NATO ģenerālsekretārs Marks Rite cenšas modināt dziļā miegā ieslīgušos Rietumus

© Scanpix

Ceturtdien “Carnegie Europe” rīkotajā pasākumā Briselē, greznajā “Concert Noble” zālē, ar savu pirmo lielo runu NATO ģenerālsekretāra amatā uzstājās Marks Rite. Tā bija viņa programmatiskā runa, kurā jaunais NATO ģenerālsekretārs iezīmēja savu misiju šajā atbildīgajā amatā un nosprauda galvenos mērķus pasaulei tik sarežģītā laikā.

NATO mājaslapā šī runa un pēc tās sekojošās debates ir publicētas pilnā apmērā, līdz ar to interesenti var ar šo informāciju iepazīties nepastarpināti.

Rite ir pieredzējis politiķis, bijis Nīderlandes premjerministrs un ilgus gadus apbružājies Eiropas politiskajās aprindās. Ar to gribu teikt, ka viņa uzstāšanās stils ir Eiropas politiķiem raksturīgi ieturēts, bez pārspīlējumiem un emocionālas eksaltācijas. Tomēr šoreiz, pēc divu mēnešu būšanas NATO ģenerālsekretāra amatā un iepazīstoties ar reālo situāciju, viņa uzstāšanās tonis bija tuvu izmisumam. Kamēr Krievija 7/24 režīmā bruņojas, darbinot militārās industrijas konveijerus trijās maiņās, tikmēr Rietumu militārā rūpniecība pēc ilgstošās atmiršanas atdzīvojas gliemeža gaitā.

“Mēs neesam gatavi tam, kas mūs sagaida pēc četriem pieciem gadiem,” brīdina Rite. No savas puses piebildīšu, ka šos “četrus piecus gadus” viņš piesauca tikai aiz ierastās “nosvērtības”. Trauksme, panikas celšana Eiropas politiskajā kultūrā neskaitās “labais tonis”. Patiesībā kritiskā situācija var iestāties jau daudz agrāk. Īpaši, ja notiek ļaunākais un, nesaņemot pietiekamu palīdzību (pirmām kārtām no ASV), Ukraina kapitulē.

Visa Rites uzruna bija veltīta vienam: mierpilnā, bezrūpīgā dzīve Eiropā un visā pasaulē ir beigusies. Mūs gaida grūti laiki. Vienīgā iespēja no īstām, ne šķietamām grūtībām izvairīties ir gatavoties karam. Kā mēdza teikt senie romieši: “Si vis pacem, para bellum” (gribi mieru, gatavojies karam).

Rite bija spiests atzīt, ka vismaz šobrīd nopietna gatavošanās karam nenotiek. Rietumi dzīvo bīstami iemidzinošā bezrūpībā, ko gluži apzināti kultivē Tramps ASV un viņa domubiedri Eiropā. Viņuprāt, vajagot tikai nosēdināt Ukrainas un Krievijas prezidentus pie sarunu galda, piespiest abus vienoties un tad jau varēs dzīvot mierīgi tālāk, it kā nekas nebūtu bijis.

Šajā paradigmā pašreizējais karš Ukrainā esot tāds lokāls, reģionāls konflikts par dažiem ciemiem Ukrainas stepēs (tā man skaidroja Vilis Krištopans, paužot arī visas orbānistu/trampistu Eiroparlamenta frakcijas viedokli). Cita lieta - globālais karš pret kreisajiem, globālistiem, voukistiem, baidenistiem, kamalistiem un citiem “progresīvajiem”, kuri “auguši bez īsta tēva” (tā to formulē Viesturs Rudzītis). Galvenais ienaidnieks esot nevis Putina Krievija, bet gan Baidens, demokrātu partija ASV un dažādas kreiso kustības Eiropā.

Tikai ne karot

No ideoloģiskā “kara” aspekta reālais karš Ukrainā ir vienlīdz netīkams traucēklis gan labējiem, gan kreisajiem radikāļiem, jo novirza uzmanību no viņiem tik ierastā un labi aprobētā verbālā “kara” uz īstu cīņu frontē ar ieročiem rokās uz dzīvību un nāvi.

Šādai cīņai Rietumi ne tikai nav gatavi, bet stūrgalvīgi atsakās tai pat gatavoties. Pēc dažiem mēnešiem apritēs jau trīs pilni gadi, kopš Krievija ar visu savu militāro spēku iebruka Ukrainā un Eiropā sākās kopš 1945. gada nepieredzēts karš. Trīs gadi it kā būtu pietiekami, lai sabiedrība sapurinātos, pamostos un ieraudzītu, kas apkārt notiek.

Rites runa liek skaidri saprast, ka nekas tāds nenotiek. Turpinās bezrūpīgā gulēšana. Jā, pieaug atvēlētie līdzekli aizsardzībai, taču to ir daudz par maz. Parādās arvien jaunas iestrādnes militārās rūpniecības attīstībā, taču šī attīstība notiek daudz par lēnu.

Rite vēršas pie visplašākās sabiedrības: “Es runāju ar jums. Man ir vajadzīgs jūsu atbalsts. Tieši jūsu balsis un rīcība noteiks mūsu drošību nākotnē. Būšu atklāts: drošības situācija neizskatās labi. Tā ir nešaubīgi sliktākā manā mūžā. Manuprāt, arī jūsu mūžā. No Briseles uz Ukrainu var aizbraukt vienā dienā. Viena diena - tik tuvu ir Krievijas bumbas.[..]

Kopš 2022. gada februāra ir vairāk nekā miljons bojā gājušo. Putins cenšas noslaucīt Ukrainu no zemeslodes. Viņš cenšas fundamentāli mainīt drošības arhitektūru, kas gadu desmitiem ir nodrošinājusi Eiropas drošību. Viņš cenšas sagraut mūsu brīvību un dzīvesveidu. Viņa agresijas modelis nav nekas jauns. Taču pārāk ilgi mēs nekādi nereaģējām. Gruzija 2008. gadā. Krima 2014. gadā. Daudzi negribēja ticēt, ka 2022. gada februārī viņš uzsāks visaptverošu karu pret Ukrainu. Cik daudz modinātājzvanu vēl mums ir vajadzīgi?” retoriski jautā Rite.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka Rites dramatisma piesātinātā runa maz kuru Rietumos pamodināja. Tā nebija ziņu lenšu virsrakstos. Pat vēl vairāk, tā gandrīz nemaz nebija ziņu lentēs vispār. Rietumu lielajos medijos tā vai nu neparādījās nemaz, vai parādījās bez jebkāda izcēluma starp desmitiem citu.

Tikmēr Rite turpina: “Krievija gatavojas ilgtermiņa konfrontācijai. Ar Ukrainu, ar mums. Pret alianses valstīm tiek vērstas naidīgas darbības, un tās kļūst arvien biežākas. Ļaunprātīgi kiberuzbrukumi abās Atlantijas okeāna pusēs. Atentātu mēģinājumi Lielbritānijas un Vācijas teritorijā. Sprādzieni munīcijas noliktavā Čehijā. Bruņoti migranti nelegāli šķērso Polijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas robežu. Traucējumu radīšana, lai apgrūtinātu civilās aviācijas darbību Baltijas reģionā. Šie uzbrukumi nav tikai atsevišķi incidenti. Tie ir koordinētas kampaņas rezultāts, lai destabilizētu mūsu sabiedrību un atturētu mūs no atbalsta Ukrainai.”

Rite norāda uz [Krievijas] koordinētu kampaņu, bet Latvijas sabiedriskajā televīzijā tiek dots vārds vairākām šīs kampaņas (bruņoti migranti nelegāli šķērso Polijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas robežu) aktīvistēm no organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem”. Ja jau pat Latvijā daļa sabiedrības neapjauš apdraudējuma līmeni, tad ko prasīt no sabiedrības Francijā vai Itālijā?

Jāpāriet uz kara laika domāšanu

Rite vērš uzmanību, ka Putina ieskatā “notiek nopietna, nesamierināma cīņa par jaunas pasaules kārtības veidošanu”. Putins nav vienīgais, kuram ir šāds mērķis. Rite: “Mums jābūt skaidrībā par Ķīnas ambīcijām. Ķīna būtiski palielina savus spēkus, tostarp kodolieročus, bez caurspīdības un ierobežojumiem. 2020. gadā Ķīnas rīcībā bija 200 kaujas kodollādiņu, bet līdz 2030. gadam tie būs pieauguši līdz vairāk nekā tūkstotim kodollādiņu. [..] Krievija, Ķīna, arī Ziemeļkoreja un Irāna cītīgi cenšas vājināt Ziemeļameriku un Eiropu. Lai mazinātu mūsu brīvību. Viņi vēlas pārveidot globālo kārtību. Nevis lai izveidotu taisnīgāku kārtību, bet lai pārdalītu ietekmes sfēras.”

Rite atzīst, ka uz rītdienu raugās ar neslēptām bažām. “Es raizējos par rītdienu. Draudi mums tuvojas pilnā gaitā. Tas, kas notiek Ukrainā, var notikt arī pie mums. Ir pienācis laiks pāriet uz kara laika domāšanu. Un jāpaātrina mūsu aizsardzības ražošana un izdevumi aizsardzībai. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka militārās ražošanas palielināšana ir mūsu galvenā prioritāte.”

Tie, kuri pārzina Krievijas informatīvo lauku, jau sen ievērojuši, ka Krievija uz “kara laika domāšanu” ir pārgājusi vismaz pirms desmit gadiem un dzīvo pavisam citā paradigmā. Krievu valodu nezinošie pat iedomāties nevar to kara histēriju, kāda tur valda.

Rite piemin arī “miera baložus” un dažādus “Putina sapratējus”: “Daži cilvēki jums apgalvos pretējo. Viņi uzskata, ka spēcīga aizsardzība nav ceļš uz mieru. Viņi kļūdās. Jo bez spēcīgas aizsardzības nav ilgstošas drošības. Bez drošības nav brīvības mūsu bērniem un mazbērniem. Nav skolu, nav slimnīcu, nav uzņēmumu. Nav nekā. To zina tie, kas pārdzīvojuši Otro pasaules karu. Un mūsu ukraiņu draugi to piedzīvo katru dienu. Ukraina nākamgad aizsardzībai atvēlēs gandrīz ceturtdaļu sava IKP. Tie ir 25%. Desmit reizes vairāk nekā Eiropas NATO dalībvalstis. Skarbs atgādinājums, ka brīvība nav par velti. Ja mēs tagad kopīgi neatvēlēsim vairāk naudas, lai novērstu karu, tad vēlāk par karu maksāsim daudz, daudz, daudz dārgāk. Ne miljardiem, bet triljoniem eiro. Ja vien mums izdosies uzvarēt. Tas ir, ja mēs uzvarēsim [kas vēl nav teikts].”

Komentāri

Politikas kuluāros arvien biežāk dzird runājam par pamieru, kas būtu jārealizē starp Ukrainu un Krieviju. Bet vai tas maz ir iespējams? Savu redzējumu sniedz NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un politologs Andis Kudors.

Svarīgākais