Maksims Busels: Neticēju, ka varētu būt Hamlets

DARBAHOLIĶIS. “Visu dzīvi es tāds esmu – nemitīgi attīstos, negribu būt apmierināts tikai ar to, kas sasniegts. Gribu tālāk, augstāk. Esmu crazy darbaholiķis,” atzīst Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels © Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

“Katra laba loma man kaut ko iemāca, kaut ko jaunu manī atver. Tagad mēģinu aptvert, ko man māca Hamlets,” saka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Maksims Busels. Trešdien, 5. aprīlī, viņam pirmizrāde – titulloma režisora Viestura Kairiša jauniestudējumā “Hamlets”. 18+.

Kara laika hronika

Jaunākais leģendārās Šekspīra lugas iestudējums stāsta ne tikai par Hamleta mūžīgo cīņu ar sevi un pret sevi, cenšoties pildīt tēva doto pavēli atriebt un nogalināt, bet šoreiz “Hamlets” paver priekškaru jaunam pasaules notikumu kontekstam. Un atkal - pat pēc gadsimtiem - tik asiņaini precīzi.

“Tā ir luga, kuras darbības vieta ir “Dānija”. Valsts, kura savus politiskos oponentus joprojām indē kā viduslaikos, un turpat nepilnvērtības kompleksu nomākta viduvējība var kļūt par karali. Valsts, kurā viss ir tikai izlikšanās un “teātra” spēlēšana un lietas netiek sauktas īstajos vārdos. Valsts, kura karo ar savu brāļu tautu mazas teritorijas šķēlītes dēļ - tik mazas, ka tajā pat nepietiek zemes, lai apglabātu visus, kas krituši cīņā par to. Varbūt tāda valsts nemaz neeksistē? Hamlets cenšas izdibināt patiesību zem melu, liekulības un puvuma fasādes. Bet viņš nekad nevar zināt, kur nākamreiz tiks uzklāta inde,” tā, komentējot žanra izvēli, kas konkrētajā iestudējumā ir “kara laika hronika”, un raksturojot izrādes vadmotīvu, atzīst auniestudējuma režisors Viesturs Kairišs.

Lomās: Maksims Busels, Aleksandrs Maļikovs, Jūlija Berngardte, Jekaterina Frolova, Igors Čerņavskis, Rodions Kuzmins, Veronika Plotņikova, Anatolijs Fečins, Jevgeņijs Čerkess, Volodimirs Gorislavecs, Konstantīns Nikuļins, Vladislavs Janušenoks un Dmitrijs Palēs.

Radošo komandu režisora Viestura Kairiša vadībā veido scenogrāfe Ieva Jurjāne, kustību konsultante Kristīne Brīniņa, komponists Timofejs Pastuhovs, gaismu mākslinieks Jevgeņijs Ganzburgs un skatuves teksta autors Romāns Dolžanskis, kurš adaptējis Borisa Pasternaka tulkojumu režisora radošajai iecerei.

Izrāde “Hamlets” iestudēta krievu valodā, zālē tiks nodrošināti titri latviešu un angļu valodā.

Mirkli pirms “Hamleta” pirmizrādes “Neatkarīgā” uz sarunu aicinājusi Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieri Maksimu Buselu, kuram šis ir īsts radošas veiksmes laiks.

TV3 skatītāji talantīgā aktiera izaugsmei uz deju grīdas varēja sekot līdzi šovā “Dejo ar zvaigzni”, kur pārī ar Lizu Maniju izcīnīta pelnīta uzvara. Seriālu cienītāji Maksima Busela aktierspēlei var sekot Latvijas/Ukrainas radošās komandas veidotajā 16 sēriju dramatiskās komēdijas seriālā “Dzelzs nervi”, kas no 6. marta skatāms Tet TV+ televīzijā un kur viņam ir galvenā loma. Maksimam Buselam uzticēta galvenā loma arī Go3 veidotajā seriālā “Apsūdzēti mīlestībā”, kurā viņam bija izaicinājums spēlēt ko pavisam jaunu - cilvēku, kurš vēlas kļūt par mācītāju. Pirmizrāde Go3 jau pavisam drīz.

CAUR HAMLETA PERSONĪBU. “Šī iestudējuma centrā nav tikai Hamlets, šeit daudz augstāk nolasāms tas, kas notiek pasaulē šobrīd, tikai caur Hamleta personību un caur viņa pasaules uztveres prizmu,” saka jauniestudējuma “Hamlets” titullomas atveidotājs Maksims Busels. Attēlā - izrādes mēģinājumu procesā / Publicitātes foto

Viljama Šekspīra traģēdija “Hamlets” Latvijā iestudēta teju visos teātros, tostarp Operā. Režisors Oļģerts Kroders vien to iestudējis četras reizes. Latvijā jaunākais “Hamleta” iestudējums tapis šā gada februārī Liepājā, kur režisors Ēriks Vilsons Šekspīra lielformāta skatuves darbu pārlika viena aktiera izpildījumā. Ar ko īpašs būs iestudējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī?

Es nepārspīlēšu, sakot, ka šis jauniestudējums būs kaut kas pavisam jauns un neredzēts. Kad uzzināju, ka Viesturs mūsu teātrī plāno iestudēt “Hamletu” un ka es esmu pagodināts to spēlēt, protams, aktieriski egoistiski es biju ļoti priecīgs, bet vienlaikus bija arī uztraukums - ir jau tik daudz “Hamleta” iestudējumu… Kāda ideja būs mūsējam?

Es tikai nesen uzzināju, ka “Hamlets” ir visgarākā Šekspīra luga, ka to ir praktiski neiespējami iestudēt viens pret vienu, ir jāveic saīsinājumi. Pirms sākām strādāt pie šī materiāla, es izlasīju gan Mihaila Lozinska, gan Borisa Pasternaka tulkojumu, noskatījos slavenākās filmas, lai saprastu, ar ko katrs Hamlets ir labs… Un, kad es izlasīju “Hamleta” saīsināto versiju, kas izveidota īpaši mūsu izrādei, es biju šokā - no tā, cik skaidri nolasījās tēma. Šekspīra unikalitāte ir tajā, cik ļoti cauri gadsimtiem viņa rakstītais nezaudē aktualitāti un cik ļoti starp rindām var katru reizi izlasīt un saprast ko citu, attiecināmu uz mūsdienām. Šī iestudējuma centrā nav tikai Hamlets, šeit daudz augstāk nolasāms tas, kas notiek pasaulē šobrīd, tikai caur Hamleta personību un caur viņa pasaules uztveres prizmu.

Kāds ir labs teātris? Tāds, kurš runā par aktuālo. Mūsu izrādes “žanrs” ir “kara laika hronika”. Par to, kas šodien notiek pasaulē, un Šekspīrs caur Hamleta pacifistisko pasaules redzējumu to pasaka ļoti precīzi. Izlasot afišā, ka “Hamlets” ir “kara laika hronika”, dažiem jau radies priekšstats, ka esam modernizējuši Šekspīru, to pārrakstījuši un salikuši šodienas akcentus. Nē, nē, nē! Mēs esam saglabājuši precīzu Pasternaka tulkojumu.

CEĻŠ IR BEZGALĪGS. “Protams, man vēl ir jāmācās un jāmācās, un šis ceļš ir bezgalīgs. Bet es priecājos, ka mana aizraušanās kāpt jaunos augstumos, gāzt kalnus un iet pretim jauniem izaicinājumiem tikai aug un kļūst stiprāka!” tā savā 30. dzimšanas dienā, kas bija 15. janvārī, savā “Facebook” profilā rakstīja Maksims Busels / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Par ko Hamlets šodien liek domāt Maksimam?

O, paldies, foršs jautājums. Jā, tā ir, ka katra laba loma man kaut ko iemāca, kaut ko jaunu manī atver. Un, jo vairāk es zinu, jo vairāk saprotu, cik daudz es nezinu. Tas ir arī mazliet par Hamletu, kura acu priekšā brūk pasaule, zūd ticība īstām, tīrām attiecībām, uzticība zaudē jēgu.

Kad pirms gada Ukrainā sākās karš, es biju Maskavā, gatavojos jaunam, lielam projektam darbam - Maskavas Nāciju teātris mani pēc pusgadu ilguša kastinga apstiprināja galvenajai lomai izrādē “Kabarē”. Biju ieguldījis daudz laika atļauju sakārtošanā, lai tur strādātu, bet - man nebija pat jautājumu, vai palikt tur. Es esmu Latvijas pilsonis, es neatbalstu Krievijas iebrukumu Ukrainā, un es, protams, nevarēju tur palikt. Es visu pametu, atgriezos Latvijā un jāatzīst, ka pēc tā visa pagāja diezgan ilgs laiks manas psihomecionālās veselības rehabilitācijai. Un tagad, iejūtoties Hamleta lomā, man nav variantu - lai godīgi to visu aptvertu, man ir jāiegrimst atpakaļ tajā visā…

Kad Hamleta māte apprecas ar viņa tēvoci Klaudiju, kurš nogalināja viņa tēvu un pēc tam kāpa tronī, Hamlets alkst atriebības… Atriebība viņu nogalina, un tā nogalina vēl daudz citu cilvēku. Un tas ir tas, ko man Hamlets māca - nedari, kā es! Nevar atgriezt to, kas ir izdarīts, un vēlme atriebties tikai vēl vairāk sēj ļaunumu. Šai pasaulei ir vajadzīga gaisma un mīlestība, un Hamletam tās pietrūka.

Vai bijāt sapņojis, ka reiz gribētu nospēlēt Hamletu?

Godīgi sakot, nebiju gan. Es neesmu no tiem, kuriem veicas. Es esmu no tiem, kuriem ir ļoti daudz jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Es neesmu sapņotājs, un es negaidīju šo lomu. Apzinājos, ka Hamlets ir ikoniska loma, bet es neticēju, ka kādreiz tas varētu būt arī es.

Kā veidojās sadarbība ar Viesturu Kairišu?

Šis man ir jau trešais darbs kopā ar Viesturu. Pirmais bija Viljama Šekspīra “Karalis Līrs”, ko viņš iestudēja mūsu teātrī 2017. gadā, tad ar viņu pirmoreiz iepazināmies. Tur man bija Gonerilas pils uzrauga Osvalda loma. Atceros, ka mēģinājumu laikā ļoti ātri sāku saprast viņa valodu, man ļoti patika, kā viņš domā, kā viņš redz, un kā to visu saliek kopā. Es esmu iemīlējies Viestura izrādēs - es saprotu, ko viņš dara, un mani tas ļoti uzrunā. Pēc tam, 2018. gadā, viņš pie mums iestudēja Ivana Turgeņeva stāstu “Mumu”, kur man bija gods spēlēt galveno lomu - Gerasimu. Tā bija pirmā mana raksturloma, līdz tam biju spēlējis varoņlomas. Un nu mēs satiekamies jau trešo reizi. Es esmu pateicīgs Viesturam par Hamletu. Jā, jau esmu pateicīgs, lai gan pirmizrāde vēl nav notikusi, ir vēl daudz jāstrādā un nav viegli.

PATEICĪGS. “Lai cik grūti un biedējoši reizēm būtu, esmu bezgalīgi pateicīgs par visiem šķēršļiem, jo ​​tie ļauj patiesi saprast, ko es vēlos, kā es to vēlos, un uz ko es esmu spējīgs,” saka talantīgais skatuves mākslinieks Maksims Busels / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Iespējams, nepavisam nav viegli strādāt vienlaicīgi vairākos lielos radošos projektos. Es domāju TV seriālus un šovus, kuros piedalāties paralēli darbam teātrī.

Nav gan viegli. Pusi vasaras filmējos Latvijas un Ukrainas radošās komandas veidotajā seriālā “Dzelzs nervi”. Tas bija satraucoši, jo man tika uzticēta galvenā loma, turklāt bija jārunā latviski. Labi, ka scenārijā bija “attaisnojums”, kāpēc man ir akcentiņš.

Savukārt darbs seriālā “Apsūdzēti mīlestībā” man bija vienlaikus ar dalību šovā “Dejo ar zvaigzni”, kas ilga no septembra līdz pat decembrim. Seriālu pabeidzām filmēt burtiski mirkli pirms šova fināla. Tas tiešām bija ļoti sarežģīti, jo paralēli vēl teātrī man bija divas pirmizrādes - izrāde “Grāfs Monte Kristo. Esmu Edmons Dantess” (tas ir stāsts par mīlestību, nodevību un atriebību, kas veidota pēc Aleksandra Dimā romāna motīviem un kurā Maksimam ir galvenā - Edmona Dantesa - loma) un koncertizrāde “Lūk, tā!”.

Man, protams, ir prieks, ka varu darīt darbu, ko mīlu, es ļoti priecājos, ka mani aicina un apstiprina jaunām lomām. Es esmu crazy darbaholiķis, smadzenes domā, ka vajag iet un darīt, un darīt vēl, bet, acīmredzot, ķermenim bija vajadzīga arī atpūta - pēc šādas slodzes man janvārī bija radušās problēmas ar kuņģi. Nespēju normāli ēst, bija sāpes. Kuņģis vienmēr ir pirmais, kas reaģē uz stresu. Apmeklēju vairākus ārstus, veicu analīzes, un tagad, lai atveseļotos, man ir ļoti jādomā, kā, ko un kad ēst. Jo es arī apzinos, ka esmu vajadzīgs tikai, kamēr esmu vesels. Ja nebūšu vesels, nevienam nebūšu vajadzīgs. Tāpēc par to ir jādomā. Protams, skatuve prasa atdot sevi visu, un es arī savādāk neprotu. Tas arī būtu negodīgi - ne tikai pašam pret sevi, bet arī pret skatītāju. Es nevaru to atļauties. Vienīgi man ir jāiemācās vairāk atpūsties.

Kāda jums ir vislabākā atpūta?

Ja man ir brīva diena un kinoteātros tiek rādīta kāda laba filma, man ir interese to noskatīties. Labi paēst, izbaudīt kādu spa procedūru - masāžu, piemēram.

Kad jums pēdējoreiz bija brīva diena?

Tas bija… (Ilgi domā.) Nē, es neatcerēšos. Bet pirms pāris nedēļām es biju uz ārstniecisko masāžu. Tas gan bija citādāk, jo biju sevi pārslogojis. Taču man pēc “Hamleta” pirmizrādes būs brīvs vairāk nekā nedēļu, beidzot kopš pagājušā gada jūnija.

Un kā plānojat šo nedēļu pavadīt?

Tā kā man visi ārsti saka, ka nekā citādāk man nevar palīdzēt, ka man ir vajadzīga tikai ēšanas diēta un atpūta, tad es aizlidošu tur, kur aprīlī ir silts ne tikai gaiss, bet arī ūdens. Tur mēģināšu atslēgt smadzenes un pa īstam atpūsties.

Un tad atgriežoties… Vai ir kādi projekti, kas jau gaida atpakaļ?

Vēl baidos to atklāt, bet - jā, man būs jauns darbs, bet es pats gan nebūšu uz skatuves. Šoreiz būšu pilnīgā aizskatuvē, kaut ko tādu darīšu pirmo reizi un man, protams, ir mazliet bail. Kā jau par visu, kas notiek pirmo reizi.

Bet - nepamēģināsiet, neuzzināsiet, kā tas ir.

Tieši tā! Man patīk iet ārpus sava komforta zonas, jo tikai tādā veidā ir iespēja attīstīties un augt.

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.