Latvijas studenti un uzņēmēji mēģina gūt labumu no "spoku tīkliem"

© Publicitātes foto

Latvijas studenti sadarbībā ar Engures ostas pārvaldi un uzņēmējiem veic pētījumus un eksperimentus, kā racionālāk atbrīvot jūru no nogrimušajiem zvejas tīkliem jeb “spoku tīkliem” un kā, tos pārstrādājot, iegūt jaunas, vērtīgas lietas.

“Rīgas līcī ir daudz nogrimušu kuģu vraku, tīkli uz tiem saķērušies biezā slānī,” teic Engures ostas pārvaldnieks Jānis Megnis sarunā ar “Neatkarīgo”. Tas ir bīstams līča piesārņojums, pret ko grūti cīnīties. Bet nu ir sākta līča attīrīšana: šo darbu veic Rīgas Tehniskā universitāte (RTU), Latvijas Jūras akadēmija un Zinātnes un inovāciju centrs sadarbībā ar naftas pārstrādes uzņēmumu “Neste”. Labs piemērs, kā studenti, zinātnieki un ostinieki, pateicoties krietnam finansējumam, rada inovatīvas lietas.

Nirēji strādā ar šķērēm

Tas bija tehniski sarežģīts process, kas risinājās aptuveni 3,6 kilometru attālumā no Engures ostas: tur bija atrasts nogrimis velkonis, ap kuru aptinušies veci zvejas tīkli, dēvēti par “spoku tīkliem”. Kuģa vraks atrodas 20 metru dziļumā, un tā “atbrīvošanu” no šiem tīkliem veica īpaši sagatavoti tehniskie nirēji.

“Kuģa vraku, ap kuru aptinušies nozaudētie zvejas rīki, mēs atklājām jau pirms trim gadiem ostas darbu laikā, tomēr nevarējām neko ar to iesākt, jo tas ir ne tikai tehniski sarežģīts, bet arī finansiālus resursus prasošs process. Uzņēmuma “Neste” piešķirtie līdzekļi “spoku tīklu” projekta ietvaros ļāva mums piesaistīt nepieciešamos profesionāļus un sagatavot tehnisko aprīkojumu, lai veiktu attīrīšanas darbus pēc iespējas drīz,” skaidro Megnis.

Velkonis, ap ko bija aptinušies zvejas tīkli, jūras dzelmē, visticamāk, nonāca pirms Otrā pasaules kara, līdz ar to šie tīkli bija burtiski ieauguši vrakā un, lai tos atkabinātu, nirējiem tie bija ar šķērēm pa gabaliņam jānogriež nost. Attīrīšana risinājās 20 metru dziļumā, kur redzamība ir vien 0,5 līdz viens metrs, liela daļa darbu bija jāveic “uz tausti”, ko spēj vien īpaši apmācīti nirēji.

Arī laika apstākļi, piemēram, vēja virziens un ūdens temperatūra, ļoti ietekmē darba gaitu. Nirēji, izceļot “spoku tīklus”, strādāja divas dienas, vienā piegājienā zem ūdens pavadot tikai 45 līdz 50 minūtes, jo 20 metru dziļumā ilgāk uzturēties zem ūdens ir bīstami dzīvībai.

Ūdens tīrība nav pašsaprotama

Pēc tam, kad tīkli no velkoņa tika nogriezti, tie ar īpašu boju palīdzību tika pacelti virs ūdens un ar nirēju laivām nogādāti Engures ostā. Izceļot tīklus krastā, noskaidrojās, ka tas nebūt nav viens zvejas tīkls, bet gan vairāki kopā saķērušies tīkli. To kopējais izmērs ir aptuveni viens kubikmetrs, bet materiāls, no kā tie izgatavoti - kaprons. Viens no izceltajiem tīkliem ir luču tralis, ko 1970. gados izmantoja luču zvejošanai, bet pārējie divi - reņģu traļi, aptuveni 40 gadus veci. Nesen Engures piekrastē tika atklāts stāvvads (nekustīgi nostiprināts liels zvejas tīkls), un tas jau būtu jauns projekts, lai apsekotu šo stāvvadu.

Megnis gan uzskata, ka tā ir laimīga sagadīšanās - dažādām struktūrvienībām vienoties kopīga mērķa labad, uz ko patlaban tiecas RTU, Engures ostas pārvalde un uzņēmums “Neste”. Taču Baltijas jūras tīrība nav gluži pašsaprotama lieta, tā ir sabiedrības kopīga atbildība. No ūdens tīrības ir atkarīga biodaudzveidība, un Jānis Megnis atzīst, ka nevar pat salīdzināt to zivju daudzumu, kāds bija pirms trīsdesmit gadiem un kāds ir tagad. “Tagad jūra ir burtiski izkāsta, un runa nav tikai par reņģēm vai brētliņām, bet par vērtīgajām zivīm - zandartiem, lašiem. Un galvenais iemesls zivju neesamībai ir nevis nozveja, bet gan piesārņojums, ko rada arī vraki un vecie tīkli,” saka Megnis.

Publicitātes foto

Tiks celti ārā arī citi “spoku tīkli”

Saņēmām komentāru arī no Armands Beiziķa, SIA “Neste Latvija” valdes priekšsēdētāja: “Baltijas jūras piesārņotības un tai sekojoša biodaudzveidības apdraudējuma problēma jau ilgu laiku ir bijusi sabiedrības redzeslokā. “Neste Latvija” ilgtspējas stratēģijas ietvaros mēs lokāli meklējām iespējas, kā varam praktiski mazināt ūdens piesārņojuma radītās sekas, un vienlaikus meklējām arī nozares sadarbības partnerus, ar ko kopā tās īstenot. Kopā ar RTU kā mērķi izvirzījām līdz šim mazāk zināmas problēmas aktualizēšanu, tādēļ nolēmām pievērsties tieši “spoku tīklu” izcelšanai no Baltijas jūras. RTU pārstāvji mūs saveda kopā ar Engures ostas pārstāvjiem, kuri netālu no Engures ostas bija identificējuši “spoku tīklus”, taču, lai tos arī izceltu, pietrūka finansiāla atbalsta. Nav noslēpums, ka tas ir ne vien sarežģīts, bet arī dārgs process. Līdz šim “Neste Latvija” ir nodrošinājusi nepieciešamo summu, kas nosedza pilotprojekta izmaksas - tīklu izcelšanu tehnisko nirēju vadībā. Projekts vēl nav noslēdzies, tāpēc konkrēta sadarbības summa vēl nav zināma.

Šobrīd daļu no izceltajiem “spoku tīkliem” ir plānots nodot RTU Jūras akadēmijas rīcībā, kur pētnieki pievērsīsies to detalizētākai apskatei. Ne mazāk svarīgi - RTU arī dos uzdevumu studentiem, lai nāktu klajā ar risinājumu, kā “spoku tīklus” varētu otrreizēji izmantot. Iespējams, te radīsies jaunas sadarbības iespējas, tomēr pagaidām par to vēl ir pāragri spriest.

Zinām, ka viens no RTU mērķiem ir arī “spoku tīklu” izcelšanas procesu robotizēt, lai process varētu noritēt ātrāk un arī vēl sarežģītākos apstākļos, līdz ar to šis pilotprojekts viennozīmīgi ir kalpojis par labu sākuma punktu turpmākai problēmas aktualizēšanai un risināšanai. Mūsu mērķis ir turpināt sadarboties un atbalstīt arī citu “spoku tīklu” izcelšanu.”

Kuģi dreifēja, kamēr nogrima

“Viss sākās ar to, ka pie manis doktorantūrā studijas uzsāka tagadējais Engures ostas pārvaldnieks Jānis Megnis,” sarunā ar “Neatkarīgo” atklāj RTU Latvijas Jūras akadēmijas asociētā profesore Dr.oec. Astrīda Rijkure. “Viņš izvēlējās tēmu par vrakiem un “spoku tīkliem”, kas mazajās ostās ir liela problēma. Uz šīs problēmas bāzes tika būvēts viņa promocijas darbs. Latvijā šī problēma vispār nebija pētīta.”

Bet bija nepieciešams finansējums, lai varētu uzsākt pētījumus. Pēc dažādu aktivitāšu veikšanas “mūs beidzot pamanīja”. Tā bija “Neste”, kas tradicionāli ir aktīva dažādos dabas projektos. Gan RTU, gan Engures osta, gan “Neste” saskatīja “spoku tīklu” globālo problēmu: ar šādiem tīkliem un vrakiem ir piesārņots Pasaules okeāns, ne tikai Rīgas līcis. Arī Rojas pludmalē ir kuģa vraks, kas nogrimis (vai aizskalots) visseklākajā vietā, tas bīstams ar to, ka cilvēki peldoties var sevi satraumēt. Pašvaldībai nav pietiekama finansējuma, lai tiktu vaļā no vraka.

“Mēs nolēmām apsekot Baltijas jūras piekrasti, lai saprastu, cik ir šo kuģu vraku. Viens no vrakiem bija starp Pirmo un Otro pasaules karu nogrimis kuģis, un tīkli, kas ap to bija sapinušies, bija 70.-80. gadu ražojums. Kokvilnas tīkli ir daudz vecāki, un tie dabā citādi “uzvedas”, salīdzinot ar kaprona tīkliem. Ūdenslīdēji, atpiņķerējot tīklus, atbrīvoja daudzas zivis, kas vēl bija dzīvas: šie “spoku tīkli” joprojām turpina “zvejot”. Tie ķer arī roņus. Dzīvnieki iet bojā, jo netiek laukā no šiem slazdiem. Ar tādiem vrakiem ir pilna jūra, jo vecajos kolhozu laikos kuģus negrieza, tos iedzina pietiekami dziļi jūrā, aizdedzināja un ļāva tiem dreifēt, kamēr tie nogrima,” stāsta Astrīda Rijkure.

Kleitas un hūdiji no “spoku tīkliem”

Izceļot tīklus, kopā ar tiem tiek izceltas arī metāla detaļas, kas var “izstāstīt”, ko ar metālu izdara korozija vairāku gadu desmitu laikā. “Mēs pētām korozijas darbību, lai pēc tam varētu izgudrot tādu kuģu korpusa pārklājumu, kas aizkavētu rūsēšanu,” teic Rijkure.

“Studentiem arī būs jāizdomā, ko šīs detaļas un paši tīkli varētu “darīt” savā otrajā dzīvē. Daļa, protams, tiks atdota atkritumu apsaimniekotājiem, bet pasaulē ir dažādas tehnoloģijas: no metāla detaļām taisa, piemēram, atslēgu piekariņus, ir tādi modes ražotāji, kuri “spoku tīklus” pārstrādā stilīgās apģērbu līnijās.”

Pie Salacgrīvas kāds ūdenslīdējs atrada piecas tonnas “spoku tīklu”, taču katrai zemūdens meklētāju kompānijai ir savs tirgus, un viņi neatklāj tīklu atrašanas koordinātas. Var tikai iedomāties, cik daudz kleitu, hūdiju un saderināšanās kostīmu var uzmargot no piecām tonnām savecējušu, gļotām un dūņām cauraustu tīklu…

Delfīni sapinas un netiek ārā

Ja runājam nopietni, Astrīda Rijkure ir pārliecināta, ka zemūdens vide ir jāpēta mūsdienīgāk. “Projekti, ko šobrīd raksta doktoranti, ir tendēti uz procesa robotizēšanu, lai mēs varētu ar robotu palīdzību apsekot situāciju zem ūdens. Tas būtu neierobežots laiks - kurpretim cilvēks nedrīkst zem ūdens atrasties ilgstoši. Vēlamies procesus automatizēt, padarot tos arī lētākus, jo cilvēka darbs ir dārgs,” stāsta Rijkure.

Jāņem vērā, ka situācija ar “spoku tīkliem” un vrakiem ir ne tikai ūdens tīrību apdraudoša, bet arī bīstama jūras satiksmei. “Tīkli ne tikai turpina “zvejot”, tie var iepīties pāri ejoša kuģa dzenskrūvē un nodarīt nopietnus bojājumus,” brīdina Rijkure, “jo tajā brīdī, kad tīkls “noķer” zivis un citus ūdens radījumus, tas nogrimst dziļāk, bet tad, kad tas viss sapūst, tīkls atkal paceļas augstāk. Bet tā ir pasaules problēma: tā, piemēram, Norvēģijā, kur jūra ir dziļa, arī ir šīs nedienas ar “spoku tīkliem”. Norvēģiem ir daudz pētījumu par sniega krabjiem, roņiem, delfīniem, kas iepinas šajos tīklos un nekad vairs netiek ārā...”

“Spoku tīklu” un vraku pētījumi aktualizējušies salīdzinoši nesen, un profesore Rijkure uzskata, ka par šo problēmu jārunā ar kaimiņiem - lietuviešiem un igauņiem. Pagaidām nopietni pētījumi tiek veikti tikai Skandināvijas valstīs. “Bet tuvākajā laikā mums par to būs jārunā arvien biežāk,” uzskata profesore.

***

Rakstā izmantots “Neste Latvija” publicitātes teksts.

Komentāri

“Man jau trīs dienas ir slikta dūša. Vemšana, galvassāpes, bezmiegs. Katru dienu, atverot e-pastu, pirmā doma – vai būs atkal jauns paziņojums no CSDD par 350 eiro sodu vai nebūs? Kopā sods jau sakrājies pāri tūkstotim, tuvojas diviem,” asaras valdīdama, man sūdzas kāda satraukta paziņa. Viņa ir izmisumā.

Svarīgākais