Līdz šim no nevēlamo simbolu atbrīvošanās kampaņu redzesloka izdevies izvairīties Strēlnieku piemineklim pie Okupācijas muzeja un piemineklim 1905. gada revolucionāriem Daugavmalā, netālu no dzelzceļa tilta.
Taču tagad arī virs Strēlnieku pieminekļa sabiezējuši mākoņi. Latvijas Profesionālo gidu asociācija izsūtījusi vēstules dažādām institūcijām ar aicinājumu šo okupācijas laiku simbolu aizvākt. Kā teikts vēstulē, tas, ka pieminekļa nosaukumā izņemts vārds “sarkanie” [strēlnieki], nepārvērš to par pieminekli cīnītājiem par Latvijas brīvību.
Kā pavisam mazs bērns atceros šī pieminekļa atklāšanu 1971. gadā. Tolaik vēl bija dzīvi vecie sarkanie strēlnieki un viņi staigāja pa skolām, kavēdamies atmiņās par to, kā sargājuši Ļeņinu. Pēc neatkarības atjaunošanas šim piemineklim centās piešķirt citu jēgu. Tā kā līdz pat pēdējam tam bija izdevies izvairīties no “simbolu mednieku” vajāšanām, var pieņemt, ka šā pieminekļa jēdzieniskā pārorientācija bija gandrīz izdevusies. Taču, kā mēdz teikt, “gandrīz” neskaitās.
Tagad centieni tikt vaļā no kaitīgajiem simboliem aizsniegušies arī līdz šim piemineklim. Ko šajā sakarā lai saka? Vispirms precizēsim pieminekļu (simbolu) aizvākšanas jēgu, jo citādi viegli nonākt pie dažādiem absurdiem apgalvojumiem, kādi rodas, lietojot konstrukciju: ja jau jaucam nost to, tad jājauc nost arī šitais, jo...
Tātad uzreiz jānorāda: piemineklis (ielas nosaukums) ir pirmām kārtām simbols. Tam nav tikpat kā nekādas citas izmantojamās jēgas. Piemēram, Centrālkomitejas ēka Elizabetes ielā nav tikai simbols. Tai varbūt arī ir kāda simboliskā jēga, bet tā pirmām kārtām ir ēka ar noteiktu funkcionālo izmantojumu.
Ar pieminekļiem ir citādi, tāpēc atbilde uz jautājumu, ko ar šo simbolu darīt, ir pilnībā atkarīga no tā, cik šis simbols attiecīgajā brīdī ir kaitīgs, sāpīgs, sabiedrību apdraudošs. Pēc 2022. gada 24. februāra par izteikti nevēlamiem kļuva visi simboli ar Krievijas impērisko jēgu. Pie viena uzmanības lokā atkal nonāca ar komunistisko pasaules redzējumu saistītie simboli.
No jauna tika pārskatīti pieminekļi dažādiem latviešu komunisma simpatizētājiem, lai gan šajos gadījumos šis apdraudējums vairs nebija tik nepārprotams. Putins “krievu pasauli” necenšas iedibināt ar sarkano karogu vienā rokā un sirpi/āmuru otrā. No šī aspekta raugoties, teiksim, Andreja Upīša devums latviešu literatūrā, manuprāt, ir pietiekami liels, lai viņa piemineklis tiktu saglabāts. Tiesa, Rīgas politiskajai vadībai ir cits skatījums, un šī jautājuma dēļ es personiski nebūtu gatavs “lēkt uz ecēšām”.
Jautājums par Strēlnieku pieminekli arī nav viennozīmīgs. No vienas puses, jau minēju, kādā vēsturiskā kontekstā šis piemineklis tika celts. Arī pats pieminekļa mākslinieciskais risinājums ir izteikti sovjetiskā stilā veidots. Taču tas vēl nebūtu nekas, ja pati vēsture būtu cita.
Viens no Latvijas neatkarības cīņu vēstures kutelīgākajiem posmiem ir notikumi 1919. gada pirmajā pusē, uzreiz pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī. Kas tad notika ar jaundibināto valsti? Kāda bija sabiedrības attieksme pret šo gadsimtiem lolotā latviešu sapņa [par savu valsti] piepildījumu?
Vēsturiskā realitāte ir visai skaudra. Nekāda “gadsimtiem lolotā sapņa” nebija. Tāpat kā nebija nekāda “Ļeņina solījuma” par “brīvu Latviju”, un tāpēc... . Bija latviešu sabiedrības dziļa integrācija Krievijā un brāļošanās ar šķiriski tuvajiem krieviem kopīgā naidā pret mūžsenajiem ienaidniekiem - vāciešiem. Savukārt šo naidu izraisīja vāciešu demonstratīvā uzpūtība. Proti, nevācu tautības cilvēku uzskatīšanu par zemāku šķiru.
1917. gadā notikušajās Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanās vienīgā vācu karaspēka neokupētā Krievijas province, kurā uzvarēja Ļeņina vadītā boļševiku partija, bija Liflandes (Vidzemes) guberņa. Nevienā etniskajā grupā (izņemot ebrejus) komunistiem nebija lielāks atbalsts kā starp latviešiem. Tolaik komunisms šķita kā nākotnes progresa saule. Neviens tobrīd vēl nezināja, par kādu asiņu jūru šī “progresa saule” izvērtīsies realitātē. Sapņi bija visgaišākie, un latvieši, kas gadsimtiem bija smakuši zem dažādiem apspiedējiem, svēti ticēja šim “progresam”, kur:
“Zem bada lāsta vienmēr snaudis
Pēc cīņas slāpst mums brīvais gars.
Mēs varmācības troni grausim,
Grūs netaisnība, trūkums skarbs.”
Tāpēc “neatkarīgajai Latvijai”, kuras priekšgalā atradās tie paši vecie “buržuji” cilindros un frakās, nekāda dižā atbalsta nebija. Pusotru mēnesi pēc 1918. gada 18. novembra, 1919. gada 3. janvārī, Rīgā plašu tautas masu sveikti ienāca Pētera Stučkas vadītie “lielinieki”. Kas tie tādi “lielinieki” īsti bija, ne pirmskara, ne arī mūsdienu vēsturnieki necenšas īpaši atšifrēt. “Lielinieki” un viss. Patiesībā tie arī bija šie latviešu sarkanie strēlnieki, kuri, dziedot “Pēc cīņas slāpst mums brīvais gars. Mēs varmācības troni grausim”, centās jauno progresa sauli nest visā pasaulē.
Šeit jāuzsver, ka runa bija tieši par visu pasauli, jo atbilstoši Marksa mācībai komunisma uzvara iespējama tikai visas pasaules mērogā. Šī piebilde svarīga, jo mūsdienās cīņa par komunismu parasti tiek zīmēta jau atbilstoši vēlākajai Staļina impēriskajai doktrīnai par “sociālisma iespējamo uzvaru vienā atsevišķā valstī”. 1919. gada komunistiem nebija nekādu “atsevišķu valstu” vai tautību. Bija tikai “vispasaules revolūcija” un “šķiru cīņa”. Šai “šķiru cīņas” hipnozei bija padevusies liela (faktiski lielākā) daļa latviešu.
1919. gada sākumā Stučkas vadībā Latvijā tika realizēta komunistisko ideju burtiska ieviešana. Tieši kā pēc Marksa. Tieši šī konsekventā komunisma dogmu ieviešana ātri izgaisināja agrāko hipnozi, un “lielinieku” reitings, mūsdienu valodā runājot, no +70% dažos mēnešos nobrauca līdz mīnus 50%.
Tiklīdz sarkanās hipnozes spēks pagaisa, tā spēku samērs mainījās un sākās īstās brīvības cīņas. Patiesības labad tomēr jāatzīst, ka ne visi latviešu strēlnieki jutās vīlušies sarkanajā paradīzē un daudzi atkāpās uz Krieviju, kur vairums dabūja galu 1937.-1938. gada tīrīšanās. Ne tikai tāpēc, ka Staļins ar aizdomām skatījās uz etniskajām minoritātēm, bet arī tāpēc, ka lielākā daļa latviešu komunistu pēc pārliecības bija trockisti. Tas ir, vispasaules komunisma atbalstītāji un nacionālā (staļiniskā) komunisma noliedzēji.
Šī vēsturiskā atkāpe nepieciešama, lai labāk saprastu, kas bija latviešu strēlnieki un kāda bija viņu motivācija atbalstīt to vai citu režīmu. No vēsturiskā skatu punkta centieniem atainot latviešu strēlniekus kā cīnītājus par “brīvu un neatkarīgu Latviju” nav nekāda pamata. Savukārt tiem
latviešu brīvības cīnītājiem, kas vēlāk jau cīnījās pret fon der Golcu, Bermontu-Avalovu un lieliniekiem, nav nekāda sakara ar tiem strēlniekiem, kuru simboliskie tēli stāv laukumā pie Okupācijas muzeja.
Atsevišķs jautājums: vai šis piemineklis šobrīd ir sociāli bīstams? Uzreiz jāsaka, ka komunisma briesmas šodienas Latvijā nav nopietnas. Sirpis un āmurs šodienas Latvijas sabiedrībā ir pagalam nepopulārs simbols. Pat “Progresīvie” un citi kreisie no šiem komunisma simboliem distancējas, jo savu “progresu” nekādi nesaista ar komunisma “gaišo sauli”. Tieši otrādi. Šodienas Latvijas cilvēku apziņā komunisms saistās ar vecišķu reakcionārismu, Staļina teroru, nevis “saulaino nākotni”.
Līdz ar to var secināt, ka Strēlnieku piemineklis lielu bīstamību nerada, jo ne impēristi, putinisti, ne kreisie radikāļi to neuztver kā savu. Tiesa, šā pieminekļa sovjetiskā stilistika daudziem var izsaukt kaut kādas gruzdošas atmiņas par laikiem, kad “mūsējie” te bija saimnieki. Ieskaitot tos impēriski noskaņotos jaunos cilvēkus, kuri šos “mūsējo kundzības” laikus nemaz nav piedzīvojuši.
Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka ar Okupācijas muzeja melno “kluci” ir pilnīgi pietiekami, lai padomju laika zīmogs Vecrīgas arhitektūrā būtu pārstāvēts, tāpēc vēl viens šo laiku relikts nav nepieciešams. Neko Rīga nezaudētu, ja Strēlnieku pieminekli aizvāktu no publiskās telpas. Iespējams, neko daudz arī neiegūtu, bet šodienas situācijā, kad vēl nav zināms, kā attīstīsies notikumi, jo mazāk šādu “pretrunīgi” vērtējamu pieminekļu, jo labāk.
Pietiek, ka līdzīgā “sociālistiskā reālisma” stilistikā viens jau ir. Tas pats 1905. gada piemineklis pārsimt metru tālāk. Tā ka es balsotu par Strēlnieku pieminekļa demontāžu. Kāds kupls ozols tur būtu daudz iederīgāks.
