Ja kāds mūsu valdībai uzdotu tiešu jautājumu par to, kādi ir Latvijas valsts mērķi, valdošie locīkļi uz vaicātāju droši vien paskatītos kā uz nepilnīgo: nu, kā – kādi?! Protams, ka klimatneitralitāte līdz 2050. gadam! Nē, nesmejieties, tā būtu nopietnība. Un, patiesību sakot, šī nopietnība biedē, rada spazmas pakrūtē un dzen skudriņas pār muguru.
Krišjāņa Kariņa (JV) pirmās un otrās valdības neremdināmā centība izvietot Latviju pēdējās vietās Eiropā teju ikvienā rādītājā ir vainagojusies panākumiem. Viens no pēdējiem un pārdomu bagātākajiem rādītajiem bija mājsaimniecību turīgums, kurā Latvija atradās godpilnajā pēdējā vietā. Patiesībā šis rādītājs ir viens no būtiskākajiem, jo patiesi atspoguļo ne tikai iedzīvotāju, bet arī valsts turīgumu.
Bet ko tad mums solīja valdošā “Jaunā vienotība”, pirms saņemt vēlēšanās nopelnītās 26 parlamenta deputātu vietas? Kāds, viņuprāt, bija valsts mērķis un uzdevums? Citēju: “”Jaunā Vienotība” veido Latviju par nacionālu, eiropeisku un demokrātisku valsti, kuras sabiedrība ir izglītota, vesela un droša par nākotni. Mēs iestājamies par saliedētu un vienotu politisko nāciju. Mēs esam vienoti izpratnē par godīgu, tālredzīgu un kompetentu politiku, stiprinot Latvijas valsts drošību un ceļot tautas labklājību.”
Teksts sastāv no vispārējām un, protams, pareizām frāzēm, bet tās tomēr var apgāzt ar pirmo piegājienu. JV veido Latviju par valsti, kuras “sabiedrība ir izglītota, vesela un droša par nākotni”? Sabiedrība ir izglītota, slēdzot simtiem skolu, pirms tam uzbāžoties ar “kompetenču izglītību”, kas ir absurda jau savos pamatos? Pirmie trauksmi sāka celt vēstures skolotāji, kuriem burtiski tika atņemtas iespējas sakarīgi mācīt vēsturi, tagad par nejēdzībām matemātikas mācīšanas metodikā brīdina matemātikas skolotāji. Sagaidāms, ka pret “kompetenču izglītību”, kas ražo viduvējības un neko nejēdzošus aplamniekus, protestēs arī citi pedagogi.
Pirmdien pulksten 12 daudzu apdraudēto skolu audzēkņi kopā ar pedagogiem nostājās pie savas skolas un dziedāja Latvijas himnu. Lai protestētu pret skolas slēgšanu. Lai liktu vietvarai atjēgties un neskriet līdzi IZM nepārdomātajiem rīkojumiem. Vai lokālie protesti pāraugs vērienīgākos protestos? Tas atkarīgs ne tikai no latviešu iedzimtā miermīlīguma, bet arī no izmisuma, kurā vara dzen latvieti.
Un kā ir ar sabiedrības veselību? Kas notiek ar veselības pakalpojumu pieejamību un zāļu cenām utt.? Vēža slimniekiem medikamenti nereti maksā astronomiskas summas, atliek cerēt uz ziedotāju dāsnumu un līdzjūtību. Un kāds ir drošais skats nākotnē? Atcerēsimies, cik “drošs” tas bija kovidlaikā, kad no darba tika padzīti desmitiem tūkstošu cilvēku, jo viņi nebija ar mieru vakcinēties. Neatceros, ka premjers Kariņš būtu atvainojies par šiem drakoniskajiem cilvēku šķirošanas paņēmieniem.
Un cik “drošs” šis skats nākotnē ir mūsdienās? Vai valdošie krēsli ir nākuši pie tautas, lai tai pastāstītu, ka mēs, raugi, darām to un to, lai Latvijā būtu droši dzīvot? Mēs, sak, stiprinām robežu, iepērkam bruņojumu, paaugstinām armijas kaujasspējas un patriotisma garu, izķeram diversantus, spiegus un 5. kolonnas aktīvistus. Esat kaut ko tādu dzirdējuši?
Par “godīgu, tālredzīgu un kompetentu politiku” vispār nav vērts runāt. Godīgums un tālredzība vienkārši lejas kā Trevi strūklaka, vērojot gan Kariņa lidojumus privātdžetos, gan protežējot preču apmaiņu ar Krieviju, gan kopumā rūpējoties par iedzīvotāju labklājību ar izteiksmīgākiem vai mazāk izteiksmīgiem valdības rīkojumiem. Un kur nu vēl kompetenci pieminēt: tā mums apstājas pie klimatneitralitātes, elektroauto un vēja ģeneratoriem, ar kuriem grasāmies piemēslot visu Latviju.
Vēl pāris siltu vārdu par “politisko nāciju”, par ko iestājas JV. Politiskā nācija nav Latvijas gudrinieku izdomājums, bet politoloģiska ideja no laikiem, kad Eiropā parādījās ne ar ko neizskaidrojams kauns no savas nacionālo valstu vēstures. Visas Eiropas valstis ir dibinātas kā nacionālas valstis. Itālija, Francija, Vācija, Anglija, Spānija - ar visu to impērisko vēsturi tās vienmēr bijušas nacionālas valstis, vienīgās mājas attiecīgajai nācijai.
Palestīnietis, kurš iziet Parīzes ielās, vicinot Palestīnas karogu un svinot ebreju nogalināšanu, nav francūzis, pat ja viņam ir Francijas pase un pat ja viņš kaut ko pasaka franču valodā. Viņa saknes, reliģija, vērtības, dzimtā valoda, informatīvā telpa, kultūra, viņa identitāte - nekas no tā nav francisks. Viņš ir palestīnietis, kuram ir Francijas pase, bet viņš nav franču nācijas pārstāvis. Jebkāda politiska Francijas nācija ir fantoms. Mākslīgs konstrukts, neeksistējoša realitāte.
Tāpat krievs, kurš fano par Putinu, rauj nost ukraiņu karogus, runā tikai krieviski un cīnās par krievu tiesībām, nav latvietis, pat ja viņam ir Latvijas pase. Cita lieta - būt vienisprātis ar krieviem, kuri iemācījušies latviešu valodu, atbalsta latviešu vērtības, kultūru un vēsturi. Un es varu tikai apsveikt šādus krievus, kuri ir Latvijas pusē. Bet būt vienisprātis nenozīmē veidot kaut kādu fantomu - politisko nāciju. Tādas nav.
“Progresisti”, kuri “pārstāv sociāldemokrātisku, zaļu politiku bez slēptām ietekmēm”, iestājas par investīcijām cilvēkos, jo “labklājīgu valsti veido veselīgi, dzīvespriecīgi un zinoši cilvēki”. Viss pareizi, tikai - kādi ir šā politpulciņa stratēģiskie mērķi, ja jau tas ir iekāpis valdības ratos? To nav - tāpat kā to nav arī “Jaunajai vienotībai”. Galvenais - nodrošināt “Eiropas zaļā kursa izpildi”.
“Progresistu” mērķis ir “veidot saliedētu sabiedrību, nešķirojot mūsu dažādās sabiedrības grupas un novēršot diskrimināciju”. Īsti nav skaidrs šis vispārējais formulējums - kas, piemēram, ir “dažādās sabiedrības grupas”? Gaļas izcirtēji un ierēdņi? Aptiekāri un mājsaimnieces? Kāda starp viņiem var būt diskriminācija? Vai tikai te nav domāta tā pati “politiskā nācija”, uz kuru tā spiež “Jaunā vienotība”?
Protams, neapiesim arī ZZS, kas tik ļoti gribēja iekļauties valdībā. Lasām: “Vienlīdzīgas iespējas ikvienam dzīvot drošā, pārtikušā, zaļā, saliedētā un brīvā Latvijā. Iegūt kvalitatīvu izglītību, strādāt, veidot dabisku ģimeni un pavadīt mierīgas, materiāli nodrošinātas vecumdienas.” Tālāk: “Stiprināsim skolu tīklu, kas atbilst skolēnu vajadzībām un nodrošina kvalitatīvu un pieejamu izglītību.”
Atkal šī mistiskā saliedētība (politiskā nācija?). Jauki par “kvalitatīvu izglītību” un “skolu tīkla stiprināšanu” - kur tad ir jūsu protesti pret skolu masveida slēgšanu? Kur ir jūsu konstruktīvie priekšlikumi skolu tīkla stiprināšanai un infrastruktūras veidošanai laukos? Cik kvalitatīvu izglītību var iegūt, iznīcinot skolas?
Bet visjautrākais tomēr ir apliecinājums “veidot dabisku ģimeni”: tik silti ap sirdi paliek, atceroties ZZS balsojumu Saeimā, kad 100% visi “zaļzemnieki”, jau pārejot uz citu krāsu toņiem, nobalsoja par likumu, kas atver durvis uz viendzimuma laulībām, kā arī par Stambulas konvenciju, kas ir absolūti svešs un nevajadzīgs produkts Latvijai. Bet ko tik neizdarīsi, lai paliktu pie siles.
Viss, ko esmu nosaukusi, balstoties uz politkopu mājaslapām un citiem izpaudumiem, ir margināls kopums. Nekur nav redzami stratēģiskie mērķi, kuriem vajadzētu būt ikvienas sevi cienošas koalīcijas lielo nodomu grozā. Latvija iestājās Eiropas Savienībā un NATO - tie bija stratēģiskie mērķi, kas tika sasniegti. Tagad nekā tāda vairs nav. Vai Evikas Siliņas valdība - Kariņa valdības pagarinājums - turpinās sev izrakstīt ideju un mērķu nabadzības apliecību, atstājot valsti kā amorfu veidojumu bez mērķa?
