Var jau būt, ka pēc gadiem vēsturnieki 2024. gadā saskatīs kaut ko citu, ar ko šis gads būs bijis iezīmējies pasaules vēsturē, bet šobrīd nav šaubu, ka šī gada nozīmīgākais notikums ir Donalda Trampa atkārtota ievēlēšana par ASV prezidentu 5. novembrī.
Kāpēc tieši Trampa otrreizējā ievēlēšana ir tik nozīmīga? Pirmkārt, tāpēc, ka šoreiz, atšķirībā no 2016. gada, Tramps ir atmetis visus centienus būt kaut cik “normāls” prezidents. Ar vārdu “normāls” šeit saprotu - tāds, kurš kaut izskata pēc pieņem kaut kādas agrākās politiskās uzvedības normas.
Tagad Tramps ne tikai nekaunas izvirzīt savā administrācijā nepārprotamus dīvaiņus, kādus vēl vakar “solīdai” sabiedrībai neviens nelaistu pat tuvumā, bet gan tieši uz tādiem liek uzsvaru. Runa ir par bēdīgi slaveno Metu Getsu ASV ģenerālprokurora amatā (viņa kandidatūra gan jau noņemta), aizsardzības ministru Pītu Hegsetu, drošības dienestu direktori Talsiju Haberdi, veselības ministru Robertu Kenediju jaunāko un citiem.
Trampa politiskais uzstādījums personāliju izvēlēs ir tieši tāds - nekādus “sistēmas” cilvēkus. Tikai pilnīgus antisistēmistus. Tā saucamā “dziļā valsts” (deep state) ir jāsagrauj. Vašingtonas “isteblišments” jāiznīcina kā suga. Ar dustu. Visu līdzšinējo valsts pārvaldes sistēmu nepieciešams dekonstruēt un uzbūvēt no jauna pēc Trampa ģīmja un līdzības. Pie šī darba Trampa uzdevumā jau ķērušies miljardieri Viveks Ramasvami un Īlons Masks, kas iecelti par topošā valsts deregulācijas dienesta vadītājiem.
Visi ar līdzšinējo pasaules attīstības vektoru neapmierinātie ar nepacietību gaida, kas no iecerētā Trampam izdosies. Viņi patiesi cer, ka viņam izdosies veikt kārtējo revolūciju, kurā:
“Mēs veco, liberastu troni grausim,
Grūs vienlīdzība, kreiso murgs,
Mēs jaunu pasauli sev celsim,
Kur atkal valdīs kapitāls un spēks.”
Viss tas būtu interesanti un pat savā ziņā aizraujoši (kā jau visas revolūcijas), ja ne kāds ne mazsvarīgs apstāklis. Tas arī būtu otrkārt, kas, varbūt šoreiz, ir tieši pirmkārt. Tagad, atšķirībā no 2016. gada, ir fundamentāli cita starptautiskā situācija.
Kopš 2022. gada 24. februāra arī Krievijas diktators Putins ir atmetis centienus izlikties par “normālu” politiķi. Ja Tramps cenšas pārbūvēt pirmām kārtām pats savu valsti - ASV, un ārpolitiskie pārveidojumi (pretenzijas uz Panamas kanālu, Grenlandi, Kanādu utt.) ir tīri pakārtoti iekšpolitiskajiem uzdevumiem, tad Putina mērķis ir tieši līdzšinējās starptautiskās pasaules kartības visaptveroša revīzija.
Krievijas iekšienē Putins jau sen ir atjaunojis tradicionālo despotiju, kāda tur valdījusi kopš hana Batija laikiem. Tagad viņš kopā ar Ķīnas vadītāju Sji Dzjiņpinu, Irānas teokrātisko režīmu un Ziemeļkorejas Kimu ir izveidojis globālo antidemokrātisko spēku bloku, kurš balstās uz ideju: liberālā demokrātija 21. gadsimtā, kad viedtālrunis un pieslēgums sociālajiem tīkliem ir katrā visnabadzīgākajā un attālākajā būdiņā, ir “pagājušais gadsimts”. Nākotne, tāpat kā agrāk, pirms 20. gadsimta, pieder enerģiskiem alfa tēviņiem, kuri vienpersoniski, stingri turot dūrē varu, valda pār savām ar asinīm slacītajām, kādreiz iekarotajām teritorijām.
Problēma ir tā, ka Tramps pēc ieņemamā amata, kā ASV prezidents, atrodas šiem autokrātiem pretējā nometnē, kamēr pēc savas būtības ir viņiem dvēseliski tuvs. Paskatieties, ar kādu neslēptu nicinājumu Tramps uzlūko Kanādas premjerministru Žastinu Trudo un ar kādu godbijīgu cieņu izturas pret Putinu vai Sji. Skaidrs, ka viņš sevi redz labāk vienā kompānijā ar Putinu un viņam līdzīgiem nekā ar Trudo un citiem “sociālistiem”. Tas, ka Tramps ir kļuvis “brīvās pasaules” vadošās valsts līderis, rada zināmu jucekli situācijas vērtējumā.
Autoritārā Putina, Sji & Co bloka mērķis ir sagraut līdzšinējo pasaules kārtību, kurā līdz šim galvenie noteicēji bija Rietumi ar ASV priekšgalā. Atbilstoši šim mērķim ASV kundzība pasaulē ir jāizbeidz un jāiedzīvina multipolārā pasaule, kurā Rietumi būs tikai viena no pasaules lielvarām, bet ne galvenā.
Galvenās vairs nebūs vispār. Būs kolektīvā pasaules vadība, kur katrs no “lielajiem” atbildēs par savu “interešu sfēru”, kur varēs darīt to, ko grib (izslavēta suverenitāte Putina un citu autokrātu izpratnē). Faktiski tiek aicināts atgriezties pie 19. gadsimta Vīnes kongresā deklarētā “Eiropas koncerta” koncepta, kas tagad aptvertu visu pasauli.
Ko vēlas Rietumi? Rietumi vēlas to pašu, ko katra zināmu vecumu sasniegusi lauva. Lai to liek mierā un neliek atkal pierādīt savu varēšanu un līderību. Citiem vārdiem, Rietumi grib gulēt uz vecajiem lauriem. Mēs reiz pirms cik tur tiem gadu desmitiem savu spēku parādījām un tagad prasām respektēt mūsu tiesības diriģēt pasaules orķestri.
Uz to autoritārais bloks atbild ar skaidru un nepārprotamu - nē. Balsojumi ANO un citās globālajās struktūrās, ANO ģenerālsekretāra Antoniu Gutereša brāļošanās ar Putinu un viņam līdzīgajiem ir uzskatāms piemērs tam, ka lielās starptautiskās organizācijas iziet no Rietumu diktāta un orientējas uz jaunajiem līderiem. Tas, ka arī Tramps pēc sava psihotipa ir piederīgs viņiem, rada ļoti bažīgas priekšnojautas.
Kāpēc šī kombinācija ir bīstama? Atcerēsimies, kā sākās Otrais pasaules karš. Mūsdienās, vērtējot Krievijas iebrukumu Ukrainā un Rietumu reakciju uz to, parasti velk paralēles ar 1938. gada Minhenes vienošanos, pēc kuras Anglijas premjerministrs Nevils Čemberlens un Francijas premjerministrs Eduārs Daladjē esot “pārdevuši” Hitleram vācu gadsimtiem apdzīvoto Sudetu apgabalu, kuru pēc Pirmā pasaules kara visai patvaļīgi iedalīja Čehoslovākijai (vienkārši atbilstoši vecajai Austroungārijas robežai).
Taču ne jau šī faktiski maznozīmīgā Rietumu piekāpšanās izraisīja Otro pasaules karu 1939. gada 1. septembrī. Otro pasaules karu izraisīja divu vienādi domājošu (bet formāli atšķirīgās ideoloģiskās pozīcijās esošu) diktatoru vienošanās 1939. gada 23. augustā, parakstot Staļina - Hitlera paktu, kurš bieži vien tiek pazemināts nozīmīgumā, saucot to par Molotova - Ribentropa paktu.
Tā kā vēsturi vienmēr raksta uzvarētāji, tad par Otrā pasaules kara izraisītāju gandrīz vienpersoniski tiek uzskatīts Vācijas diktators Hitlers, lai gan Hitleram nekādu lielu pasaules kundzības plānu nebija. Viņš tikai gribēja novērst, kā viņam pašam šķita, Pirmā pasaules kara izraisītās “netaisnības”. Toties grandiozi globālās kundzības plāni bija komunistiskās impērijas vadonim Staļinam. Pietiek paskatīties uz PSRS ģerboni: komunisma saule, sirpis un āmurs pār zemeslodi, lai saprastu: komunistu vara visā pasaulē ir vienīgais viņus patiesi apmierinošais mērķis.
Tieši Staļins, sekojot doktrīnai - lai imperiālisti vispirms noasiņo savstarpējā karā, un tad ar savu milzīgo armiju iejaukšos es -, bija aktīvākais kara kurinātājs, kurš meta sprunguļus jebkādām miera iniciatīvām, kūdot Čehoslovākijas, Polijas un citu valstu vadības būt pēc iespējas agresīvākiem pret saviem kaimiņiem, solot palīdzēt, “ja būs vajadzība”.
Staļina un Hitlera pasaules redzējuma tuvība (nepatika pret anglosakšu plutokrātiju (bagātnieku varu) antisemītisma mērcē) beigu beigās abus autokrātus noveda pie vienošanās, kas pavēra ceļu jaunam, lielam pasaules karam.
Ko mēs redzam tagad? Ir Rietumi, kuru ietekme pasaulē acīmredzami mazinās. No neRietumu skatu punkta Rietumi demonstrē uzkrītošu vājumu. Rietumu gatavība maksāt reparācijas par kolonizācijas un verdzības laiku pārestībām no Rietumu “augstumiem” varbūt arī izskatās kā augsta attīstības līmeņa demonstrācija, bet neRietumu pasaulē šāds žests citādi kā “vājums” netiek uztverts.
Lai nerastos pārpratumi, jāuzsver, ka mēs šeit nevērtējam lietas, kādas tās patiesībā ir, bet tikai tā, kā tās tiek uztvertas. No globālo Dienvidu skatu punkta Putins ir “īsts vecis”. Līdzīgi tiek uztverts Tramps. Arī pats Tramps sevi tā arī uztver, kamēr “tradicionālie” Rietumu līderi šajā pasaules redzējumā ir “mīkstie”.
Lai ko mēs domātu par cilvēces sasniegto attīstības līmeni, par “toksisko maskulīnismu” un citām jaukām, vegāniskām idejām, cilvēce savā vairākumā joprojām pieder gaļēdāju pasugai, kurā spēks joprojām ir noteicošais faktors. Gribam to atzīt vai ne. Līdz ar to Rietumiem agri vai vēlu būs ar darbiem, nevis vārdiem jāierāda, kurš te ir “īstais” saimnieks.
Tiktāl iezīmējām kopējo situāciju globālajā laukumā. Kā tas viss izskatās no mūsu, latviešu, egoistiskā skatu punkta?
Jebkurā citā situācijā Trampa “kapitālistisko” revolūciju būtu bijis aizraujoši vērot. Kā viss tas jampadracis beigsies, jo kreisi liberālā sānsvere bija kļuvusi jau neveselīgi bīstama. Diemžēl Latvija savu neatkarību ieguva pirmās “veģetārās” revolūcijas laikos un to arī atguva līdzīga atkušņa laikā pagājušā gadsimta nogalē.
Savukārt neatkarību mēs zaudējām pēc tam, kad pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pār Rietumiem vēlās autokrātijas atvilnis. Arī toreiz daudzi jutās vīlušies liberālajā demokrātijā. Mūsu pašu Latvijā demokrātiskā sistēma tika pavisam viegli sagrauta, un, tautai vairākumā gavilējot, pie varas nāca mīļais vadonis.
Nesaku, ka, demokrātijai saglabājoties, 1940. gada notikumi būtu aizgājuši citu ceļu. Visticamāk nē, jo no mums, “zālēdājiem”, situācijā, kad “plēsēji” sāk gribēt ēst, maz kas ir atkarīgs. Toreiz pasaulē bija izveidojies tāds vardarbīgs politiskais klimats. Diemžēl tagad situācija kļūst biedējoši līdzīga. Atliek vienīgi cerēt, ka tas, kas reiz atgadījies kā traģēdija, atkārtosies kā farss. Varbūt Putins un Tramps tomēr nav kā Staļins un Hitlers, bet tikai viņu blāvi atdarinājumi. Cerēsim.
