Par pasaulē ietekmīgās valsts – ASV – prezidenta amatu cīnās divi šim darbam nepiemēroti cilvēki

© Ekrānuzņēmums

Galvenais jautājums, kuru cilvēki uzdod pēc ASV prezidenta amata kandidātu debatēm, ir viens: kā tas nākas, ka valstī ar 330 miljoniem iedzīvotāju par šo amatu cīnās šie divi padzīvojušie vīri, kurus patiesībā neviens īsti negrib redzēt Baltajā namā? Vai tiešām nav neviena labāka?

Atbilde uz šo jautājumu meklējama divās plaknēs. Praktiskajā un filozofiskajā. Pasaule pēdējos 20 gados ir stipri mainījusies. Ne tikai tehnoloģiski. Arī ideoloģiski. Nevar nepamanīt kristietības norietu vadošajās Rietumu valstīs. Attīstītākajās Rietumu valstīs nostiprinās jaunā ticība, kuras pamatā ir mūžam pievilcīgā ideja par taisnības, vienlīdzības, brīvības drīzu triumfu. Kā tas ar pievilcīgām reliģijām mēdz būt, galvenā ideja ir tā, ka laime ir tepat aiz stūra. Pasaule esot tajā finiša taisnē, kur priekšā tikai vēl lielāka taisnība, vienlīdzība un brīvība. Priekšā saulainā tāle, kura tepat vien ir. Daudz tuvāk nekā jebkad agrāk.

Tas, ka Eiropas nomalē (Ukrainā) ir izcēlies karš, ir kaut kāds nepatīkams pārpratums, kurš ātrāk jānovāc no ceļa, lai netraucētu jaunās ideālās pasaules celtniecībai. Runājot par ideālo pasauli, es ne mazākajā mērā nepārspīlēju, jo tieši tāds ir uzstādījums: tad, kad visur tiks nodrošināta pilnīga vienlīdzība un līdztiesība, iestāsies mūžīgā laime. Par to arī jācīnās. Jābalso par politiķiem, kuri šo laimi sludina. Atbilstoši šai ticībai, šodienas jaunā paaudze šo ideālo pasauli piedzīvos. Katrs, kurš iebilst šiem ideāliem un traucē iet šīs laimes valstības virzienā, ir nolāpīts konservs, ienaidnieks. Tāds ir šī “lielā stāsta” shematisks izklāsts.

Šis pievilcīgais sapnis par drīzu paradīzes uzcelšanu zemes virsū ir kļuvis visaptverošs. Tā adepti nedomā piekāpties kaut par mata tiesu. Ikviens, kurš pretojas šim brīnišķīgajam mērķim, ir ienaidnieks. Slikts cilvēks. Ļaunais. Šo riebekļu vadonis katrā valstī ir savs. ASV tas ir Donalds Tramps.

Līdz ar to ar Trampu viss ir skaidrs. Kretīns. Kā saka Kārlis Streips - oranžais orangutans. Taču kāpēc šim mūdzim pretī stāv 81 gadu vecs sirmgalvis, kurš notikušajās pretendentu debatēs izgāzās pat savu atbalstītāju vērtējumos? Kāpēc “ļauno” spēku pārstāvi Trampu nesatriec lupatās kāds jauns un pārliecinošs “taisnības un vienlīdzības” pravietis? Vai tiešām acīmredzamam “ļaunumam” (Trampam) nevar nolikt pretī kādu ne mazāk acīmredzamu “labo”?

Izrādās, ka nevar, un tas ir lielākais pierādījums šīs jaunās reliģijas ļodzīgajam pamatam. Izrādās, ka šādai melnbaltai bildei ASV sabiedrībā nemaz nav tik daudz piekritēju. ASV sabiedrība nemaz nav tik naiva un labticīga, lai uztvertu šos stāstus par gaidāmo laimes valstību, kur stirniņa un vilks no vienas peļķes dzers, par tīru patiesību. Viņi ik dienas redz reportāžas no ASV dienvidu robežas, kuru šķērso cilvēku tūkstoši, kuriem visas šīs “augstās matērijas” ir dziļi vienaldzīgas. Šo cilvēku dzīves kredo ir vienkāršs - katram pašam savs krekls tuvākais.

Jāpiekrīt, ka tie ir tikai slikto cilvēku pieņēmumi. Labie cilvēki ir pārliecināti, ka visi cilvēki (arī ASV dienvidu robežu šķērsojošie) jau no dzimšanas ir labi. Šos cilvēkus, kuri pāriet Riograndes upi, iedvesmo ideja par taisnības un vienlīdzības valstību. Viņi sapņo par to brīnišķīgo pasaules kārtību, kur valdīs taisnība un vienlīdzība. Kur Ņujorkas Piektajā avēnijā blakus dzīvos miljardieris un viņš - vakardienas Hondurasas bezpajumtnieks. Šī vīzija ir nenoliedzami pievilcīga, un to nedrīkst nenovērtēt. Ļaužu masas šo sociālo narkotiku pieņem un masveidā lieto.

Vienlaicīgi jāatzīst: nav jau tā, ka cilvēki nesaprot šī narkotiskā reiboņa postu. Viņi it kā ar vienu ausi pieņem stāstus par patriarhālā, kapitālistiskā dzīvesveida riebīgo būtību, bet vienlaikus atzīst realitāti un priecājas būt ASV pilsoņi. Tad kāpēc par Baltā nama saimnieka titulu cīnās šie divi nebūt ne izcilākie ASV personāži? Vai tiešām starp 330 miljoniem nav labāku?

Noteikti ir, bet netrūkst arī to, kuri sevi uzskata par svētiem. Ne tikai ASV, bet visur pasaulē. Arī pie mums Latvijā. Viņi sevi redz kā kaut kāda augstāka garīguma nesējus. Kā šīs taisnīguma un vienlīdzības reliģijas praviešus. Ideja pati par sevi nav slikta. Tā ir pat aizraujoša. Burvīgs sapnis. Melnādainā narkomāna Džordža Floida ģīmetni liekam uz šīs reliģijas altāra un viņa priekšā nometamies ceļos. Tikai situācija radikāli mainās, kad nosacītais Floids pieliek revolvera stobru pie grūtnieces vēdera un pieprasa naudu kārtējai devai. Šajā brīdī visa šī brīnišķīgā konstrukcija acumirklī sagrūst. Pēkšņi Tramps vairs nešķiet elles izdzimums, bet gan glābējs. Pie joda visus tos demokrātus ar viņu jaukajiem stāstiem par drīzo paradīzi zemes virsū un saukļiem - nost finansējumu policijai (defund the police).

Tieši tā arī notiek. Kamēr imigrants dzīvo kaut kur citur, tikmēr var spriedelēt par diversitāti, inkluzivitāti un citām gudri skanošām lietām, bet kad paša mājas pagalmā šie jaunpienācēji ar nazi griež aunam galvu, tad visas šīs gudrības momentāni izlido no galvas un parādās vēlme pēc tradicionālajām vērtībām.

Šis tad arī ir iemesls, kāpēc priekšplānā tiek izvirzīts Džo Baidens. Nekādu paradīzi (lasi: komunismu) viņš nesola. Viņš vispār neko nesola. Viņš nepiemin ne diversitāti, ne inkluzivitāti, ne citus jaunās reliģijas svētos vārdus. Viņš vispār pēc iespējas mazāk runā, jo viņa vienīgais uzdevums ir būt pretī “nelietim” Trampam. Tas arī ir viss Baidena “lielais stāsts”. Pareizāk sakot, “mazais stāsts”.

Tomēr paliek jautājums: bet kāpēc ne kāds cits? Kāpēc ne populārais Bērnijs Sanderss vai spilgtā Aleksandrija Okasio Kortesa? Lai ko neteiktu par sabiedrības lētticību un gatavību noticēt visādām blēņām, cilvēki tomēr nav gatavi dažādus laimes stāstus uztvert nekritiski. Viņi tos uztver ar piesardzību un aizdomām. Tieši tāpēc cilvēki, kuri sevi uzskata par izglītotiem, advancētiem un mūsdienīgiem, nevēlas balsot par šiem drīzās paradīzes solītājiem. Viņi samērā labi saprot, ka Floidam līdzīgos labāk turēt no varas pēc iespējas tālāk. Visiem zemapziņā ir Zimbabves precedents. Es jau neesmu rasists, bet... labāk lai viņi spēlē futbolu, sit bumbu vārtos, nevis sēž Baltajā namā. Labāk, lai komunists Sanderss vai Kortesa bļaustās Senātā nekā sēž Ovālajā kabinetā.

Tas gan neatceļ jautājumu: bet kāpēc tieši Baidens. Vai tad jebkuram citam demokrātu kandidātam, kaut vai Kalifornijas gubernatoram, 57 gadus vecajam Gevinam Ņūsomam vai simpātiskajai 52 gadus vecajai Mičiganas gubernatorei Grečenai Vitmerei nebūtu lielākas izredzes uzvarēt Trampu? Kāpēc netiek izvirzīts kāds cits? Te mēs no filozofiskās (ideoloģiskās) plaknes nonākam līdz praktiskajai politikai. Kāpēc pret Trampu jāvirza šī bremze - Baidens? Kāpēc ne gudrs, mūsdienīgs politiķis? Tieši tāpēc, ka, tiklīdz pavērtos iespējas virzīt kādu citu, tā uzreiz kandidātos pieteiktos aktīvi jau pieminētās reliģijas pravieši ar saviem lozungiem. Tajā brīdī demokrātu partija iegrimtu asā reliģiskajā karā, kas tai nesola nekādas priekšrocības.

Tāpēc arī Baidens ar savu politisko blāvumu notur demokrātu partiju zināmās centriskuma pozīcijās, neļaujot tai iesaistīties reliģisko fanātiķu karos. No praktiskās politikas viedokļa Baidens vienkārši ļauj partijas birokrātiskajam centram saglabāt pozīcijas valsts pārvaldes aparātā “uz vietām”.

Baidena un neviena cita virzīšana liecina arī par vēl kādu lielu, pagaidām vēl līdz galam neapjaustu demokrātu problēmu. Proti, par šīs jaunās taisnīguma un vienlīdzības reliģijas iluzoro, nenopietno raksturu. Acīmredzot pat paši demokrāti šim stāstam līdz galam netic un nevirza amatos cilvēkus, kuri dedzīgi tic - nabadzīgs, tātad labs; melns, tātad labs; sieviete, tātad laba, homoseksuālis, tātad labais un tā tālāk atbilstoši šiem taisnības reliģijas kanoniem. Baidena virzīšana ir uzskatāms apliecinājums tam, ka pat paši demokrāti, lai arī publiski to neatzīst, šo primitīvo labā/ļaunā konstrukciju īsti nepieņem un tai arī netic.

Svarīgākais