“Mēs jūtam Krievijas draudus no Kēnigsbergas ne tikai Polijā vien. Līdzīgas bažas ir arī lietuviešiem,” teikts poļu interneta portālā “wnp.pl”. Un tas ir saprotams: nelielo teritoriju Baltijas jūras krastā, ko Krievija savulaik – pēc Otrā pasaules kara – ir anektējusi un nodēvējusi par Kaļiņingradas apgabalu, no Baltkrievijas teritorijas šķir tikai Suvalku koridors. To daudzi ir nodēvējuši par aizsardzības sistēmas Ahilleja papēdi: ja krievi “aizver” šo koridoru, Baltijas valstis ir kā nogriezts pīrāga gabals – bez sauszemes pieejas citām NATO valstīm.
Ir dažas labas ziņas. Pirmkārt, mazāk draudošs palicis Suvalku koridora jautājums laikā, kad Somija ir iestājusies NATO, un drīz to izdarīs arī Zviedrija. Šī situācija būtiski paplašinājusi loģistikas ceļus uz Baltijas valstīm, kā arī veicinājusi “stratēģisko dziļumu” visā reģionā. Suvalku koridorā ārkārtīgi svarīga ir sadarbība starp Lietuvas un Polijas bruņotajiem spēkiem, un kopīgas militārās mācības tur notiek bieži.
Otrkārt, Kēnigsbergas apgabals tiek bloķēts no Lietuvas puses, jo eksistē embargo noteikumi pret Krieviju. Jau tagad Kēnigsbergas apgabals blokādes dēļ zaudē ap vienu miljardu rubļu mēnesī (aptuveni 9,6 miljoni eiro). Viļņu pat nebiedēja histēriskā Krievijas reakcija uz lēmumu par Kēnigsbergas apgabala transporta blokādi. Joprojām visu preču tranzītu rūpīgi pārbauda Lietuvas robežsardzes dienesti, jo ir svarīgi, lai cauri robežai neizbrauktu preces, kas atrodas sankciju sarakstā. Krievija cerēja, ka varēs izmantot Kēnigsbergu sankciju apiešanai. Tomēr tas neizdevās.
Suvalku koridora aizsardzība ir visai sarežģīta, jo šajā reģionā Krievijas spēki vēl nav izsmelti. Tur atrodas elites jūras kājnieku vienības, kā arī raķetes un aviācija. Tāpēc tas būtu vieglprātīgi - nenovērtēt Krievijas militāros spēkus, ko tā var izmantot pretēji veselu cilvēku loģikai.
Ja Krievija vēlētos veikt kādas militāras provokācijas, tai pat nenāktos ieņemt Suvalku koridoru, jo artilērijas apšaude no Gusevas vai Baltkrievijas teritorijas var aptvert visu koridoru. Bet tas jau tiktu traktēts kā uzbrukums NATO ar visām no tā izrietošajām sekām.
Lietuvas politiskais analītiķis Adams Roževičs uzskata, ka Krieviju, neskatoties uz tās niecīgajiem sasniegumiem frontē, nevajadzētu novērtēt par zemu. Pirmajās agresijas nedēļās viņi ieņēma platību, kas ir lielāka nekā Baltijas valstis kopā. Un tagad
Ukrainas pretuzbrukums rit ļoti lēni - tātad nevarētu teikt, ka Krievijas armija būtu ļoti vāja.
Atvaļinātais ģenerālleitnants Raimonds Graube, vērtējot situāciju Suvalku koridorā, sarunā ar “Neatkarīgo” teica: “Suvalku koridoram ir nozīme tikai tad, ja ir sācies Krievijas/Baltkrievijas reāls militārs konflikts ar NATO. Suvalku koridora vienīgais uzdevums tad būtu: atšķelt Baltijas valstis no pārējām NATO valstīm un vienlaikus radīt militārās loģistikas savienojumu ar Kaļiņingradas apgabalu. Tur ir pietiekami spēcīgas bruņojuma sistēmas - gan aizsardzības, gan uzbrukuma. Taču no krievu aizsardzības viedokļa Kaļiņingrada ir ļoti apdraudēta.”
Protams, visapkārt taču naidīgie NATO spēki, kuri par to tik vien sapņo, kā uzbrukt nabaga krieviem. Un - kā jau krieviem ierasts - jāuzbrūk pirmajiem. Tas nebūtu brīnums. “Krievi gan tikpat labi varētu uztaisīt militāru provokāciju arī citviet, ne tikai Suvalku koridorā,” domā Graube, “bet tā būtu kara uzsākšana ar NATO.” Graube gan uzskata, ka NATO jaunajos plānos nav apiets Suvalku koridora jautājums: “Tas būtu savādi, ja NATO nedomātu par šo jautājumu.”
Novērtējot Suvalku koridora nozīmīgumu, gan Lietuva, gan Polija stiprina savas robežas. Izskatās, ka Latvijā gan nav manāms satraukums: vai tā maz ko dara aizsardzības jomā?
“Pirmām kārtām mēs nezinām, ko patiesībā dara Latvija,” smaidot saka Graube, “bet publiskajā informācijas laukā taču bija ziņas par militārajām mācībām “Nameja vairogs”, kurās piedalījās karavīri un zemessargi. Domāju, ka Latvijas valdībai ir rīcības plāns - atbilstoši tai informācijai, kas ir tās rīcībā. Nevajag sevi nolikt tādā nabadziņu lomā, kuri neko nesaprot un tikai baidās. Protams, ka Latvija seko Krievijas kustībām, tam, uz kurieni un kā pārvietojas vagnerieši, mēs apmaināmies ar informāciju ar Poliju. Tāpēc nevajag domāt, ka mēs kaut ko mazāk zinām, tāpēc nereaģējam.”
Graube atgādina, ka Latvijā atrodas ievērojams NATO karavīru skaits, viņi ir no vairākām valstīm, tostarp no ASV. “Ja būs kāds militārs apdraudējums, tas attieksies arī uz šiem karavīriem, ne tikai uz mūsējiem vien. Tāpēc reakcija ir adekvāta,” uzskata Graube.
Turklāt lielākais apdraudējums šobrīd ir Polijai, jo tieši caur šo valsti Ukrainā ienāk viss vai gandrīz viss NATO bruņojums. Tāpēc tieši Polija ir Krievijas “rūpju objekts”. “Ja būs kādas problēmas, tās, visticamāk, var gaidīt uz Polijas - Baltkrievijas, nevis uz Baltkrievijas - Latvijas robežas,” saka Graube.
Vienlaikus Graube uzskata, ka satraukumam - lielākam vai mazākam - vienmēr ir pamats. Jo par drošību jārūpējas. Tas pats, runājot par Suvalku koridoru: ir jābūt loģikai, kas būtu pamatā uzbrukumam Suvalku koridoram. Bet, tā kā no krieviem nevar gaidīt loģiku, tāpat nevar gaidīt saprātu, “organizējot” uzbrukumu NATO spēkiem.
“Kremlis nereti draud ar atomieročiem, dzirdēts, ka “mēs tur tūlīt Londonai uzmetīsim bumbu”. Nez kāpēc viņi nepieļauj domu, ka raķetes var lidot arī atpakaļ? Kāpēc viņi nepieļauj iespēju, ka NATO ļoti operatīvi varētu aizsūtīt atombumbu arī uz Krieviju?” retoriski vaicā Graube.
