Jāsaka, ka tik vētrainas pirmās simt valdīšanas dienas, kādas vērojam ASV prezidenta Donalda Trampa otrā termiņa sākumā, ir kaut kas sen neredzēts demokrātiski ievēlētu spēku vēsturē. Kaut ko līdzīgu pasaule piedzīvoja 1933. gada sākumā, kad tā paša gada 30. janvārī toreizējais Vācijas prezidents Pauls fon Hindenburgs uzticēja Ādolfam Hitleram valdības veidošanu kā Bundestāga vēlēšanās uzvarējušās Vācu Nacionālsociālistiskās darba partijas līderim.
Trampa uzsākto reformu temps un radikālisms daudziem lika vilkt paralēles tieši ar Hitlera nākšanu pie varas, jo arī Vācijas vēlākais diktators savu sākotnēji triumfālo, bet beigās katastrofālo ceļu uzsāka gluži demokrātiskā veidā. Izskanēja runas, ka Tramps, ticis pie varas, to tik viegli neatdos un iespējami dažādi antidemokrātiski pavērsieni.
Šīs runas pastiprināja Trampa atklātā koķetērija ar autoritāriem līderiem (pirmām kārtām Putinu, par kuru viņš ilgu laiku neuzdrošinājās pateikt nevienu sliktu vārdu) un neslēpta nepatika pret demokrātiski ievēlētiem Rietumu līderiem, ja vien tie nav no izteikti labējā spārna.
Trampa atklātā nostāšanās Putina pusē un publiski paustā gatavība “aiziet no Eiropas”, pārtraukt Ukrainas atbalstīšanu tās karā pret Krieviju lika tuvāko nākotni skatīt visai apokaliptiskās krāsās. Tika vilktas paralēles gan ar Minhenes 1938. gada 30. septembra vienošanos, gan Staļina - Hitlera 1939. gada 23. augustā noslēgto paktu.
Tā kā abu šo vēstures tumšo lappušu sekas smagi skāra Latviju, arī Trampa tuvināšanās ar Putinu un distancēšanās no Rietumu demokrātijām raisīja nopietnas bažas Latvijā un citās Krievijas pierobežas valstīs. Ne velti tajās jau sen vairs nerunā par kādreiz tik nesasniedzamiem 2% no IKP aizsardzībai, bet jau runā par četriem un vairāk procentiem no IKP. Cilvēki runā par kara iespējamību gluži kā par kaut ko ikdienišķu. Potenciālie ģeopolitiskie satricinājumi bieži vien tiek ierēķināti cilvēku nākotnes plānos.
Zīmīgi, ka Trampu apjūsmojošās Latvijas partijas pēdējā laikā vairs necenšas uzsvērt savu idejisko tuvību un mentālo līdzību ar savu aizokeāna elku. Acīmredzot jūt, ka līdzināšanās Trampam vairs nedod agrāko efektu un jau sāk iedarboties negatīvi.
Viss iepriekšminētais liek domāt, ka Trampa otrreizējā nonākšana Baltā nama Ovālajā kabinetā Latvijai nesusi tikai papildu rūpes, bažas un nez vēl kādas nepatikšanas nākotnē. Tā var teikt, bet, no otras puses, jācenšas saskatīt katram mākonim savu zelta maliņu.
Kādas Trampa darbības pozitīvās šķautnes mēs varam saskatīt, ja reiz to ļoti gribam? Vispirms jānorāda, ka Trampa pozīcija Putina un Krievijas - Ukrainas kara kontekstā (kas mūs interesē visvairāk) pēdējās dienās, īpaši pēc pāvesta Franciska bēru ceremonijas apmeklējuma un tikšanās ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, ir būtiski mainījusies. Pagaidām vēl nevar teikt, uz cik ilgu laiku, jo Tramps ar savu izteikumu konsekvenci neizceļas.
Ja runājam par Trampa pozitīvo pienesumu pasaules politikā, tad tā noteikti ir Eiropas un citu Rietumu valstu atbrīvošanās no ilgus gadu desmitus esošās iluzorās (kā tagad izrādījies) pārliecības, ka ASV ir mūsu drošais sargs un aizstāvis. Izrādās, ka uz ASV paļauties nevar.
Vēl vairāk. Nevar īsti paļauties arī uz NATO, jo, ja Džo Baidena laikā nemitīgi tika atkārtots: mēs Ukrainā pa tiešo neiejaucamies, bet ja kas, tad esam gatavi aizstāvēt ikvienu collu NATO teritorijas, tad tagad šādi izteikumi par “ikvienu collu” vairs nav dzirdami. Tolaik par šo “collu” daudzi ironizēja, bet šodien, kad to vairs nepiemin, ironizēt vairs negribas.
Tajā pašā laikā teikt, ka Eiropa ir pamodusies, ilūzijas par ASV kā drošā sarga un aizstāvja lomu ir izgaisušas un visi beidzot ir sapratuši, kādā realitātē mēs dzīvojam, diemžēl arī nevar. Eiropa ir “pamodusies” labākajā gadījumā ar vienu aci, un tā neko citu negrib kā vien gulēt tālāk. Siltā gultiņā ir vislabāk, vismierīgāk, visdrošāk. Ja vēl var atkal drusku iesnausties un skatīt jaukos sapnīšus, kuros ASV tevi droši sargā, tad kāpēc vispār mosties un kaut ko darīt, ja var turpināt gulēt saldā miedziņā.
Klausoties NATO ģenerālsekretāru Marku Riti, kļūst skaidrs ka visa NATO augstākā virspavēlniecība joprojām dzīvo tajā paradigmā, ka ASV ir un būs galvenais un faktiski neaizvietojamais līderis, bez kura NATO alianse nav iespējama. Pat tad, kad Tramps pavisam neskaidri kaut ko murmina par to, vai ir vērts aizstāvēt Baltijas valstis (atcerēsimies viņa atbildi uz žurnālistu jautājumu slavenajā 28. februāra preses konferencē par iespējamo reakciju uz uzbrukumu Polijai vai Baltijas valstīm), no NATO amatpersonām neatskanēja neviens izteikums, kurš šos Trampa izteikumus neitralizētu.
Jau tagad var prognozēt, ka NATO Hāgas samitā, kas paredzēts šā gada 24.-25. jūnijā, tiks demonstratīvi izrādīta formāla NATO vienotība. Neatkarīgi no tā, ko teiks ASV pārstāvji, ko teiks Tramps, atskanēs nogludinošas, nomierinošās frāzes, jo NATO milzīgais pārvaldes aparāts, tāpat kā jebkurš cits aparāts, neko mainīt nevēlas. Tas strādā galvenokārt tieši savu personisko interešu dēļ. Proti, vairākumam pirmajā vietā ir nevis kaut kāda reāla pasaules drošība, bet gan sava siltā vietiņa, prestižais amats un labais atalgojums.
Burtiski pēdējās dienās Trampa un viņa tuvāko, oficiālo ārpolitikas līdzgaitnieku - valsts sekretāra Marka Rubio un nacionālās drošības padomnieka Maika Volca - retorika ir nedaudz mainījusies. Tā pagriezusies atpakaļ uz ASV tradicionālo prorietumniecisko kursu. Simptomātiski, ka arī galvenā Trampa publiskā rupora TV kanāla “Fox News” tonalitāte ir mainījusies šajā pašā virzienā.
Novērotāji šo tonalitātes maiņu skaidro ar to, ka ārpolitika ir tā sfēra, kurā neapmierinātība ar Trampa kursu ir lielākā. Saskaņā ar “Pew Research Center” aptaujas datiem, tikai 38% amerikāņu atbalsta Trampa ārpolitisko kursu, bet 50% to uzskata par valsti vājinošu. Šī aptauja veikta no 7. līdz 13. aprīlim, un šobrīd šie skaitļi, iespējams, ir Trampam vēl nelabvēlīgāki, jo kopējā tendence ir Trampam negatīva.
Lai arī ārpolitika nav tā sfēra, kurai ir noteicošā loma ASV iedzīvotāju politiskajās izvēlēs, tā uz vēlētājiem iedarbojas netieši. Tieši ārpolitika bieži vien parāda attiecīgā politiķa spēku, svaru un respektu pasaulē. Ja Zelenski pāvesta bēru ceremonijā sagaida ar aplausiem, bet Trampu ar klusu dūkoņu, tad ikvienam skatītājam no malas ir redzams, kurš valstsvīrs tiek cienīts, bet pret kuru izturas ar gluži pretējām sajūtām.
Lai ko Trampa cienītāji teiktu par tiem, kuri atļaujas pret viņu elku neizturēties ar tādu godbijību, kā viņiem gribētos, šī vispārējā nepatika pret Trampu nevar neatstāt negatīvu iespaidu uz viņa prestižu pašu mājās. Cilvēki grib ar savu prezidentu lepoties, nevis no viņa kaunēties.
Baltā nama retorikas maiņa ļauj cerēt, ka Tramps kaut kur zemapziņas dziļumos ir apjautis, ka drusku “pārcenties” un viņam jāuzvedas “normālāk”. Tas, protams, nenozīmē, ka viņš mainīs savus uzskatus, dzīves principus un politisko kursu. Taču varam cerēt, ka vismaz formāli viņš kļūs tuvāks saviem nomināli sabiedrotajiem Eiropā un NATO.
Tas gan arī nozīmē, ka Rietumi varēs atkal iegulties savā liekulības un iluzorās drošības pēlī, kas realitātē neko daudz labāku mums nesola. Lai gan, iespējams, tas tomēr ir labāk nekā atklāta darbošanās klaju Rietumu ienaidnieku pusē. Kaut vai tāpēc, ka maska bieži vien pieaug pie sejas. Pat ja cilvēks tikai izliekas, ka ir Rietumu tipa demokrātijas aizstāvis un Putina nedraugs, tad ar laiku viņš tieši tā arī var sākt domāt. Līdz ar to pat formāla Trampa novēršanās no “draudzības” ar Putinu būtu pozitīvi vērtējams solis.
Ja šajās dienās vērojamais pagrieziens šajā virzienā nostiprināsies, tad tas būs labākais, ko Latvijai devušas Trampa valdīšanas pirmās simt dienas. Tiesa, tikai tad, ja nostiprināsies.
