonas tas pats - klucis biksēs un atpakaļ.

Speciālā kara operācija tika veikta it kā “denacifikācijai”, bet rezultātā mēs padarījām ukraiņus par nāciju, kuru pasaule uztver kā grieķus vai romiešus viņu ziedu laikos. Kas attiecas uz “demilitarizāciju”, tad, ja speciālās operācijas sākumā viņiem nosacīti bija 500 tanku, tad tagad viņiem ir pieci tūkstoši. Ja tolaik viņiem bija 20 tūkstoši kaujinieku, tad tagad viņiem ir 400 tūkstoši. Sanāk, ka esam militarizējuši Ukrainu pretējā virzienā?”

Īpaši asi Prigožins izsakās par Krievijas elites bērniem: “Šoigu znots staigā, kratīdams “bulkas” (domāts: dibenu). Viņa meita atver Kronštates fortus (plašs atpūtas komplekss uz agrākās militārās infrastruktūras bāzes). Vai tu nopelnīji naudu šiem fortiem? Vai savu naudu tu tērē šiem fortiem? Tērē to, kurva, kaujas lādiņiem. Aizsardzības ministrs raustās par savu meitu un kaut kādu tur perdeli, kas par blogeri uzdodas, un vēl lauza pirkstus, ka viņam nepatīkot šī speciālā operācija...

Elites bērni labāk būtu žaunas pievēruši, bet nē, daži vēl atļaujas plātīdamies trekni, bezrūpīgi uzdzīvot. Elite nav vienīgā, kam ir bērni. Elites bērni, internetā izrādīdamies, sevi ieziež ar smaržīgiem krēmiem, kamēr parastiem cilvēkiem bērni mājās atgriežas cinka kastēs, sarauti gabalos, un mātes raud par saviem dēliem.

Šī divkosība var beigties kā 1917. gadā. Pirmie sacēlās karavīri, pēc tam viņu tuvinieki. Velti domāt, ka tādu ir simtiem. Tagad nogalināto tuvinieku ir desmitiem tūkstošu. Noteikti būs simtiem tūkstošu. Mēs no tā neizvairīsimies. Tas viss vienā mirklī beigsies kā Bērtuļa naktī. Elites bērnu uzdzīve beigsies ar to, ka cilvēki viņus uzdurs uz siena dakšām. Es iesaku Erefijas (Krievijas Federācijas) elitei: savāciet, kuņas, savus pēctečus un sūtiet viņus karot. Kad jūs iesiet uz bērēm un sāksiet viņus apbedīt, tad cilvēki teiks: jā, tagad viss ir godīgi.”

Ne mazāk asi Prigožins vēršas pret Krievijas aizsardzības ministriju: “Ja sistēma ir balstīta uz pakaļas laizīšanu, grupa “Vagner” to nedarīs. Galvenā problēma ir Šoigu un Gerasimovs. Tie ir divi vīri, kuri ar saviem lēmumiem mums visu nobloķējuši, neskatoties uz prezidenta paziņojumu, ka lādiņi ir. Ja šodien par aizsardzības ministru kļūtu Mizincevs un par ģenerālštāba priekšnieku - Surovikins, tad tā būtu normāla struktūra.”

Runājot par kara iespējamo nākotni, Prigožins atzīst divus scenārijus: “Ir optimistiskais un pesimistiskais scenārijs. Pirmajam es maz ticu. Eiropa un Amerika nogurs no Ukrainas konflikta. Ķīna nosēdinās visus pie sarunu galda. Mēs vienosimies, ka tas, ko jau esam sagrābuši, ir mūsu, bet tas, ko neesam, nav mūsu. Šāds scenārijs diez vai ir iespējams.

Pesimistiskais scenārijs: ukraiņiem tiek dotas raķetes, viņi gatavo karaspēku. Nešaubīgi viņi turpinās ofensīvu, mēģinās veikt pretuzbrukumu. Varbūt pretuzbrukums kaut kur būs veiksmīgs, un viņi atjaunos 2014. gada robežas. Tas var viegli notikt. Viņi uzbruks Krimai, viņi mēģinās uzspridzināt Krimas tiltu, nogriezt piegādes ceļus. Tāpēc mums ir jāgatavojas smagam karam. Pašlaik mēs esam tādā stāvoklī, ka varam vienkārši “pakāst” Krieviju. Tāpēc ir jāievieš karastāvoklis, jāizsludina jauns mobilizācijas vilnis, ekonomika jāpārliek uz militārajām sliedēm, uz munīcijas ražošanu. Mums jāpārtrauc bezbēdīgā uzdzīve, jābeidz būvēt jauni ceļi, jauna infrastruktūra un jāstrādā tikai karam.

Zināmu laiku Krievijai būs jādzīvo kā Ziemeļkorejā. Jāslēdz visas robežas, jāpārstāj auklēties, jāpārved mājās visi elites bērneļi no ārzemēm un smagi jāstrādā. Tad mēs nonāksim pie kaut kāda rezultāta.”

Par kodolkara iespējamību Prigožins izsakās skeptiski (tas ir, optimistiski): “Mēs esam uzsākuši klopi. Ir kaimiņi, un ar viņiem sācies kautiņš. Ja tu atnāc pie kaimiņa, tu vari viņam sadot pa purnu, sadauzīt traukus. Bet, ja tavs kaimiņš pasūta tevi dēt un tu paņem cirvi un iebliez viņam pa pauri, tad tā jau ir kaut kāda dīvaina situācija. Kodolbumba ir cirvis. Jūs taču neejat strīdēties ar kaimiņu ar cirvi rokās. Visam jābūt godīgi. Vai nu tu viņu noštaukā, vai arī atzīsti, ka viņš ir atštaukājis tevi. Kaujas laukā jāpierāda sava taisnība.”

Var jau teikt, ka neko tādu Prigožins nav pateicis, bet šodienas Krievijas informatīvajā telpā neviens tā nerunā. Ne jau pēc stilistikas. Tādā parupjā manierē runā daudzi, ja ne visi. Pēc būtības. Tā vien gribas teikt - pliku patiesību Prigožins vālē. Atcerēsimies - kur? Melu valstībā, kur patiesības teikšana, vienalga kāda, skaitās bīstamākais noziegums.

Tāpēc šī Prigožina intervija, kuru viņš devis nevis kādam kaktu reportierim, bet visnotaļ autoritatīvam “mikrofona turētājam”, ir zīmīga tieši ar šo “saprātīgumu”. Tā ļauj cerēt, ka Krievijas varas monolīts varētu beidzot sākt plaisāt. Pagaidām gan tās ir tikai cerības, bet drīzumā varētu jau parādīties kas taustāmāks. Īpaši, ja sen gaidītais Ukrainas pretuzbrukums būs sekmīgs.

Komentāri

Šodien ZZS valde gatavojas izvirzīt savu Latvijas Bankas (LB) prezidenta amata pretendentu – valsts finanšu institūcijas “Altum” valdes priekšsēdētāju Reini Bērziņu. Latvijas Bankas likums nosaka: “Latvijas Bankas prezidentu pēc vismaz 10 Saeimas deputātu ierosinājuma ievēlē amatā Saeima.” Tas nozīmē, ka tikai politiķi, Saeimas deputāti var izvirzīt kandidātus uz šo augsto amatu.

Svarīgākais