Latvijas #metoo skandāls: "Svētie" prasa Mūzikas akadēmijas rektora Guntara Prāņa galvu

© Vladislavs Proškins/F64

Latvijas Mūzikas akadēmijā uzliesmojis skandāls. Atsevišķi mācībspēki uzmākušies, izteikuši aizskarošas, divdomīgas piezīmes studentēm, kopā dzēruši un pēc tam atļāvušies būt pārāk vaļīgi. Citiem vārdiem, veikuši darbības, kuras mūsdienās kvalificējamas kā seksuālā vardarbība. Tiesa, cik noprotams no publiski pieejamās informācijas, līdz izvarošanai tradicionālā izpratnē lieta neesot nonākusi.

Seksuālās uzmākšanās skandālam, kas “uzsprādzis” Latvijas Mūzikas akadēmijā (LMA), agri vai vēlu Latvijā bija “jāsprāgst”, jo pasaulē būtiski mainījušies pieņemamās uzvedības standarti. Tas, uz ko agrāk skatījās caur pirkstiem (piemēram, uz jauno aktrišu un pieredzējušu režisoru vai producentu seksuāliem kontaktiem), tagad ir noziedzīgi nodarījumi, par kuriem pienākas ilgi gadi cietumā. Ja kādreiz profesoru “romāni” ar studentēm(-iem) bija baumu, tenku un anekdošu temats, tad tagad tas ir tiesībsargājošo iestāžu darba lauks.

Rietumu kultūrā izpratne par morāli ir būtiski mainījusies. Tā kļuvusi daudz stingrāka attiecībā uz vīriešu seksuālo uzvedību. Kā runā vēsturnieki - notiek savdabīga atgriešanās pie 19. gadsimta karalienes Viktorijas laiku tradīcijām - viss ar dzimumattiecībām saistītais kļūst ārkārtīgi sensitīvs. Pastāv pat teorija, ka 18. gadsimts esot bijis seksuālā ziņā visai vaļīgs, kuram sekojis 19. gadsimts ar daudz stingrākām morāles prasībām. 20. gadsimts atkal atnesis seksuālo “brīvību”, kuru tagad, 21. gadsimtā, atkal nomaina “stingrība”. Tikai 19. gadsimtā šī stingrība vairāk attiecās uz sievietēm, bet tagad sevi jāiegrožo vīriešiem. Neapgalvoju, ka šī teorija ir patiesa, bet kaut kas tajā ir.

No vienas puses, to, ko vēl nesen uzskatīja par tīro pornogrāfiju, tagad rāda gandrīz vai televīzijā, bet, no otras, lielu kompāniju un iestāžu vadītāji izvairās atrasties ar padotajām divatā vienā liftā, vienā kabinetā, braukt kopā komandējumā un tamlīdzīgi, jo baidās no iespējamām apsūdzībām seksuālā uzmācībā. Rietumos šī piesardzība jau kļuvusi par normu. Apmēram tāpat kā Austrumos, kur daudzās islāma valstīs restorānos ir atsevišķas ēdamzāles dzimumiem un precētiem pāriem.

Dzimumu attiecības vienmēr ir bijušas ārkārtīgi svarīgs sociālās arhitektūras elements, tāpēc par tām vienmēr ir bijušas un būs sīvas diskusijas un sociālpolitiskās cīņas. Līdz ar to šī #metoo kustība nav nekas neparasts. Tas ir normāls civilizācijas attīstības posms, kurš jāiziet, lai nonāktu pie kaut kā labāka, jo situācija, kad augstskolas pasniedzējs vai darba priekšnieks var atļauties pret zemākstāvošiem seksuālas vaļības, nav laba vai pieņemama, vienalga kā uz to skatās.

Šī pagarā atkāpe bija nepieciešama, lai iezīmētu rāmi, kādā aicinu paraudzīties uz šo LMA skandālu. Taču, ja reiz runājam par dzimumu uzvedību, par to, kā tā tiek uztverta no sabiedriskās morāles aspekta, tad ir vērts to pašu darīt arī ar kādu citu uzvedības paternu: nomētāšanu ar akmeņiem vai linča tiesu. Apzināti salieku divu kultūru - Austrumu un Rietumu - pūļa neapmierinātības aktus vienā groziņā, jo tie ir vienas un tās pašas parādības dažādas izpausmes.

Paštaisni, savās acīs “svēti” cilvēki soda tos, kuri, viņuprāt, ir “slikti”. Soda tos, kuri šķiet nogrēkojušies. Nevajag iedomāties, ka kādu linčot aicināja riebīgi nelieši. Tie bija cienījami, “godīgi” cilvēki, kuri vienmēr un visur pirmie iestājās par visu labo un pareizo. Vienīgi dziļa nepatika pret “ļaunumu” viņiem lika sašutumā meklēt virvi un koka zaru, kurā pakārt to riebekli, kas vairumā gadījumu tāds arī bija.

Ko mēs redzam LMA skandālā? Uzreiz atmetu visas konspirācijas par to, ka skandāls iniciēts, lai novērstu uzmanību no kaut kā, vai arī tāpēc, lai izrēķinātos ar kādu. Tas, protams, neizslēdz to, ka kāds(-i) to centīsies izmantot tieši tā. Tomēr, manuprāt, ir visai skaidrs, ka viss publiski izskanējušais ir bijis tieši tā vai tuvu tam, kā bijis patiesībā.

Divdomīgi uzmanības apliecinājumi, uzmākšanās, atsevišķos gadījumos ar roku palaišanu (gramstīšanās un līšana uz fizisku kontaktu), arī kopīga iedzeršana un laika pavadīšana ārpus mācību procesa. No atsevišķu mācībspēku puses šāda uzvedība, visticamāk, bijusi vairāk nekā vienreizēja. Tas ir, nevis vienreiz “paslīdējusi kāja”, bet gan tas bijis regulārs uzvedības modelis.

Kā apgalvo LMA rektors, šie mācībspēki, kuri tā uzvedušies, no mācību darba jau ir atstādināti. Jādomā, ka tagad no citu mācībspēku puses līdzīga uzvedība būs izslēgta. Cits jautājums, vai radušos situāciju, kad sabiedriskā doma ir nostājusies “upuru” pusē, kāds(-i) nesāks ļaunprātīgi izmantot. Kā raksta sociālajos tīklos: “Es kā jaunākais bērns ģimenē ātri vien iemācījos, ka pirmajam bļāvējam un mazākajam/vājākajam ticēs vairāk. Un esmu to izmantojis ļaunprātīgi. Sūdīgi brālim.”

Tas, ka vārdu “upuris” ieliku pēdiņās, prasa paskaidrojumus. Vārds “upuris” latviešu valodā nes visai smagu slodzi. Proti, zaudējums ir liels, nopietns, bieži vien neatgriezenisks. Ja kāds jūtas apvainots, aizvainots vai aizskarts, tad viņu saukt par upuri nozīmē devalvēt īsta upura jēdzienu. Šobrīd šī “upura” piesaukšana vietā un nevietā ir novedusi tieši pie tā, ka konkrētajā gadījumā liela daļa sabiedrības jūtas dezorientēta un nevar saprast, kas ir kas.

Es šeit nerunāju par jau pieminētajiem “svētajiem”, kuri vienmēr ir pirmie, kad vajag kādam mest akmeni vai meklēt virvi. Tie tieši ir vienoti savā svētajā sašutumā un aizgūtnēm kliedz: “Pie zara viņu! Pie zara to neģēli!” Viņi arī tagad nevar rimties un prasa rektora Prāņa galvu.

Es runāju par to sabiedrības daļu, kas eksaltēti nelec vilcienam pa priekšu un nekliedz: nost visu veco pasauli, mēs jaunu sev celsim. Es runāju par to sabiedrību, kura uz visu šo “svēto” krusta karu pret pasaules “ļaunumu” raugās ar zināmu skepsi un piesardzību. Kādus secinājumus viņi izdara un pie kā tas var galarezultātā novest, šobrīd redzam ASV.

Nekad neesmu bijis Trampa atbalstītājs. Ne 2016. gadā, ne tagad. Tagad man Tramps riebjas vēl vairāk, bet man ir labi saprotami iemesli, kāpēc viņam ir visas iespējas atkal uzvarēt. Vēsturē vienmēr ir epizodes, kuras notikuma brīdī varbūt nešķiet īpaši svarīgas, bet vēlāk ieguvušas simbolisku nozīmi.

Trampa “triumfa gājienam” es redzu divas šādas epizodes. Hilarijas Klintones uzruna saviem vēlētājiem Ņujorkā 2016. gada 9. septembrī, kad viņa visus Trampa atbalstītājus nonievāja par nožēlojamām pabirām (basket of deplorables), un narkomāna, vairākkārt tiesāta laupītāja Džordža Floida bēres 2020. gada 9. jūnijā, kur Minesotas gubernators pie nelaiķa zelta zārka, uz ceļiem nometies, rīstīdamies raudāja pēc Ziemeļkorejas sēru tradīciju parauga. Abas šīs epizodes, kuras pašas par sevi bija gluži ikdienišķas, uzskatāmi parādīja, ka “pareizie” ir aizgājuši kaut kur pa nepareizu ceļu. Šis ceļš jākoriģē.

Cilvēce kopumā ir daudz gudrāka, nekā mums katram atsevišķi var likties, un nav ne mazāko šaubu, ka šis ceļš tiks koriģēts. Problēma tikai tā, ka šīs korekcijas nenotiek tāpat vien. Par tām vienmēr kādam jāmaksā. Ar lauztiem likteņiem, ar netaisnīgām vajāšanām. Nepazīstu Guntaru Prānu.

Par viņu agrāk neko neesmu dzirdējis, bet kategoriskās prasības viņu sodīt šobrīd vairāk izskatās pēc pūļa alkām pēc asinīm. Nu, nav tās saprātīgu cilvēku cienīgas.

Dzejniekam Jevgeņijam Jevtušenko ir rindas, kuras ieteiktu biežāk atcerēties tiem, kuri iecienījuši kādu korī linčot: “И если сотня, воя оголтело, кого-то бьет, - пусть даже и за дело! - сто первым я не буду никогда!” (Ja redzu, simts sit vienu, apmātībā skaļi bļaujot, - pat tad, ja sit par lietu! - simt pirmais nebūšu nekad!)

Komentāri

Daudziem Latvijas un ārvalstu iedzīvotājiem no 1. janvāra iznāks saskarties ar pārsteigumu, ka valsts pārvaldes pakalpojumu portālam “latvija.lv” vairs nevarēs piekļūt ar populāro autentificēšanās metodi, izmantojot internetbanku. Tāpēc labāk laikus saprast, kas notiek, un rīkoties tā, lai rodas mazāk neērtību.

Svarīgākais