"Rail Baltica" dzelzceļa projekta nedienas ir likumsakarīgas

© Dmitrijs Suļžics/MN

Gan jau beigu beigās to ātrgaitas dzelzceļa līniju, kas savienos Rīgu ar Tallinu un Kauņu, uzbūvēs. Katrs varēsim ar to izbraukt un ievietot dažas pašbildes sociālajos tīklos no vagona iekšpuses. Vai tas notiks 2030. gadā vai dažus gadus vēlāk, tam nav būtiskas nozīmes. Tāpat kā tam, cik tas beigu beigās būs izmaksājis, kādas būs ekspluatācijas izmaksas un kas šo projektu uzturēs vēlāk.

Uzreiz jāatbild uz pašsaprotamo iebildi: kā nav svarīgi? Miljardu vērts projekts, un “nav svarīgi”? Lieta tā, ka ekonomiskā komponente šim projektam jau no paša sākuma nebija noteicošā. Tas bija tāds kā svētku, kā iespēju izrādīšanās projekts. Kā pa pusei bankrotējušā uzņēmēja Nagaiņa meitas kāzas Rolanda Kalniņa leģendārajā filmā “Ceplis”. “Manā stāvoklī viens vekselis vairāk vai mazāk, kāda tam nozīme,” skaidroja Nagainis.

“Agrāk tādas kāzas pat vācu baroni nevarēja atļauties sarīkot,” - tā ir galvenā ideja, kas nosaka dažādu Nagaiņu motivāciju. Diemžēl līdzšinējie “Rail Baltica” vadītāji ir izrādījušies vēl nespējīgāki par filmā Gunāra Cilinska attēloto žurku slazdu fabrikantu. Pēdējais vismaz prata sarīkot meitai lepnas kāzas Melngalvju namā, bet mūsu Rubesas un Briškeni aizmenedžējušies tiktāl, ka izskan jau runas, ka trase būs, tikai tā ies garām Rīgai. Pat tikai runas par tādu iespēju daudz par ko liecina. Nevis par projektu, bet tā īstenotājiem.

Nevar noliegt, ka Latvijas sabiedrībā šis jaukais sapnis - ar modernu ātrgaitas vilcienu braukt no Rīgas vienalga uz kurieni (daudz vietu, kur ar to braukt, jau nemaz nebūs) - ir ļoti populārs. Cilvēki projektu pārsvarā atbalsta, par spīti visam. Nav tur nekā nosodāma. Ja cilvēki kaut ko ļoti grib, tad nedrīkst viņiem šo prieku liegt. Tiesa, tad arī ir pilnīgi atklāti jāpasaka, ka šis prieciņš izmaksās ļoti, ļoti dārgi un arī vēlākajā ekspluatācijā diez vai nesīs peļņu. Visticamāk, uz ilgiem laikiem gulsies uz budžeta pleciem.

Aizstāvot projektu kā tādu, jāsaprot, ka šāda mēroga būvēm ir ne tikai plika ekonomiskā komponente (par militāro komponenti, kas īpaši aktualizējusies pēc 2022. gada 24. februāra, šoreiz nerunāsim), bet arī noteikta sociālpolitiskā un pat kultūrpsiholoģiskā jēga. Tā ir tāda pati kā

modernai nacionālajai bibliotēkai vai operas teātrim (Sidnejā). Šādas būves vairo nācijas pašapziņu un atmaksājas nevis naudā, bet izjūtās.

Taču šis iracionāli pacilātais skatījums nedrīkst aizbīdīt ārpus redzes lauka ko citu. To, kas ir pamatā tam, kāpēc ES lēni, bet neapturami atpaliek no ASV ekonomiskās izaugsmes ziņā. Proti, Eiropas projektos arvien lielāka nozīme ir politikai, ideoloģijai (“pareizumam”) un arvien mazāka ekonomikai.

Pat ja “Rail Baltica” projekts Eiropas mērogā varbūt nav tas ideoloģizētākais un izšķērdīgākais, tas ir pietiekami raksturīgs. Jau projekta pirmsākumos bija skaidrs, ka kravu apjoms šajā virzienā ir visai ierobežots, bet cilvēku skaits reģionā nepietiekams, lai ik pēc pāris stundām piepildītu reisus starp trijām Eiropas izpratnē vidēja lieluma Baltijas valstu pilsētām. Taču šādai dzelzceļa līnijai ES ziemeļaustrumu daļā bija jābūt, un, lielā mērā pateicoties igauņu eirokomisāra transporta jautājumos Sīma Kallasa pūlēm, šim projektam Briselē tika iedota nauda un zaļā gaisma.

Projekts jau no paša sākuma bija izteikti politisks, un tā ekonomiskais pamatojums bija aiz matiem pievilkts. Galvenais projekta mērķis skaitās samazināt CO2 izmešu apjomu. Nevis uzlabot pasažieru pārvadājumu sistēmu, stimulēt ekonomisko izaugsmi vai novērst reģiona depopulāciju, bet gan nodrošināt klimatneitralitāti. Tagad, kad projekta izmaksas ir vairākkārtīgi pieaugušas, par tā ekonomisko rentabilitāti un kaut teorētisku investīciju atmaksāšanos vairs nerunā vispār. Ja reiz tas ir iesākts un milzu nauda iztērēta, tad tas jānoved līdz galam, lai vai kas. Turklāt ievērojami pieaugusi šī projekta militārā nozīme, kura tā pirmsākumos bija tīri teorētiska.

Ko vēlos pateikt? To, ka projekti, kuriem jau sākotnēji ir vājš ekonomiskais pamatojums, arī realizācijas procesā virzās kā pa celmiem. Var, protams, vainu velt uz mūsu “spējīgo” menedžmentu, bet politiskiem, ekonomiski nepamatotiem projektiem tieši šāda menedžmenta atlase ir raksturīga. Kāds projekts, tādi arī tā realizētāji. Ja projekts tiek virzīts ideoloģisku apsvērumu dēļ, tad arī projektu vadīs tādi paši ideoloģiskie sekretāri. Proti, augsti kvalificēti speciālisti daiļrunāšanā un pareizo ideoloģisko saukļu bārstīšanā.

Tieši tas arī ir noticis ar šo mūsu lielo projektu. Cik tā vadībā ir cilvēku ar pieredzi privātā biznesa vadīšanā? Turklāt ar īstu biznesa pieredzi, nevis ar tādu, kāda bija “uzņēmējai” Baibai Rubesai, kura ar savu personīgo naudu nekad nav riskējusi vairāk kā nopērkot loterijas biļeti “labdarības” pasākumos.

Īsti uzņēmēji ar izpratni par katra centa vērtību pie šādiem projektiem netiek pielaisti. Jo šo projektu primārā funkcionālā jēga nav kaut ko labu sabiedrībai izdarīt. To galvenā jēga ir bēdīgi slavenā naudas apgūšana. Kaut kāds sabiedriskais labums ir tikai šo projektu iespējamā pozitīvā blakne. Naudas apgūšanas blakus produkts. Tāda diemžēl ir mūsdienu “projektu” ekonomikas antropoloģiskā būtība, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Komentāri

Daudziem Latvijas un ārvalstu iedzīvotājiem no 1. janvāra iznāks saskarties ar pārsteigumu, ka valsts pārvaldes pakalpojumu portālam “latvija.lv” vairs nevarēs piekļūt ar populāro autentificēšanās metodi, izmantojot internetbanku. Tāpēc labāk laikus saprast, kas notiek, un rīkoties tā, lai rodas mazāk neērtību.

Svarīgākais