No iekšpolitiskā aspekta aizvadītais gads Latvijas politikā bija tukšais gads. Var jau uzskatīt Eiroparlamenta vēlēšanas kā būtisku starpfinišu pirms nākamgad gaidāmajām pašvaldību un 2026. gadā paredzētajām Saeimas vēlēšanām, bet starpfinišs tomēr ir un paliek tikai starpfinišs pirms “īstajām” vēlēšanām. Nākamgad tādas būs pašvaldībās, kur galvenā balva tiks izcīnīta Rīgā.
Pirms pieskaramies šo pašvaldību vēlēšanu prognozēm, ir vērts kaut vispārīgos vilcienos ieskicēt to politisko ainavu, kāda iezīmējās šogad. Eiroparlamenta vēlēšanas jūnijā parādīja, ka vadošais politiskais spēks Latvijā joprojām, turklāt visai pārliecinoši ir “Vienotība”.
Ja gada sākumā, kad aktualizējās “Vienotības” tā brīža formālā līdera Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls, aizdomas par aplokšņu algu izmaksām partijas birojā un neskaidrības vēlēšanu iepirkumos, šķita: “Vienotības” saule sākusi rietēt, tad Eiroparlamenta vēlēšanas gada vidū apliecināja: “Vienotības” pulveris vēl sauss.
Vēl septembrī valdības vadītāja Evika Siliņa lika “Progresīvajiem” skaidri saprast, ka viņu satiksmes ministram Kasparam Briškenam derētu pameklēt citu darbu, taču drīz vien izrādījās, ka valdībā tur visi tādi pa pusei klibi. Viens otru stutē, un, izņemot no šīs konstrukcijas vienu, var sabrukt viss valdības namiņš.
Šā gada 18. decembrī koalīcijas partijas, atsaucot savus izvirzītos kandidātus Latvijas Bankas prezidenta amatam, netieši paziņoja: koalīcijā panākta vienošanās par “valdības darba sakārtošanu”. Turpmāk nekādu strīdu un pārmetumu. Skaidra un neapstrīdama varas vertikāle. Nekādas izrunāšanās apmaiņā pret stabilitāti. Tas ir, drošu krēslu visiem.
Tiesa, viena lieta ir par kaut ko vienoties, bet pavisam cita šo vienošanos pildīt. Īpaši, ja parādās izdevība šo vienošanos pārkāpt ar sev labvēlīgiem nosacījumiem. Kā mēdz teikt, politikā draugu nav, ir tikai intereses. Šo izteikumu var arī pārfrāzēt: politikā džentlmeņu nav, ir tikai uzmetēji, kuri savu iespēju garām nepalaidīs. Tāpēc šodienas solījumiem: būsim kopā līdz pat pēdējam, kad 15. Saeimas vēlēšanas mūs šķirs, nevar īpaši uzticēties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šogad izšķirsies turpmākais Rīgas kā lielākās Latvijas pašvaldības liktenis, kas var ienest šobrīd vēl neparedzamas politiskās pārmaiņas.
Cīņa par Rīgas atslēgām neapšaubāmi būs galvenā 2025. gada Latvijas politikas intriga, kura ietekmēs arī visu pārējo politisko procesu. Savā ziņā tā varētu pat būt politiski stabilizējoša, jo abas lielākās “lielās” koalīcijas partijas - “Vienotība” un ZZS - Rīgā nav lielas savstarpējas konkurentes vienā elektorālajā nišā. ZZS vispār jau sen kā nav tikusi Rīgas domē (RD), un arī šoreiz - pat ja tās priekšgalā būs Rīgā labi pazīstamais Oļegs Burovs, vēl nav teikts, ka viņi RD tiks.
Tiesa, ja tiks, tad tieši viņiem varētu būt tā “zelta kārts”, kas izšķirtu Rīgas koalīcijas sastāvu, jo nosacītais Šlesera/Ušakova bloks alkst revanšu un triumfālu atgriešanos Rīgas vadībā. Šo iespēju šim blokam dod samērā neizteiksmīgā Viļņa Ķirša pilsētas vadīšana.
Nav pat tik daudz runas par Ķirša darba rezultātiem, cik viņa kā līdera nepiemērotību pilsētas vadītāja amatam. Viena iemesla dēļ. Ķirsis ir nekāds. Viņam nav pašam savu ideju, vīzijas par Rīgas attīstību un vēlamo nākotni. Viņš ir tipisks “sakonstruēts” politiķis, kurš balstās uz socioloģiskām aptaujām un translē to, ko it kā vēlas viņa vēlētāji. It kā, jo vēlētāju prasību mehāniska atkārtošana vēl negarantē attiecīgā politiķa panākumus.
Vēlētāji ne tikai kaut ko grib, bet grib, lai šīs viņu vēlmes politiķi spēj “smuki” iesaiņot kā kaut ko vērtīgu, vēlamu un mūsdienīgu. Vēlētāji ne tikai kaut ko grib, bet grib, lai viņu vēlmes tiktu atzītas kā pozitīvas. Tēlaini to varētu pateikt līdzībā: ja gribu ēst gaļu, tad papildus solījumiem par to, ka ēdienkartē būs gaļa, nolasiet lekciju par gaļas ēšanas veselīgumu (veģetārisma kaitīgumu), par to, cik tagad kļuvis moderni ēst gaļu, ka to dara visas pasaules slavenības utt.
Ķirsim tieši ar savas darbības pārliecinošu propagandu iet visgrūtāk. Ja viņa “lielais” konkurents Ainārs Šlesers zīmē bildes ar grandioziem Dubaijas stila plāniem, bet “mazais” konkurents Viesturs Kleinbergs zīmē nākotnes Rīgu “15 minūšu pilsētas” stilā, tad ko zīmē Ķirsis? Vai to pašu Rīgu, kuras atpalicību no Tallinas un it īpaši Viļņas vēl nav piesaucis vienīgi slinkais?
Pat ja nekādas īpašas atpalicības nav (to gan neapgalvoju), šis stereotips ir dziļi iesēdies rīdzinieku galvās. Neredz ierakstus sociālajos tīklos, kuros izteikta sajūsma par to, cik ļoti Rīga kļuvusi skaistāka, modernāka, dzīvāka Ķirša laikos. Ne ar kādu Rīgas uzplaukumu Ķirša vadība neasociējas. Pat Uzvaras parka pārveidi monopolizējis Ķirša vietnieks Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības.
Tomēr Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti un citi vēsturiski precedenti ļauj pieņemt, ka, neraugoties ne uz ko, “Vienotībai” Ķirša vadībā ir lielas iespējas uzvarēt. Tiesa, balstoties nevis uz kaut kādiem praktiskiem sasniegumiem, bet ekspluatējot tradicionālo rietumu/austrumu redzējuma kārti.
Gribu norādīt, ka tie, kas nenogurstoši cenšas apgalvot, ka ielu bedrēm nacionalitātes neesot, patiesībā māna citus un arī sevi. Kā cilvēks, kurš daudz pa pasauli braukājis, varu teikt pretējo: ielu seguma kvalitāte (plašākā izpratnē) ir tieši atkarīga no valstiskās piederības (nacionalitātes), nevis no tā, kas šajā valstī ir pie varas - labējie, kreisie, diktators vai demokrātija. Koreju, lūdzu, nepiesauciet kā piemēru, jo šis izņēmums tikai apstiprina likumu, un tur darbojas jau citas cēloņsakarības.
Līdz ar to būtisks jautājums, no kura daži politiskie spēki par varītēm centīsies izvairīties, būs: ar ko iesiet un ar ko neiesiet koalīcijā pēc vēlēšanām. Kādas būs sarkanās līnijas? Ar ko vai pret ko? Daudz ko noteiks stabilitāte lielajā koalīcijā, bet tā šobrīd ir visgrūtāk prognozējamā lieta.
Lai arī šobrīd koalīcija izskatās nesatricināma kā dzelzsbetonā izlieta, neviens nepateiks, vai tā patiesībā nav tikai papjēmašē dekorācija. Tai skaitā to nepateiks arī tie, kuri ir šīs koalīcijas iekšienē. Līdz ar to mūs gaida interesants, negaidītiem pārsteigumiem bagāts 2025. gads.
