Nupat publicētie aģentūras SKDS Eiroparlamenta (EP) vēlēšanu sarakstu reitingi iezīmē aktuālo “cīņas fronti”, jo līdz šim īsti nebija saprotams, kāds ir kaut aptuvenais spēku samērs. Pareizāk sakot, tas bija nojaušams, bet tagad ir vismaz kaut kādi konkrēti dati.
Kas pirmais krīt acīs? Par pirmo vietu notiek sīva cīņa starp “Vienotību” un Nacionālo apvienību (NA). Tā nav tikai cīņa par pirmo vietu, jo var izrādīties, ka tā ir arī cīņa par iespēju iegūt vairāk nekā vienu vietu EP.
Atgādināšu, ka šoreiz Latvijai EP pienākas deviņas vietas. Pēc jaunākajiem SKDS reitingiem reālas iespējas iegūt kaut vienu deputātu mandātu ir astoņām partijām. Tas nozīmē, ka pat tā partija, kura paliek otrajā vietā, arī iegūst tikai vienu vietu. Šī partija var tikai nedaudz atpalikt no pirmās vietas, bet krietni apsteigt astotajā vietā esošo, taču rezultātā tāpat tikai viena vieta. Tiesa, šis nosacījums ir spēkā tikai tajā gadījumā, ja EP tiek astoņi saraksti. Ja EP tiks mazāk partiju, tad arī otrā vieta var tikt pie sava otra ievēlētā deputāta.
Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka nevienai partijai šoreiz neizdosies atkārtot 2004. gada un 2014. gada panākumus, kad attiecīgi “tēvzemieši” un “Vienotība” ieguva pa četriem mandātiem. Šoreiz uzvarētājs iegūs, lielākais, divus.
Arī tas, ka priekšgalā izvirzījušās “Vienotība” un NA, ir likumsakarīgi. “Vienotību” šajās EP vēlēšanās pārstāv Latvijas politikas smagsvari - Valdis Dombrovskis, Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš. Lai arī pēdējais pēdējā laikā tiek pakļauts ārkārtīgi spēcīgai un masīvai kritikai, viņš gandrīz piecus gadus bija premjers un zināmā elektorāta daļā joprojām skaitās pietiekami labs. No otras puses, Kariņa neslēptās ambīcijas un vēlme Briselē nomainīt Dombrovski ar viņu var izspēlēt ļaunu joku.
Pieļauju, ka pašreizējā Kariņa kritika no “Vienotībai” tradicionāli lojālo mediju puses ir saistīta tieši ar šīm pārmērīgajām ambīcijām, kas Latvijas politikā (atšķirībā no, teiksim, ASV politikas) neskaitās pozitīva iezīme. Latviešiem tuvāka ir demonstratīva pieticība un tikai tad, kad mērķis sasniegts, var atļauties zināmu izrādīšanos.
Pašreizējā ģeopolitiskā situācija un no tās izrietošā iekšpolitiskā dienas kārtība ir labvēlīga NA. Nacionālais jautājums un nacionālās drošības aspekti ir modē, tāpēc, aktualizējot NA tradicionālo retoriku, var iegūt papildu punktus. Nevar noliegt, ka NA saraksta līderis Roberts Zīle ir ne tikai pieredzējis, bet visnotaļ cienījams politiķis ne tikai savā partijā, bet visā politiskajā šķirā. Arī nākamie numuri ir spēcīgi - Ināra Mūrniece un Rihards Kols.
Grūti iedomāties vēl kādu partiju, kura varētu iejaukties šajā divu partiju cīņā par pirmo vietu. Par tās rezultātiem vēl pāragri spriest. Kā līdzīgās situācijās mēdz teikt šaha komentētāji: ir izveidojusies asa, abpusēji sarežģīta pozīcija, kurā uzvarēs tas, kurš labāk spēlē.
Objektīvi Kariņa un Dombrovska pretstāve, kuru diez vai izdosies līdz vēlēšanām noturēt “zem segas”, nespēlē par labu “Vienotībai”. Tiesa, arī NA var izveidoties savas iekšējās personāliju problēmas, jo Kola ambīcijas tāpat nav noslēpjamas un viņš labprāt ieņemtu partijā galvenās ārpolitiskās autoritātes vietu, ko pagaidām vēl ieņem pieredzējušais Zīle.
Nav pārsteigums, ka reitingu augšgalā ir Saeimā pārstāvētās partijas. Tās, kuras Saeimā nav tikušas, visticamāk, nebūs arī EP, lai cik skaļas un spilgtas būtu atsevišķas figūras dažos sarakstos. Izņēmums ir ilggadējā krievvalodīgo vēlētāju zvaigzne - Nils Ušakovs, kurš pārstāv “Saskaņu” un ar augstu ticamību atkal tiks pārvēlēts.
Otrajā līgā partijas dalās divās grupās. Vienā grupā salīdzinoši augstais reitings un iespēja iegūt vienu vietu EP balstās uz personību (saraksta līderi), bet otrā uz zīmolu (nosaukumu). Pirmajā grupā ietilpst - Ušakovs (“Saskaņa”), Ivars Ijabs (“Latvijas attīstībai”) un Reinis Pozņaks (“Apvienotais saraksts”). Otrajā “Stabilitātei!” (pirmais numurs - Ņikita Piņins), “Progresīvie” (Elīna Pinto) un Latvija pirmajā vietā” (Vilis Krištopāns).
Atbilstoši šim kritērijam būtu jāveido arī sarakstu stratēģijas. Lietoju vārdu salikumu “būtu jāveido”, jo nav teikts, ka tā tas tiks darīts. Politiķi ne vienmēr rīkojas, liekot partijas kopīgās intereses pirmajā vietā. Politiķi ir īpaši ļaudis. Īpaši tie, kuri ir sarakstu augšgalā un reāli cīnās par vietām parlamentā vai kur citur. Viņu ambīcijas bieži vien ir nesalīdzināmas ar reālajiem spēciņiem.
Atkārtoju, gandrīz visiem sarakstiem labākais iespējamais rezultāts būs tikai viena vieta. Tas nozīmē, ka pat otrais sarakstā paliek tukšā. Tajā pašā laikā iegūstamais “burkāns” ir pietiekami kārdinošs, lai par to kārtīgi iespringtu. Līdz ar to gaidāmas asas iekšējas cīņas, jo galarezultātā visu noteiks plusu un svītrojumu starpība.
Jāatzīmē, ka priekšvēlēšanu maratons ir tikai tikko sācies un pašreizējais, riteņbraucēju terminoloģijā runājot, pelotons vēl ir samērā blīvs. Pietiek kādam no saraksta līderiem kaut kur paklupt, izgāzties, pateikt kaut ko galīgi garām, un viss. Spēle beigusies.
Nedaudz vārdu jāpasaka arī par trešās un ceturtās līgas komandām. Trešajā līgā ierindojas tie saraksti, kuru izredzes iegūt kādu vietu EP ir niecīgas, bet teorētiski tomēr iespējamas. Šajā līgā par pirmo vietu (kas praksē dod nelielu papildinājumu partiju finansējumam no valsts budžeta) cīnās ZZS un JKP. Abu šo partiju stratēģija un likmes ir atšķirīgas.
ZZS, izvērtējot reālos spēku samērus un iepriekšējo EP vēlēšanu rezultātus, atteicās no sākotnēji izskanējušās domas saraksta priekšgalā virzīt savus redzamākos pārstāvjus - ministrus. Tā vietā tika nolemts šajās vēlēšanās audzēt politisko atpazīstamību otrā plāna “jaunajiem, daudzsološajiem” (Harijs Rokpelnis). Šī stratēģija balstījās uz ideju - EP vēlēšanās ZZS tradicionāli nav labi rezultāti, tāpēc nav ko pakļaut zaudējuma riskam savus līderus. Lai viņi audzē spēku uz vietas, lokālajā politikā.
JKP šīs vēlēšanas ir savā ziņā eksistenciālas. Vai grimstošajai partijai izdosies noturēties virs ūdens, vai arī partija pazudīs vēstures dzelmē. “Atkrieviskošanas” kampaņas līdere Liāna Langa ir zināmās aprindās pietiekami populāra un var šai partijai piedot kādu spilgtāku toni, jo partijas politiskajiem līderiem Gatim Eglītim un Tālim Linkaitam izdevība sevi parādīt un pierādīt reiz jau bija dota. Kā viņi šo izdevību izmantoja, redzam pēc reitingiem - cīņa trešajā līgā.
Turpat atrodas arī Jūlijas Stepaņenko “Suverēnā vara”, kurai arī ir savs vēlētāju kodols, kas tomēr ir nepietiekams, lai reāli pretendētu uz vietu EP.
“Jaunlatviešiem” un “Centra partijai” nav pat šī kaut cik noturīgā kodola. Ar atsevišķiem skandaloziem saukļiem un aktīvu darbību sociālajās vietnēs šie saraksti var pretendēt uz pāris procentiem, bet ne vairāk.
Atliek vēl ceturtā, zemākā līga, kurā ir saraksti ar reitingu zem 1%. Šo līgu vērts pieminēt kaut vai tāpēc, ka tajā vērojamas interesantas politiskas cēloņsakarības. Vispirms jāpiemin Aleksandra Kiršteina saraksts “Tauta. Zeme. Valsts”. Tajā sapulcējušies vairāki publiskajā telpā pazīstami cilvēki, kuri paši par sevi it kā ir pietiekami spilgtas personības. Varētu arī nelietot šo vārdu salikumu “it kā ir”, jo viņi patiešām ir redzamas personības, bet te arī parādās politikas īpatnējā loģika. Personības pašas par sevi vēl nerada rezultātu sasniegšanai nepieciešamo politisko vilkmi.
Var saprast pašu Kiršteinu. Viņš politikā ir jau sen. Viens no tiem retajiem, kas tur ir vēl kopš Atmodas laikiem. NA kā liela un nopietna politiska organizācija viņu ierobežoja (kā to dara jebkura nopietna partija, kas cīnās par vietu pie lielā galda). Kiršteins nekādu karjeras izaugsmi šajā partijā vairs neredzēja.
Formāli Kiršteins no NA tika izslēgts, bet, ja viņš būtu sevi ierobežojis un stingri ievērotu partijas disciplīnu, tad neviens viņu ārā nemestu. Tāpēc var teikt, ka Kiršteins aizgāja pats, ar visu savu uzvedību demonstrējot - man šajā partijā vairs nav ko darīt. Galu galā, startējot no NA saraksta, viņam būtu tieši tādas pašas izredzes nokļūt Briselē kā startējot no sava saraksta. Proti, nekādas. Toties tagad viņš var visur uzstāties kā pirmais numurs.
Pavisam muļķīgs ir “Kustības “Par!”” gadījums. Šīs partijas sākotnējais kodols 2017. gada vasarā atšķēlās no politiski “pagrimušās” “Vienotības” kā kaut kāda morāli šķīstāka grupiņa. Drīz vien šī grupiņa, sapratusi, ka ar savu iedomāto “šķīstību” nekur tālu netiks, stājās aprēķina laulībās ar naudīgo, bet galīgi ne “šķīsto” (es ironizēju) “Latvijas attīstībai” (LA).
Pateicoties šīm laulībām, “paristi” iekļuva Saeimā un pat valdošajā koalīcijā. Kādā brīdī viņiem savs “šķīstums” atkal “sakāpa galvā”, tas vairs neļāva turpināt ierasto laulības dzīvi, un viņi izšķīrās. It kā aizgāja no “sliktajiem”, bet rezultātā LA ir tajā partiju līgā, kurai ir samērā lielas izredzes tikt EP, bet “paristiem”, par spīti publiski pazīstamām personībām, šādu iespēju nav pat teorētiski.
Atsevišķi jārunā par to, kā “Kustība “Par!”” pazemoja kādu ukrainieti. Nesaku, ka šī pazemošana notika apzināti, bet tā nu sanāca. Ielika Latvijā nevienam nezināmu cilvēku par pirmo numuru sarakstā, kura reitings 0,4%. Pēdējā vietā zemākajā līgā.
No malas tas izskatās tā, it kā šī sieviete būtu speciāli ielikta saraksta augšgalā ar mērķi kādu iežēlināt. Nu, nobalsojiet par daudzcietušo ukraiņu tautas pārstāvi. Viņiem taču tik grūti. Kaut viņas dēļ nobalsojiet. Nedomāju, ka ar šādu politisko balsu vākšanas metodi var pretendēt uz kādiem morāles augstumiem. Tāpēc arī nav brīnums, ka vēlētāji šī saraksta “šķīstību” atbilstoši arī novērtē. Jo saprot, ka “paristu” visur pa priekšu bāztais augstās morāles raudzes zīmogs ir tīrais viltojums.
