Kamēr baudīju atvaļinājumu Āfrikā, Kenijā, no šīs pasaules aizgāja politikas veterāns, kādreizējais ASV valsts sekretārs un nacionālās drošības padomnieks Henrijs Kisindžers. Gandrīz tajā pašā dienā Latvijā tika ratificēta Stambulas konvencija, un šīm abām it kā pilnīgi nesaistītajām lietām ir viena kopīga īpašība.
Ja dažos vārdos gribam raksturot Kisindžera politisko mantojumu, tad viņš ir pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu redzamākais tā politiskā kursa pārstāvis, kurš iemieso principiālu pārbīdi no noteiktas, konsekventas ideju politikas uz situatīva izdevīguma “real politic”. “Real politic” principi bija pazīstami arī sen pirms Kisindžera. Francijas Napoleona laika “kisindžeru” Taleirānu bieži piemin vēl šodien, taču 20. gadsimts iezīmējās ar to, ka priekšplānā izvirzās tādi jēdzieni kā nāciju pašnoteikšanās tiesības un vispārējās cilvēktiesības, kuras arī lielā mērā noteica 20. gadsimta politisko virzību.
Kisindžers tā dēvētos vērtību jautājumus pabīdīja drusku sānis. Viņa galvenie politiskie sasniegumi skaitās divi. Viens: ASV attiecību normalizācijas uzsākšana ar komunistisko Ķīnu, kas vainagojās ar tās oficiālu atzīšanu 1979. gadā. Līdz tam par likumīgo Ķīnas pārstāvniecību tika uzskatīta Taivānas salā esošā Ķīnas republika. Otrs: Kisindžeram bija būtiska loma Vjetnamas kara izbeigšanā (atdodot kapitālistisko Dienvidvjetnamu Ķīnas un PSRS atbalstītajam Ziemeļvjetnamas komunistiskajam režīmam). Šīs diplomātijas blakusprodukts bija Pola Pota un Jenga Sari režīma nākšana pie varas Kambodžā 1975. gadā ar, kā minimums, trīs miljoniem nogalināto. Viss tas notika it kā ASV un visas pasaules interesēs, balstoties uz visu pušu interešu līdzsvarošanu. Faktiski realizējot bezprincipu politiku, balstītu uz izslavēto “kompromisu mākslu”.
Putina agresivitāte - “real politic” rezultāts
Šī politika ilgus gadus daudziem šķita (un joprojām šķiet) ne vien saprātīga un pieņemama, bet arī praktiski labākā iespējamā, jo ļāva saglabāt globālo mieru un sistēmisko līdzsvaru. Tas, ka pa starpu bija arī Ronalda Reigana un Mārgaretas Tečeres principiālā politika “cīņā pret ļaunuma asi”, kuras rezultātā sabruka PSRS un sociālistiskā sistēma Eiropā, kaut kā paslīdēja garām, it kā tā tam pašsaprotami bija jānotiek.
Tagad redzam, kādas ir šīs Kisindžera proponētās pragmatiskās (bezprincipiālās) “real politic” sekas. Ilgstošā “auklēšanās” un centieni “sarunāt pa labam” ar Putinu pasauli ir noveduši līdz globālā kodolkara slieksnim, bet “sadarbība” ar komunistisko Ķīnu rezultējusies ar to, ka ASV politiskajā šķirā valda pārliecība, ka konflikts ar šo jauno pasaules lielvaru ir tikai laika jautājums.
Neapgalvoju, ka “real politic” pretēja bezkompromisu principialitāte ir politiski labāka alternatīva. Nekad nevar 100% zināt, kā ir un kā būs labāk, taču bezidejiska, situatīva izdevīguma politika ilgtermiņā gandrīz vienmēr beidzas bēdīgi. Par pieļautajiem “kompromisiem” agri vai vēlu ir jāmaksā. Problēmu atbīdīšana uz tālākiem laikiem ir metode, kas dažreiz nostrādā, bet parasti darbojas slikti.
Kāds tam visam sakars ar jau pieminēto Stambulas konvenciju? Tāds, ka Latvijā šo konvenciju ratificēja uz “kisindžeriska” situatīvā izdevīguma pamata. Katram no konvenciju atbalstošajiem spēkiem (izņemot “Progresīvos”, kuriem tas bija principa jautājums) bija savs situatīvais izdevīgums, bet stratēģiskā līnija politiskajā šķirā kopumā: nav ko lieki izlekt. Tādai mazai valstij, kāda ir Latvija, labāk visā sekot “lielajiem”. Tāpēc mums ir izdevīgāk šo konvenciju ratificēt, tādējādi it kā pieslejoties “kolektīvajiem Rietumiem”.
Šī “kisindžeriskā” loģika diemžēl Latvijai ne vienmēr ir labvēlīga. Tas pats Kisindžers savulaik (PSRS laikos) ir teicis (to tagad pēc viņa nāves ne viens vien atgādina), ka tikai politiski naivs cilvēks varot iedomāties, ka Baltijas valstis kādreiz atgūs neatkarību. Un patiesi, visa “perestroikas” laika diplomātija liecina, ka ASV un Rietumi kopumā visvairāk bija norūpējušies par Gorbačova varas saglabāšanu, tāpēc Baltijas neatkarības centienus uztvēra kā apdraudējumu “labajam” Gorbačovam. Kopumā “real politic” nosacīti mazajām valstīm nav labvēlīga politika, jo šajā paradigmā tās jebkurā kādam izdevīgā brīdī var nonākt tirgus objekta lomā.
Stambulas konvencija - ideoloģiskās identitātes marķieris
Atgriezīsimies pie Stambulas. Stambulas konvencijas ratifikācija jau sen vairs nav jautājums par vardarbību un reakciju uz to. Tā kļuvusi par vienu no redzamākajiem ideoloģiskās identitātes marķieriem. Konvencijas ratifikācija ir viena no stratēģiskām virsotnēm ideoloģiskās cīņas frontē, un tieši tāpēc atsevišķas partijas šīs virsotnes ieņemšanu pasludina par vienu no saviem svarīgākajiem mērķiem. Vardarbības piesaukšana tur ir tikai taktisks ierocis šī mērķa sasniegšanai.
Var jautāt: nu labi, mērķis ir cits, bet jebkurā gadījumā, kas tur slikts? Kāpēc būtu jāpretojas šīs konvencijas ratifikācijai? Ir kāda sen zināma patiesība: ja lieta ir laba un taisna, tad to ir viegli pamatot un izskaidrot. Ja tās pamatojumam nepieciešamas slīpi sānu gājieni, jēdzienu samudžinājumi, atrunas, ka kaut kas ir ne tā iztulkots vai interpretēts, tad šāda lieta nevar tikt uztverta kā patiesi laba un uzticama. Rodas gluži pašsaprotamas bažas, ka aiz skaistajiem vārdiem slēpjas kaut kas ne tik pievilcīgs.
Ja konvencijā, kura it kā ir par vardarbības novēršanu, tiek iepīti punkti par sociālajām dzimtēm, dzimuma lomām un tamlīdzīgi, tad kļūst skaidrs, ka šī nav konvencija pret vardarbību (pret kuras novēršanu nevienam nav pat mazāko iebildumu), bet gan konvencija par jaunu sociālo normalitāti, kurā dzimuma/dzimtes dalījums, dzimumu spektrs, tā fluīdais raksturs un no tā radītie atvasinājumi tiek pārdefinēti atbilstoši galēji kreisi orientētas, bet ārkārtīgi ietekmīgas politiskās sektas pārliecībai. Kādas būs šo jēdzienu pārdefinēšanas ilgtermiņa sociālās sekas, ne Judins, ne Augulis, ne kāds cits šodien pārliecinoši prognozēt nevar.
Vieniem pseidoproblēma, citiem nopietns apdraudējums
Kisindžera tipa politiķi tur vispār neredz problēmu. Viņiem ņemšanās ap šo stambuliādi šķiet tukša gaisa tracināšana un visīstākā pseidoproblēma. Viņus var saprast, jo ideoloģiskie jautājumi viņus maz neinteresē. Viņus tie neinteresē tāpat, kā daudzus neinteresē Pasaules kausa izcīņa futbolā. Vieniem tas ir četrgades centrālais notikums, citiem - atraduši par ko pārdzīvot: kā 22 sviedraini veči ādas pūsli dzenā.
Atsevišķi ņemot, var domāt, ka vairums ideoloģisko jeb ticības jautājumu, kuriem nav tiešas saistības ar ekonomiku, patiesi ir pseidoproblēmas. Taču problēmas parādās tajā ziņā, ka vēlēšanās cilvēki lielā mērā balso tieši par vienu vai otru ideoloģiju. Šīs “pseidoproblēmas”, tāpat kā futbola spēļu rezultāti, it kā nekādu tiešu ietekmi uz reālo dzīvi nerada, bet tieši uz ideoloģiskā pamata mums ir satiksmes ministrs Kaspars Briškens un vēl nesen par veselības ministru bija pianists Daniels Pavļuts.
Pat ja uzskatām, ka “īstās” problēmas ir tikai tās, kur parādās nauda un ienesīgu amatu sadalījums, arī tad Stambulas konvencijai, tāpat kā klimatneitralitātei, diversitātes veicināšanai un citām ideoloģiski doktrinētām lietām, ir ļoti praktisks izvērsums. Kaut vai izvietojot šīs konvencijas atbalsta plakātus sabiedriskā transporta pieturvietās. Par velti, uz plika entuziasma pamata jau tas nenotiek. Tas, ka konkrēto plakātu summas nav miljonos mērojamas, nedrīkst nevienu maldināt. Tā ir tikai aisberga virsotne. Gan jau ar šo konvenciju saistītas pārdalāmās summas varbūt gluži līdz klimatam atvēlētajām nesniegsies, bet miljonos iestiepsies noteikti.
Pat negribas atgādināt, ka reiz jau vienas līdzīgas politiskās sektas aktivitātes pirms nedaudz vairāk kā simt gadiem arī sākumā tika uztvertas kā maznozīmīga “pseidoproblēma”. Taču drīz vien šo sektantu izsmējēji rūgti nožēloja savu vieglprātīgo attieksmi pret šiem dīvaino ideju sludinātājiem. Tagad šī sekta jau ar nedaudz pamainītiem, modernizētiem, jaunajiem apstākļiem piekoriģētiem lozungiem un miermīlīgākām metodēm cenšas atkārtot to pašu manevru.
Ļoti gribētos cerēt, ka kļūdos; ka joprojām esmu bērnības komunistiskās traumas varā un man visur rādās Marksa bārda, Ļeņina plikais pauris un dažādu čegevaru beretes. Taču, ja kādam šķiet, ka jums ir paranoja, tas vēl nenozīmē, ka jums patiešām neviens neseko. Tāpēc labāk būt par daudz piesardzīgam nekā par daudz vieglprātīgam.
