Nākamgad sabiedrība lems: kur sūtīt Kariņu & Co? Uz vēstures mēslaini vai varas augstumiem?

© Foto kolāža/MN

Latvijas politiskās šķiras ilgstoši vadošajai partijai – “Vienotībai” – 2023. gada nogale izvērtās ne visi labvēlīga. Bijušā premjera, pašreizējā ārlietu ministra un joprojām partijas līdera Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls izgaismoja redzamāko partijas defektu – aroganci. Nepamatota augstprātība ir pazudinājusi visas iepriekšējās vadošās un pareizo kursu nosakošās partijas. Sākot no komunistiskās partijas un beidzot ar “Latvijas ceļu”, Tautas partiju un tagad – “Vienotību”.

Evikas Siliņas izrunāšanās par 60 eiro vērtajām pasēm, kuras ne visiem vajadzīgas, bet tiem, kam vajadzīgas, tās ir pa kabatai, atbilst šīs partijas augstprātības tradīcijām. Kā mēdz teikt - tieši iegulst jau esošajā gultnē. Būtu jocīgi, ja Siliņa pēkšņi sāktu filozofēt, ka 60 eiro daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir pārāk dārgi. Tāpēc pasēm jābūt lētākām. Tas būtu kaut kā nedabiski, jo ne jau “Vienotības” vēlētājam tas dārgi. Viņam 60 eiro nav nauda. Tā vismaz domā “Vienotības” galvgalis.

Šajā aspektā jāpasaka daži vārdi par sociālajos tīklos plašu rezonansi guvušajiem “Delfu” galvenā redaktora Filipa Lastovska izteikumiem, kuros viņš atzīmē Latvijas politiskās šķiras atrautību no reālās dzīves. Viņš norāda, ka absolūti lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai ir pilnīgi vienalga, vai premjers ir Kariņš vai Siliņa. Tai ir pilnīgi vienaldzīga Stambulas konvencija un visa šī ap šo jautājumu virmojošā “pakotne”. Viņu problēmas esot absolūti citas.

“Problēma ir tā, ka ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju ir pakļauti nabadzības riskam. Tikmēr mēs kliedzam par kaut kādu partnerības regulējumu. Jā, tas ir svarīgs [jautājums] kaut kādai daļai, bet kopējā bildē tā ir kļūdaina prioritāte. Mēs aizmirstam cilvēkus, kuriem tik tiešām vajadzīga palīdzība, un tie ir tādi cilvēki, kuri ikdienā, ko viņi redz? Viņi redz to, ka finanšu ministrs Ašeradens nezina, cik maksā litrs piena. Viņam pat nav minējumu,” stāsta Lastovskis. Situācijas vērtējumā viņam var tikai piekrist. Taču šajā stāstā ir viens būtisks bet.

“Vienotības” vēlētājs nav tā “ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju, kuri ir pakļauti nabadzības riskam”. “Vienotības” vēlētājs ir tieši tas pats, kurš, līdzīgi kā Ašeradens, nezina cik maksā litrs piena, un kuram, līdzīgi kā Siliņai, 60 eiro ir “normāla” cena par pasi.

Latvijas politiskā sistēma ir tāda, ka “Vienotībai” nav nepieciešams iegūt 50% + 1 balsi, lai tiktu pie varas. Tai pat nav vajadzīgas šīs ceturtdaļas iedzīvotāju balsis. Pietiek ar 173 425 balsīm, kā 2022. gada Saeimas vēlēšanās, vai pat 56 542 balsīm, kā 2018. gadā. Tas ir mazāk nekā 10% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Otrajā gadījumā vispār tikai daži procenti.

Ar to ne mirkli negribu apstrīdēt “Vienotības” varas leģitimitāti. Latvijas politiskā sistēma ir tāda, kas to likumīgi pieļauj. Gribu norādīt uz kaut ko pilnīgi citu. Lai nonāktu pie varas, politiķim Latvijā nav jādomā par to ceturtdaļu, kura pakļauta nabadzības riskam. Tāpat kā par to sabiedrības daļu, kurai 60 eiro par pasi ir liela nauda.

Lai par to sabiedrības daļu domā Jūlija Stepaņenko un Valērijs Agešins, uzskata “Vienotība”. Mums (“Vienotībai”) ar viņiem nav vēlēšanās pat blakus sēdēt. Kur nu vēl viņu dziesmu dziedāt. “Vienotība” nav šo sabiedrības slāņu pārstāvis. Mēs pārstāvam “solīdo”, “inteliģento” sabiedrības daļu, kurai pirmajā vietā ir Stambula un “kopdzīves regulējuma pakotne”. Lai tie, kuri veikalos skaita santīmus, balso par citiem. Nabagi humpalu drēbēs nav mūsu vēlētāji.

Tiešā tekstā tas, protams, netiek teikts, bet visa partijas spices uzvedība ir tieši tāda. Ja tā, tad kur risks? Lai cik daudz būtu trūcīgo, Latvijā netrūkst cilvēku, kuri sevi var pieskaitīt pārtikušo slānim. Tam pašam, kuram Siliņa, Kariņš un Ašeradens ir sociāli tuvi. Savējie. Kas apdraud šo politiķu sekmīgu tālāko politisko karjeru gan Briselē, gan Rīgā?

Lieta tāda, ka politika ir ļoti daudzplākšņaina. Nav tā, ka visi pārtikušie balso par vienu partiju, bet visi trūcīgie par otru vai trešo. Ārkārtīgi svarīga ir partiju politiskā reputācija, to tēls sabiedrības acīs. Ne tikai no morālā, bet arī tīri praktiskā aspekta. Cik šī partija ir stipra, cik spējīga iegūt, noturēt un realizēt varu?

Ja agrāk spēcīga un visu varoša partija pēkšņi iziet no modes un vairs nevar demonstrēt šīs agrākās spējas, tad to piemeklē jau minēto partiju liktenis. “Vienotība” šai augstajai kraujai pietuvojās 2016. gadā, kad šķita, viss - “Titāniks” grimst, un steigšus jāmeklē glābšanas laivas, kā to darīja nākamie “Kustības “Par!” dibinātāji un Edvards Smiltēns.

Taču īpatnie 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti ļāva “Vienotībai” atgūties. Uz visādu Kaimiņu, Gobzemu un tamlīdzīgu klaunu fona Kariņš izskatījās gluži kā Šarls de Golls. Kas viņš, protams, nekad nav bijis, taču labvēlīgais fons ļāva viņam un “Vienotībai” atdzimt. Uzplaukt no jauna.

Taču tu vari tēlot de Gollu cik gribi uz “KPV LV” fona, bet agri vai vēlu tavas patiesās būtības āža kāja izlīdīs no svārku apakšas. Nav pat tik daudz runa par šiem Kariņa lidojumiem, cik reakciju uz tiem. Kariņa neviltotā nesapratne - bet kas tad tur tāds? Citi arī lido. Svarīgi ir būt pie galda un tamlīdzīgi.

Šīs viņa atrunas tikai raksturo viņa aroganto būtību. Taču arī tas vēl nav nekas. Tramps arī atļaujas būt augstprātīgs, pret apkārtējiem nevērīgs, pat rupjš. Taču viņš nekad neizvairās šo savu pozīciju aizstāvēt. Vienmēr un visur.

Kariņš no jebkurām situācijām, kurās nejūtas komfortabli, acīmredzami izvairās. Lai neteiktu - baidās. Uz LTV populāro diskusiju pārraidi “Kas notiek Latvijā?” viņš demonstratīvi negāja, un, ja sākumā to vēl varēja skaidrot kā “nav man kā premjeram katru reizi pēc svilpiena uz televīziju jāskrien”, tad drīz vien atklājās neglaimojošais - “man bail no nepatīkamiem jautājumiem”.

Nav nekas briesmīgāks, ja atklājas, ka partijas līderis ir gļēvulis. Aizdomas par to, ka Kariņš nav nekāds karognesējs, bet, lietojot kara laika terminoloģiju, - aizmugures žurka, kura no ierakumiem cenšas turēties pēc iespējas tālāk, kļūst arvien stiprākas. Siliņa varbūt politikā nav tik pieredzējusi un pieļauj kļūdas aiz neprasmes, bet Kariņš ir, kā tautā mēdz teikt, vienkārši “mīzējs”.

Nākamā gada jūnija pirmajā pilnajā nedēļas nogalē paredzētas Eiroparlamenta vēlēšanas (no 6. līdz 9. jūnijam). Nav noslēpums, ka Kariņš savu politisko nākotni saista ar Briseli vai sliktākajā gadījumā ar Vašingtonu (par vēstnieku). Ja viņš grib turpināt karjeru ES struktūrās un izkliedēt šo savu “mīzēja” tēlu, tad viņam jāsaņem dūša un jāiet uz šīm vēlēšanām. Ar pirmo numuru “Vienotības” sarakstā.

Šajās vēlēšanās “Vienotības” prioritāte nebūs nedz “partnerības regulējuma pakotne”, nedz arī “nabadzības riska ceturtdaļa”. “Vienotībai” kā Radjarda Kiplinga “Džungļu grāmatas” Akelam būs jāpierāda, ka tā joprojām ar drošu roku spēj vadīt baru (valsti). Šīs būs vēlēšanas, kurās

Latvijas vēlētājam būs jāpasaka - vai viņu apmierina, ka valsts priekšgalā ir tādi personāži kā Kariņš & Co?

Atbilde uz šo jautājumu daudz ko nozīmēs ne tikai “Vienotībai”, bet visai latviešu tautai un Latvijas valstij. Ceru, ka atbilde būs: nē. Tādi kā Kariņš ir jāsūta turpat kur Šķēle, Kalvītis un Zaķis.

Komentāri

Daudziem Latvijas un ārvalstu iedzīvotājiem no 1. janvāra iznāks saskarties ar pārsteigumu, ka valsts pārvaldes pakalpojumu portālam “latvija.lv” vairs nevarēs piekļūt ar populāro autentificēšanās metodi, izmantojot internetbanku. Tāpēc labāk laikus saprast, kas notiek, un rīkoties tā, lai rodas mazāk neērtību.

Svarīgākais