Lai arī Sīrijas diktatora Bašara Asada režīms pēdējo nedēļu laikā bija pamatīgi sašūpojies, tā krišanas straujums naktī no sestdienas uz svētdienu bija visai negaidīts.
Vēl sestdien Tuvo Austrumu eksperti runāja par iespējamo Homsas pilsētas ieņemšanu un galvaspilsētas Damaskas nogriešanu no Sīrijas piejūras daļas - Tartusas un Latākijas provincēm. Tieši tās daļas, kurā atrodas Krievijas kara flotes bāze Tartusā un aviācijas bāze Hmeimimā, bet jau svētdienas rītā pasaules ziņu kanālus pārpludināja reportāžas, kurās Damaskas iedzīvotāji ar mobilajiem telefoniem filmē Asada pils interjerus. Pats diktators no Sīrijas ir aizbēdzis nezināmā virzienā. “Reuters” ziņo, atsaucoties uz diviem vārdos neminētiem avotiem, ka viņa lidmašīna IL-62 cietusi aviokatastrofā. Jau agrāk bijis zināms, ka tā netālu no Damaskas pazudusi no radaru ekrāniem un, iespējams, notriekta.
Šobrīd priekšplānā izvirzās jautājums, kas notiks tālāk. Kā šo notikumu uztvert pārējai pasaulei? Vispirms tomēr jāsaprot, kas notika. Kā režīms, kuru 1970. gadā valsts apvērsuma rezultātā bija iedibinājis Bašara Asada tēvs Hafezs Asads un kurš vēl pirms dažām nedēļām šķita samērā stabils, sabruka tik īsā laikā?
Atbilde uz šiem jautājumiem ir diezgan vienkārša. Tiklīdz pazuda režīma ārējais atbalsts, tā pašu armija no nepopulārā vadoņa aizstāvības norobežojās. Krievija ir iestigusi Ukrainā, Irāna atrodas uz kara robežas ar Izraēlu. Abām šīm valstīm nebija brīvu resursu atbalstīt Asadu. Vistuvākais, Libānā esošais šiītu grupējums “Hezbollah” ir cietis smagu sagrāvi no Izraēlas spēku puses. Visa līdzšinējā “Hezbollah” vadība ar šeihu Hasanu Nasrallu priekšgalā ir likvidēta.
Šādā situācijā, bez ārējām stutēm, režīms sabruka straujāk, nekā kāds to varēja paredzēt. Lai arī nevar izslēgt daudzo procesā iesaistīto spēku aizkulišu vienošanos, jebkurā gadījumā tā nebūtu iespējama bez režīma ārējā atbalsta zuduma un ilgstošas iekšējās visu varas struktūru degradācijas.
Ja šis Asada režīma sabrukums būtu noticis agrāk, pirms dažiem gadiem, tad pērnā gada Jevgeņija Prigožina “Wagner” grupas Jāņu dienas reids “uz Maskavu”, iespējams, būtu beidzies citādi. Prigožinam būtu bijis labs rīcības paraugs, kā rīkoties situācijā, kad armija nav noskaņota aizstāvēt savu vadoni. Ja rīkojas apņēmīgi un drosmīgi, tad armija vienaldzīgi noraugās uz režīma sabrukumu. Toreiz Prigožins nenoticēja savai iespējai, bet noticēja Putina/Lukašenko saldajiem solījumiem un par šo naivo ticību dārgi samaksāja.
Kas notiks tālāk? Dažkārt izskan balsis (īpaši no Putina un Krievijas “sapratēju” puses), ka Asada gāzēji neesot ne par matu labāki, ja ne vēl sliktāki. Viņi tiek dēvēti par džihādistiem, islāmistiem un pat teroristiem (kas zināmā mērā arī atbilst patiesībai), taču tas nekādā ziņā nemazina šī notikuma vēsturisko nozīmi un tā pozitīvo vērtējumu.
Kāpēc pozitīvo? Raugoties uz Damaskā notikušo no Rīgas skatupunkta, tas jāuztver kā būtisks diktatoru režīmu ass zaudējums. Asads kopš 2011. gada spēja noturēties pie varas, tikai pateicoties Krievijas, Irānas un tās atbalstītās “Hezbollah” ieroču spēkam. Nelolojot ne mazākās ilūzijas par Sīrijas sunnītu nemiernieku “demokrātiskumu”, Putina “drauga” krišana no Latvijas skatupunkta ir tikai un vienīgi apsveicama. Tas nozīmē, ka diktatoru ass - Pekina, Maskava, Teherāna, Phenjana - ir vājinājusies.
Pat ja nevaram runāt par lielāku stabilitāti reģionā pēc Asada režīma krišanas, tas ir nenoliedzams minētās ass zaudējums to globālajā cīņā pret demokrātiju. Tieši tā būtu jāuztver notiekošais Sīrijā. Šī nemiernieku uzvara dod papildu iedvesmu citiem nedemokrātisko režīmu pretiniekiem - pirmām kārtām Gruzijā, savā ziņā arī Baltkrievijā un pat Krievijā.
Tiklīdz sākas runas par to, kas tagad būs ar Sīrijas kurdiem, druziem, alavītiem, kristiešiem, tā mēs ieslīgstam diktatoru iecienītajā “neko nevajag mainīt, jo būs vēl sliktāk” retorikā. Tas nekādā ziņa nenozīmē, ka pasaulei būtu vienaldzīgi jāraugās uz to, kā tālāk attīstās notikumi. Tieši otrādi, jādara viss, lai jaunā vara ņemtu vērā visu minoritāšu intereses.
Priekšlaicīga spriedelēšana “būs vēl sliktāk” raksturīga latentiem putinistiem, jo antidemokrātiskā, antirietumnieciskā diktatoru ass savu eksistenci pamato ar to, ka savā pārvaldībā ieguvušās teritorijas stingri tur dūrē. Ja viņu vara kritīs, tad sākšoties haoss, jukas ar neprognozējamām sekām. Tas, ka viņi nemitīgi paši rada un iniciē haosu un jukas citur, tiek it kā aizmirsts.
Diemžēl globālās demokrātijas bloks jeb nosacītie Rietumi nekādi nevar konsolidēties cīņai pret šo ārējo, principiālo, globālo ienaidnieku. Tā vietā Rietumu politiķi asi cīnās savā starpā. Nevēlos šajā cīņā nostāties kādā pusē, jo pārāk aizrāvušās ar šo cīņu ir visas puses, tomēr gribētos cerēt, ka jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa piedalīšanās atjaunotās Parīzes Dievmātes katedrāles atklāšanas ceremonijā un viņa sarunas ar Francijas prezidentu Emanuelu Makronu un Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski iezīmēs Trampa un Eiropas lielākas saprašanās sākumu.
Ja šāda tuvināšanās notiktu, ja Tramps un Eiropa vienotos kopējā cīņā pret minēto globālo autokrātu asi, tad, iespējams, nebūtu aiz kalniem diena, kad kādā rītā, atverot interneta ziņu lenti, mēs uzzinātu, ka Putina režīms ir kritis. Damokla kodolzobens, kuru Kremļa saimnieks bija pakāris virs pasaules, aizvākts. Pagaidām gan tie vairāk ir tikai cerīgi sapņi, bet Asada režīma negaidīti straujā krišana liecina, ka sapņi dažkārt mēdz piepildīties.
