Arvils Ašeradens brīdina par “jauno realitāti”. Draud kārtējā “konsolidācija”

© Ģirts Ozoliņš/MN

“Ir jauna realitāte,” ceturtdien intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" paziņoja finanšu ministrs Arvils Ašeradens, komentējot gaidāmos nodokļu ieņēmumus, kuri varētu būt mazāki, nekā plānots.

Viņš arī brīdināja valdību neuzņemties jaunus, papildu izdevumus.

Ko nozīmē - jaunā realitāte? Tas nozīmē, ka no situācijas, kad “naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk” un premjers var bezbēdīgi lidināties privātajās lidmašīnās, jāpāriet uz modeli, kur “naudas ir mazāk nekā vakar”, un jādomā nevis par to, kam tagad pielikt, bet kam ja ne gluži atņemt, tad neko klāt nedot.

Kā esam līdz šādai situācijai nonākuši? Var ar gudru seju uzskaitīt dažādus iemeslus un mest akmeņus esošo un iepriekšējo valdību dārziņos, bet konkrēto budžeta ieņēmumu deficītu nosaka vienkārši zemāka inflācija, nekā plānots. Cenas zemākas un līdz ar to mazāki nodokļi. Pirmām kārtām PVN. Kāpēc inflācija ir zemāka, nekā plānots, parunāsim vēlāk, bet vispirms daži vārdi “par principiem”.

Latvijas valsts budžeta veidošanas princips jau gadiem ir nemainīgs tajā ziņā, ka tas tiek plānots apzināti piesardzīgs (ar zemāku plānoto inflāciju un IKP pieaugumu, nekā patiesībā gaidāms), lai vēlāk parādītos “lieka” nauda, ko varētu piemest tiem, kas skaļāk kliedz. Tāda ir bijusi ilggadēja formula, kas ļāva katru gadu runāt par to, ka nodokļu iekasēšana pildās labāk, nekā plānots, un lielākajiem rūcējiem var kaut ko atmest.

Arī šogad budžets tika plānots pēc šiem pašiem piesardzības principiem un inflācija prognozēta (Finanšu ministrija) tikai 2,2% apmērā. Ņemot vērā pēdējo gadu tendences, šo varēja uzskatīt pat par ļoti piesardzīgu prognozi, taču izrādījās, ka inflācija ir negaidīti zema un 2024. gadā tiek prognozēta (Latvijas Banka) tikai 1,5% apmērā. Papildus nepildās arī IKP pieauguma prognoze, kura gan bija visai optimistiska - 2,5%. Latvijas Banka šogad IKP pieaugumu prognozē tikai 1,8% apmērā.

Ja zemā inflācija ir galvenais iekasēto nodokļu deficīta cēlonis, tad kas nosaka šo negaidīti zemo inflāciju? Var, protams, norādīt uz augsto cenu līmeņu bāzi, jo divus pagājušos gadus inflācija tieši Latvijā bija augsta un bijām ES pirmajās vietās. Tagad Eiropas Centrālā banka (ECB) ir ievērojami paaugstinājusi bāzes procentu likmes, kas ir galvenais pretinflācijas instruments. Inflācija ES krīt, taču ne tādos tempos, lai šīs likmes strauji laistu lejā. Sanāk, ka Latvijā inflācija jau ir zem mērķa inflācijas līmeņa, kas ECB ir 2%, bet bāzes likmes joprojām ir nesamērīgi augstas.

Tā kā Latvijas Bankas iespējas ietekmēt ECB likmju politiku ir stipri ierobežotas, tad jāmeklē citi risinājumi, kā stimulēt Latvijas ekonomisko aktivitāti, jo cits būtisks zemās inflācijas faktors ir mazais patēriņš. 2024. gadā turpina pieaugt iedzīvotāju uzkrājumi (2024. gada februārī 2,4% pret iepriekšējo gadu), taču samazinās patēriņš (2024. gada februārī mazumtirdzniecības apjomi kritušies par 0,4% iepretim 2023. gada februārim). Cilvēki naudu cenšas mazāk tērēt, bet vairāk uzkrāt, kas pats par sevi nav nekas slikts, taču šeit svarīgi ievērot zināmu anticikliskumu. Pie zemas inflācijas jāstimulē patēriņš un otrādi.

Pēc 2008.-2010. gada krīzes, ko izraisīja neierobežota privātpersonu banku kreditēšanas politika, esam krituši pretējā grāvī. Toreiz tieši privātpersonu (gan kredītņēmēju, gan kredītdevēju) bezatbildīga un nesaprātīga rīcība noveda sistēmu pie milzīgas disproporcijas. Privātpersonu kredītsaistības vairākkārt pārsniedza uzkrājumus. Šobrīd situācija ir pilnīgi pretēja: iedzīvotāju uzkrājumi pārsniedz viņu kredītsaistības. Bankās nauda guļ kā akmens jūras dibenā. Nepieciešams šo naudu aktivizēt. Kā?

Daudz ir rakstīts par to, ka valdībai būtu stingrāk jārunā ar bankām, piespiežot tās darboties vairāk Latvijas ekonomiskajās interesēs, taču, kamēr finanšu ministra krēslā sēž Ašeradens, šādas runas, manuprāt, ir bezjēdzīgas. Ašeradenam, par spīti vienmēr drūmajam skatienam un it kā apņēmīgajam runas veidam, reāla spēciņa kaut ko nopietnu izdarīt banku sektorā nav. Pareizāk sakot, viss viņa spēks ir kādam vājākam kaut ko atņemt, kaut ko neiedot, bet pie stiprākajiem (bankām) viņš iet ar pavisam citu stāju un citu sejas izteiksmi. Kā savulaik zemnieciņš pie muižkunga. Tāpēc gaidīt no Ašeradena (un “Vienotības” kopumā), ka viņš varētu piespiest bankas dalīties ar virspeļņu, kā to izdarīja Lietuvā, ir naivi.

Tāpēc jādomā, ko citu varētu darīt Latvijas ekonomiskās aktivitātes stimulēšanai. Nav šaubu, ka Finanšu ministrijai ir pietiekami prāvs budžets dažādām PR aktivitātēm. Parasti tās ir kampaņas tīrajam ķeksītim. Nauda ir iedalīta, un tā jāapgūst. Varbūt tagad būtu vērts izvērst jēgpilnu antitaupības kampaņu? Kāpēc tāda ir nepieciešama?

Kopš neatkarības atjaunošanas valstiskā taupība vienmēr ir atzīta kā tikums. Gadu desmitiem tika popularizēti saukļi: “parāds nav brālis”, “bezdeficīta budžets”, “tā nauda būs mūsu bērniem un mazbērniem jāatdod”. Gandrīz vienmēr šie taupības saukļi balstās uz sadzīvisko pieredzi, kad katram makā ir konkrēta naudas summa, kuru katrs var iztērēt un var arī neiztērēt, tādējādi ietaupot un vēlāk izlietojot lietderīgāk. Uz ekonomiku kopumā, kur saimnieciskā procesa dalībnieki iesaistās savstarpējās naudas-preču attiecībās, šāda veida taupība iedarbojas graujoši. Īpaši, ja “taupīts” tiek ilgstoši.

Valstī, atšķirībā no, teiksim, ģimenes, ir neskaitāmi tirgus dalībnieki, kuri ik mirkli veido savstarpējas saimnieciskās attiecības. Jo lielāka ikviena šī dalībnieka ekonomiskā aktivitāte, jo visiem labāk. Ja neviens neko nepirks un neizmantos pakalpojumus, tad neviens neko neietaupīs. Ekonomika vienkārši apstāsies, un iestāsies totāls krahs.

Tāpēc taupības lozungiem pretī jāliek pretējas uzvedības piedāvājums: “katrs tavs ietaupītais santīms ir kāda nenopelnītais lats”, “ja visi taupīs, tad visi kopā zaudēs”, “tērēsim vairāk, tā pelnīsim vairāk” un tamlīdzīgi. Šo kampaņu varētu izvērst arī kā: tērēsim gudri, lai nauda paliek pie savējiem, tas ir pašu mājās - Latvijā.

Taču tas jau varētu izskatīties pēc protekcionisma, un ar tādiem saukļiem neizpelnīties augsto kungu labvēlību, tāpēc to diez vai varētu “Vienotība” ar Ašeradenu un Kariņu priekšgalā atbalstīt. Tad nu atliek “Vienotības” ierastā metode: budžeta konsolidācija. Iepriekšējais Konsolidovskis, patiecoties tai, ļoti sekmīgi katapultējās uz Briseli, un, kā zināms, citu piemērs ir lipīgs. Kāpēc lai Ašeradens negribētu atkārtot Dombrovska ceļu? Ar konsolidācijas karogu rokās.

Svarīgākais