“Kāds gan “krasnajām gvozģikām” un Gžeļas fajansa podu zilajiem lakstu rakstiem ir sakars ar ziemu?” vaicā tīmekļa asprātis. Iztulkošu, ko nozīmē “krasnās gvozģikas” – sarkanās neļķes (krievu val.). Par Gžeļas zilajiem rakstiem – mazliet vēlāk. Bet tas viss ir sakarā ar mūsu latvisko Rīgu, ar mūsu nacionālās valsts ne mazāk nacionālo galvaspilsētu, kas, izrādās, gatavojas svinēt kaut kādus “holidejus”.
Ieraugot krievu sādžām raksturīgos zilās krāsas klājumus uz Rīgas Ziemsvētku (?) apsveikuma plakātiem, nācās secināt, ka neesam nekur tālu tikuši no Krievijas impērijas apskāvieniem nedz gaumes, nedz mākslinieciskās izteiksmes ziņā.
Rīgas plakātu nenosakāmās šķirnes sarkanās puķītes iepriecināja ne mazāk kā absolūti skaidri nolasāmie zilie rotājumi, kas tik raksturīgi vecticībnieku Kuzņecovu rūpnīcas mākslinieku rokrakstam. Pilsētiņā Gžeļā, kas netālu no Maskavas, 1812. gadā tika nodibināta fabrika, kuras ražojumi pēc tam kļuva varen slaveni. Savukārt Rīgā Kuzņecovu porcelāna un fajansa fabrika tika dibināta 1841. gadā.
Kamēr zilās puķes uz baltā porcelāna virsmas ir ar vēsturisku un estētisku interesi aplūkojams objekts, tikmēr viss ir pareizi un interesanti. Taču tad, kad rīdziniekiem un viesiem tiek piedāvāts neizprotams vēstījums, kam, izrādās, nepieciešams skaidrojums, pacietība beidzas.
Tāpēc uz Rīgas domi aizsūtīju dažus jautājumus, lai dziļāk izprastu Ziemsvētku (?) vēsti, kas izklāta uz plakātiem.
Jautājumi bija šādi: “Vēlos uzzināt, kas ir autors “svētku” rotājumiem/plakātiem Rīgā un kurš tos ir apstiprinājis? Kāpēc nav pieminēti Ziemsvētki? Kāpēc šie plakāti ir izteikti krieviski un izskatās pēc bezgaumīgas sādžas? Kāpēc tēlam vidējā bildē ir maska uz sejas? Tas ir atbilstoši epidemioloģiskajām prasībām?”
Atbilde no domes tika atsūtīta faktiski uzreiz.
“Nosūtām Jums preses relīzi, kurā varēsiet atrast atbildes uz jautājumiem.
Papildus varam piebilst, ka pašvaldība vēlas sveikt gan Ziemassvētkos, gan Jaunajā gadā, tāpēc nav pieminēti Ziemassvētki. Vīram mākslas darbā nav sejas maska, bet gan bārda. Plakātus un to izvietojumu saskaņoja pašvaldība. Silti un gaiši sveicieni Jums šajos svētkos - gan Ziemassvētkos, gan Jaunajā gadā. Ar cieņu - Rīgas domes Komunikācijas pārvalde.”
No preses relīzes uzzināju, ka šo svētku ilustrators ir Latvijas Mākslas akadēmiju beigušais Roberts Rūrāns, kurš speciāli Rīgai radījis mākslas darbu “Mazie ziemas prieki Rīgā”, par kuriem viņš saka: “Sniegavīra būve Bastejkalnā, piparkūku cepšana siltumā mājās, eglītes rotāšana ārā Bolderājā vai Mežaparkā un skaisti apsnigusi Vecrīgas ainava - šī gada Ziemassvētku apsveikums Rīgas iedzīvotājiem svin mazos ikdienas notikumus, kas rada svētku sajūtu, iepriecina un apzeltī mājsēdi, inflācijas un citu slapjdraņķu mākoņu maliņas.”
Un vēl izrādās, ka “mākslinieks sadarbojies ar tādiem starptautiskiem uzņēmumiem kā “The New York Times”, “Vogue”, NATO, “The Olympic Games”, “Coca-Cola”, “Apple”, “Hermès” un citiem”.
Brīnišķīgi! Tikai - kāds tam visam sakars ar Ziemsvētkiem? Vai “restartētā” un “progresīvā” Rīga skrupulozi seko Eiropas Komisijas (EK) rekomendācijām, kurās bija ieteikts nelikt uzsvaru uz Ziemsvētku nosaukumu, uz tēliem, kuri raksturīgi šiem svētkiem? Nu, mīlīši, esat atpalikuši: EK atsauca savas tizlās rekomendācijas, un šos “sezonālos holidejus” nu drīkst dēvēt par Ziemsvētkiem. Ja kas - padomju laiki arī jau aiz kalniem, tā ka nevajag baidīties no svētku īstā nosaukuma.
Jau Latvijas Republikas proklamēšanas svētkos Rīgas domes izraudzītie pilsētas rotājumi bija apšaubāmi, tad varbūt tomēr vajadzēja padomāt, kā neizgāzties vismaz Ziemsvētkos?
Taču izgāšanās, šķiet, jau bija ieprogrammēta ar “negaidīti sākušos ziemu”, kas Rīgu vēl straujāk pārvērta par slidenu un netīru ūķi, ko pelnīti grezno krievu sādžinieku zilganos toņos iekrāsoti plakāti. Par to iesmej tviteristi: “spasibo Stakisu”.* Un turpina: Ušakova laikā nav bijis tāds bardaks, un tādus “apsveikuma plakātus” pat viņš neuzdrošinājās likt.
Bet kas gan cits vislabāk novērsīs rīdzinieku un galvaspilsētas viesu uzmanību no Rīgas, kas veiksmīgi padarīta par tumšu kūtspakaļu, ja ne šāds indīgi zils plakāts? Kamēr visi cepas par tēliem, maskām (bārdām), puķēm, burtu fontiem un krāsām, tikmēr domnieki ar visu priekšsēdi priekšā var atļauties neko nedarīt. Kāds tur sniegs, kādas tur slidenas ietves... Galvenais - padižoties reklāmā, aizelsībā paužot, ka Rīgā slēpošanas trases tur un tur uztaisītas. Tas labi. Ja vien tās trases jau nebūtu dabiski izveidojušās uz trotuāriem.
Tikpat dabiski ir pataisīt tos, kuriem nepatīk zilie sādžas logurāmju apgleznojumi, par neizglītotiem idiotiem, jo, raugi, izrādās, ka šis stiliņš īstenībā nācis no viduslaiku flāmu mākslas. Savukārt tas indivīds, kurš nav iedziļinājies šajā mākslas jomā vismaz disertācijas līmenī, ir tikai pamuļķis, kas pelnījis vienīgi nicinājumu.
Taču nezin kāpēc šķiet, ka Ziemsvētku apsveikumam - kā teica kāds politikas vērotājs - jābūt viegli uztveramam un nolasāmam. Bez skaidrojumiem! Un diez vai Ziemsvētkos kāds būtu jāaicina apgūt mākslas vēsturi. Un nav pat svarīgi - vēsturisko pētījumu objekts ir Gžeļas porcelāns vai 16. gadsimta flāmu gleznotāji, vai pašmāju plakātģēniji.
*Spasibo Stakisu - paldies Staķim (krievu val.)
