Vakar “Vienotība” tikās ar “Progresīvajiem”, šodien ar ZZS. Ir pilnīgi skaidrs, ka valdošā koalīcija pašreizējā sastāvā vairs nepastāv. Politiskās pārmaiņas ir neizbēgamas. Taču šoreiz tā nav tikai lomu pārdale uz Latvijas politiskās skatuves. Tas ir kas vairāk. Līdzšinējās politiskās mitoloģijas sabrukums.
Jau trešdaļu gadsimta Latvijas politiskajā telpā norit nebeidzama nosacītā Lāčplēša cīņa ar Melno bruņinieku. Tā dēvētā gaismas un tumsas spēku cīņa Daugavas krastos.
Šī gluži vai sportiskā “gaismas” un “tumsas” cīņa caurvij visu Latvijas politisko dzīvi. Jautājumi, kuri neiekļaujas šīs cīņas ietvaros, plašāku sabiedrības loku tikpat kā neieinteresē, lai kādas tur būtu kaislības un intrigas. Līdzīgi kā Latvijas čempionāts regbijā vai handbolā. Tāpēc, tiklīdz parādās kādas politiskās pretrunas, vispirms tiek noskaidrots, kas konkrētajā gadījumā ir “gaismas” un kas “tumsas” spēki.
Robežšķirtne iet pa kādu no trijiem kanonizētajiem “oligarhiem”. Izslavētajiem 3 A. Jau gadu desmitiem visa politiskā dzīve Latvijā tiek vērtēta un dalīta faktiski pēc viena kritērija - kurā pusē kāds no trijiem A? Tur arī “tumsas” spēki, savukārt pretējā - “gaismas” spēki. Arī pēc 14. Saeimas vēlēšanām jaunā valdība slaidi iegūlās šajā matricā - vienā pusē “baltais tēvs” ar saviem niķīgajiem bērniem, otrā Šlesers un Lembergs. Attiecīgi LPV un ZZS. Ikvienam viss skaidrs un saprotams bez detalizētiem skaidrojumiem.
Dažas nedēļas pirms prezidenta vēlēšanām izskanēja runas, ka “Vienotība” esot panākusi vienošanos par ZZS atbalstu savam kandidātam - Edgaram Rinkēvičam. Ņemot vērā Rinkēviča augsto popularitāti politiski aktīvās sabiedrības daļā, šī ziņa tika uztverta saprotoši. Politika ir iespēju (kompromisu) māksla un tamlīdzīgi.
Ņemot vērā, ka “Vienotībai” ir bijusi ilgstoša sadarbība ar ZZS valdībā arī pēc slavenā rīkojuma Nr. 2, esmu pārliecināts, ka politiski aktīvā sabiedrība visai viegli norītu izmaiņas koalīcijā, ja tās notiktu kādā līganākā veidā. Tas, ka burtiski uzreiz pēc Rinkēviča ievēlēšanas Kariņš paziņoja par koalīcijas paplašināšanu, daudziem bija šoks.
It kā jau visi nojauta prezidenta vēlēšanu “darījuma” būtību, taču negaidīts izrādījās šī “darījuma” iesaiņojums. Pārāk jau atklāti bija nojaušamas tā kontūras. Pārāk cinisks izskatījās šis “tirgus”.
Aprēķins bija vienkāršs. Narcistiskais Edvards Smiltēns ir tik ļoti iemīļojis savu vietu Saeimas prezidijā un iespēju runāt ar ārvalstu vēstniekiem, ka būs gatavs uz visu, lai tikai šo savu “sapņu vietiņu” saglabātu. Tāpat arī citi ministri. Visādi tur šmiti, vitenbergi un pārējie. Nolikti fakta priekšā, viņi paburkšķēs un samierināsies.
Visticamāk, tā arī būtu, ja šī “speciālā politiskā operācija” būtu rūpīgi sagatavota pēc klasiskajiem “lai vilks paēdis un kaza dzīva” principiem. Tā vietā Kariņš pret saviem vakardienas partneriem uzsāka visai nekaunīgu presingu. Un sākās politiskais cirks, kuram neredz galu.
“Vienotība” stūrgalvīgi noliedz acīmredzamo un lokās trakāk nekā zutis uz pannas. Neesot runas par amatiem, bet par darbiem, Kariņš atkārto sev labvēlīgā televīzijas studijā, bet kategoriski atsakās iet skaidrot situāciju tās pašas televīzijas ne tik labvēlīgā studijā. Lai nerastos pārpratumi, precizēšu, ka runa ir par LTV “Rīta panorāmu” un LTV “Kas notiek Latvijā?”.
Jautājums ir daudz nopietnāks, nekā pirmajā brīdī var domāt. Līdz šim viss bija vienkārši un skaidri. Vienā pusē “labā” valdība, otrā - iedomātā partija “viss ir slikti”, aiz kuras stāv “oligarhi” un “tumsas” spēki. Tagad ar ilgstoši stigmatizētās “oligarhu” partijas ZZS iekļaušanu “gaismas” spēku nometnē visa šī brīnišķīgā konstrukcija tiek noārdīta.
Šī konstrukcija patiešām bija brīnišķīga vārda burtiskajā nozīmē, jo ļāva pilnībā nedomāt. Viss bija skaidrs bez mazākās smadzeņu piepūles - tie ir mūsējie, tie viņējie. Viss, ko dara vieni, skatāms caur melnām brillēm, bet viss, ko dara otri, caur rozā. Divreiz divi ir četri. Melns ir melns, bet balts ir balts. Nekādu neskaidrību. Nekādu šaubu.
Bet tagad? Kā tad būs? Vai Viktors Valainis pēkšņi kļūs par politiķi, kurā nopietni jāklausās, nevis jau apriori jāizslēdz dzirdes sensors, kad viņš atver muti? Vai valdību drīkstēs kritizēt, ja, Mārtiņa Staķa vārdiem runājot, gribēsi būt pareizajā dzelzs aizkara pusē? Vai arī drīkstēs pa īstam kritizēt tikai ZZS ministrus? Tāds kā kompromisa variants pašam ar sevi.
Visā šajā politiskajā vodeviļā visdumjāk izskatās “Vienotība”. Tik atklāti melojot, ka pat savējiem kļūst neērti skatīties uz viņu centieniem izlocīties, un neatbildot uz konkrētiem jautājumiem. Taču “Vienotībai” un Kariņam veicas.
Kad jau šķiet - viss, visi striķi trūkst, tad palīgā steidzas Šlesers, kurš šajā ziņā pārņēmis Gobzema lomu. Iepriekšējā Saeimā Kariņa galvenais balsts bija Gobzems, kurš ar savu tukšo bļaustīšanos ļāva Kariņam uz šī āksta fona izskatīties cienījamam politiķim. Tagad, kad uz ākstiem paredzēto ložu ar ātrgaitas liftu trauc Kariņš, viņu paglābt un šo ložu ieņemt steidz Šlesers kopā ar Rosļikovu, rosinot (ne)uzticības balsojumu Ministru prezidentam.
Šis Šlesera & Rosļikova gājiens Kariņam ir kā glābšanas riņķis. Tagad viņš atkal var spēlēt savu baltā tēva lomu tik iecienītajā “oligarhu” ludziņā. Mēs “gaišie” pret Šleseru un Šķēles ēnu (centieni iekrāsot “Apvienoto sarakstu” oranžā tonī nav noslēpjami). Lembergs? Nu ko jūs? Viņš jau sen no spēles laukā, un mēs ar viņu pie viena galda - nē un nē.
Tā ka cīņa pret iedomāto “Melno bruņinieku” turpinās. Mēs, mēs tie vienīgie varoņi tautai. Jautājums - vai tiešām Latvijā ir vēl kāds, kurš tic šīm Kariņa karnevāla preču veikalā pirktajām Lāčplēša ausīm? Šobrīd ir redzams tikai viens loģisks šīs Kariņa ievārītās “putras” iznākums. Paša Kariņa demisija un jaunas valdības veidošana no nulles. Visi citi varianti būtu baltiem diegiem pat ne šūti. Tikai viegli satrākelēti.
