Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs šobrīd ir viens no populārākajiem, ja ne pats populārākais Latvijas politiķis. Tas viņam dod ne tikai lielas iespējas, bet rada arī zināmus riskus. Proti, ieslīgšanu pašapmierinātībā un maldīgā pārliecībā, ka “mani visi jau tāpat mīl”. Citiem vārdiem, prezidentam draud situācijas nenovērtēšana ar visām no tā izrietošajām sekām.
Par ko ir runa? Rinkēvičs savu prezidentūru iesāka ļoti pārliecinoši, uzreiz cenšoties noteikt politisko dienas kārtību. Viņš visai skaidri lika saprast, ka netaisās būt ceremoniāla figūra ar minimālu politisko svaru. Tieši otrādi: būt augstākā valsts amatpersona ne tikai nomināli, bet arī faktiski.
Vakar savā šī gada pirmajā intervijā LTV “Rīta panorāmā” Rinkēvičs norādīja uz vairākām problēmām, kuras steidzami jārisina. Par nepieciešamību palielināt finansējumu aizsardzībai diskusiju nav. Tur viss skaidrs. Teorētiski visi ir vienprātīgi, ka arī demogrāfiskā situācija ir ārkārtēja un tā steidzami jārisina. Tāpat kā steidzami jāpārtrauc valsts bezjēdzīgās izšķērdības simbola - Daugavas pāļa - būvniecība, kura joprojām turpinās, it kā nekas nebūtu noticis. Un visbeidzot, koalīcijai steidzami jāvienojas par īsto kandidātu Latvijas Bankas prezidenta amatam.
Prezidents sev ierastajā manierē norādīja uz šiem tā sauktajiem darāmajiem darbiem. Tagad izpildvarai būtu jārāda priekšzīme šo darāmo darbu izpildē. Vai šī priekšzīme tiks rādīta? Tieši par to ir lielas šaubas, jo Latvijas politiskajā praksē tā jau ir ikdiena - politiskā vadība saka vienu, bet darbs uz vietām nekust. Vai arī iet savu gaitu, izliekoties neko apkārt neredzam, kā tas ir jau minētā “Daugavas pāļa” būvlaukumā.
Par “darāmajiem darbiem” ironizēju, jo vienmēr, kad politiķi nodarbojas ar viņiem pašiem vissvarīgāko - krēslu dalīšanu, viņi to dara, aizsedzoties ar “darāmo darbu” izkārtni. Diemžēl Latvijas politikā ārkārtīgi reti ir gadījumi, kad politiķi patiesi iedegas par kādiem reāliem, sabiedrībai lieti noderīgiem darbiem. Daudz vairāk viņus motivē citas lietas: “līdzekļu apgūšana”; kā tas atspoguļosies reitingos, un trešais pēc popularitātes motīvs - atrast ieganstu, kāpēc kaut ko nevar vai nevajag darīt.
Ieliksim šajās formulās Rinkēviča piesauktos darbus. Demogrāfijas jautājums ir nemainīgi aktuāls, bet gandrīz vienmēr palicis pabērna lomā, jo tā ietekme uz reitingiem (kas, kā jau minēju, ir viens no pamatmotīviem) ir salīdzinoši neliela. Īpaši iepretim tai ietekmei, ko rada senioru elektorāta milzīgais apjoms. Turklāt demogrāfisko problēmu nišu lielā mērā okupējusi Nacionālā apvienība. Līdz ar to citi politiskie spēki īpaši neraujas šīs iniciatīvas atbalstīt.
Praksē šī neieinteresētība izpaužas kā bērnu kopšanas pabalstu nemainība vēl kopš latu laikiem. Precīzāk runājot, bērnu kopšanas pabalsta apjoms nav mainījies kopš 2009. gada (!) un joprojām ir 171 eiro (100 latu) par bērnu. Par kādu demogrāfijas politiku šajā situācijā vispār var runāt? Te, protams, politiķi var viegli aizsegties ar mūžīgo: naudas ir tik, cik ir, lai gan vēl nesen populārs bija cits sauklis: naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk.
Ja reiz piesaucam prioritātes, tad norādīšu, ka pagājušā gadā pieņemtā, no mērķtiecības viedokļa apšaubāmā nodokļu “reforma” valsts budžetam izmaksās krietni vairāk nekā kopējais Labklājības ministrijas (LM) piedāvātais risinājums valsts sociālo pabalstu pārskatīšanai ģimenēm ar bērniem. Nodokļu izmaiņu gadījumā runa ir par vairākiem simtiem miljonu eiro. Tā kā reformu ietekme ir multifaktorāla, tad precīzu skaitli grūti nosaukt, savukārt viss LM vēlmju saraksts bērnu pabalstu jautājumā būtu nieka 94 miljoni eiro.
Ir pavisam niecīgas cerības, ka šajā jautājumā visa politiķu enerģija netiks vērsta uz tradicionālo ieganstu meklēšanu - kāpēc to nevaram izdarīt. Var pat teikt vēl skaudrāk - ja vien prezidents nepiespiedīs politiķus rīkoties citādi, tad varam būt droši - tiks darīts viss, lai beigu beigās pateiktu: nu ko jūs gribat? Vai nu aizsardzībai, vai... Tad nu saprotiet, ka demogrāfijai papildu naudas nav.
Ar bēdīgi slaveno “Daugavas pāli” situācija ir cita. Arī pati valdošā koalīcija nav laimīga, zinot, ka darbi šajā bezjēdzīgas izšķērdības simbolā turpinās. Jo tas grauj šo partiju reitingus (kas ir pamatmotīvs). Taču tur neko darīt nevar, jo “jāapgūst līdzekļi”. Ja šo “līdzekļu apgūšanu” pārtrauktu, tad, visticamāk, būtu tiesu darbi, bet tas ir pēdējais, ar ko gribētu saskarties valsts pārvaldes “aparāts”. Tad nu visi sēž, skatās un gaida, kad līdzekļi būs “apgūti” un varēs par to pāli laimīgi aizmirst.
Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšana pēdējo mēnešu laikā ir kļuvusi par mūsu valsts politiskās šķiras lemt nespējības simbolu. Katra diena nāk ar ziņām, ka iespējamo pretendentu sarakstā parādījušies jauni uzvārdi. Nu jau to ir vairāk nekā desmit. Prezidents piedraudēja: ja nekas nemainīsies, tad jau nākamnedēļ sauks uz Rīgas pili Saeimā pārstāvētās partijas, lai tās beidz šo politiskās virves vilkšanas sacensību un sāk nodarboties ar saviem tiešajiem pienākumiem.
Te arī esam nonākuši pie paša galvenā. Sakot, ka prezidents jau no pirmajām savas darbības dienām ir centies noteikt politisko dienas kārtību, līdz galam nepateicu visu. Prezidents ir bijis ļoti aktīvs, un sabiedrība to attiecīgi ir novērtējusi, bet aktivitātes ir tikai viena medaļas puse. Otra, vēl svarīgāka, ir rezultāts.
Atcerēsimies iepriekšējā prezidenta Egila Levita misēkli, kurš viņam (esmu par to gandrīz vai 100% pārliecināts) maksāja prezidenta otru termiņu. Runa ir viņa interviju telekanālam LNT 2019. gada novembrī (pusgadu pēc stāšanās amatā). Šajā intervijā viņš norādīja, ka “likumā par 2020. gada valsts budžetu” ir iestrādāta norma, kura ir pretrunā ar citu Saeimas pieņemto likumu par medicīnas darbinieku atalgojumu.
Prezidents skaidri norādīja uz šo pretrunu un aicināja (lika) Saeimu kļūdu labot, lai šo pretrunu novērstu. Saeima šos prezidenta norādījumus pilnībā noignorēja un nobalsoja, kā bija iepriekš plānojusi. Savukārt Levits, it kā nekas nebūtu noticis, likumu parakstīja. Tas arī bija tas pagrieziena punkts, aiz kura Levits nogriezās pa ceļu, kas ved uz nekurieni. Prezidents apliecināja, ka ir politiski tukša vieta, netur spiedienu un nav cīnītājs. Viegli pakļaujas citiem.
Lai arī pašu interviju reti kurš atceras, šo simbolisko noliekšanos politiskā šķira nevarēja nepamanīt. Arī sabiedrība, pat tās daļa, kas īpaši neseko līdzi politiskajiem procesiem, ar muguras smadzenēm sajuta spēku samērus. Kurš ir kurš, un attieksme kļuva atbilstoša.
Edgars Rinkēvičs šo Levita pieredzi noteikti ir ņēmis vērā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam ir arī prezidenta Valda Zatlera biroja vadītāja pieredze. Tāpēc Rinkēvičs cenšas izvairīties no tik nepārprotamām norādēm Saeimai, kas tieši tai jādara. Tajā pašā laikā viņš saprot, ka nedrīkst padoties Saeimas un valdošās koalīcijas spiedienam, par katru cenu izvairoties no konfliktiem un cerot, ka šāda veida paklausība dos balsis nākamajās prezidenta vēlēšanās.
Vakardienas intervijā Rinkēvičs nekādus tiešus, konkrētus uzdevumus Saeimai nedeva. Norādījums par vienota LB prezidenta amata kandidāta izvirzīšanu tāds īsti neskaitās, jo ir pietiekami vispārīgs. Taču agri vai vēlu sabiedrības masu apziņā saslēgsies saistība starp prezidenta norādījumiem un šo norādījumu rezultātiem. Ja prezidenta norādījumi izkūpēs gaisā; ja parādīsies pazīmes, ka Saeima īpaši neņem prezidentu “aubē”, tad var sākties arī prezidenta reitinga nobrukums.
Līdz ar to šis, iespējams, būs izšķirošais gads, kura laikā prezidentam būs jāpierāda sava politiskā varēšana un tiesības atrasties uz Latvijas politiskā pjedestāla augstākā pakāpiena. Atgādināšu tikai, ka kopš 2003. gada, kad par Latvijas valsts prezidenti uz otro termiņu pārvēlēja Vairu Vīķi-Freibergu, neviens nākamais prezidents uz otro termiņu nav ticis pārvēlēts. Rinkēvičam ir visas iespējas šo ieilgušo tradīciju lauzt, bet viss būs atkarīgs tikai no viņa paša.
