Šveices kuluāru sarunās – kā pērn apgalvoja politikas pētniece, “Sorosa fonda Latvija” pirmā izpilddirektore Vita Matīsa, – esot izskanējis, ka Raiņa un Aspazijas muzejs Šveicē, Lugāno, varētu izbeigties 2025. gadā. Muzejs durvis vēra 1980. gadā, Matīsa piedalījusies tā veidošanā. Ne jau satura dēļ, bet, visticamāk, telpas vajadzīgas citiem mērķiem, un kas gan šveiciešiem ir Rainis un Aspazija? Situāciju skaidrot devās kultūras ministre Agnese Logina.
Sociālajā vietnē “X” Logina ierakstīja: “Aizvadītas divas komandējuma dienas Lugāno. Šeit devāmies ar mērķi runāt ar vietējo pašvaldību par atbalstu Raiņa un Aspazijas muzeja ekspozīcijas saglabāšanai arī pēc 2025. gada. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka savas kultūras vērtības sargājam ne vien Latvijā, bet rūpējamies, lai tās būtu vērtība arī aiz mūsu valsts robežām.
Sarunā ar Lugāno pašvaldības pārstāvjiem vienojāmies par jaunu sadarbības formātu meklēšanu, tostarp par iespējām attīstīt sadarbību laikmetīgās kultūras jomā, vienlaikus nepazaudējot svarīgo darbu, kas ir izdarīts, lai stāstītu par Raiņa un Aspazijas dzīvi Lugāno, Šveicē.”
Optimistisko vēstījumu gan atšķaidīja Latvijas Televīzija, apgalvojot, ka “kultūras ministre Agnese Logina (“Progresīvie”) Šveicē saņēmusi skaidru vēstījumu, ka telpas būs jāatbrīvo”. Pirms tam bijusi noslēgta vienošanās ar Lugāno pašvaldību, ka telpas atvēlētas līdz 2025. gada maija vidum.
Kultūras ministrija atsūtīja atbildes uz “Neatkarīgās” jautājumiem, un tur pamanījām citus akcentus.
Jautājumi bija šādi:
1. Kāds ir “sausais atlikums” ministres Loginas braucienam uz Šveici?
2. Kas konkrēti tika norunāts ar Lugāno pašvaldību?
3. Vai ir cerības, ka Raiņa un Aspazijas muzejs tur paliks?
4. Kurš par to maksās?
5. Vai ir doma par šo jautājumu runāt LR valdībā?
Saņēmām šādas atbildes:
1. Pirmkārt, tā ir vienošanās, ka muzeja ekspozīcija turpina darbu, kā tas šobrīd noteikts parakstītajā līguma pagarinājumā. Otrkārt, tā ir vienošanās ar pašvaldību, ka sarunas par ekspozīcijas nākotni tiek turpinātas un esam vienojušies par jaunu sadarbības formātu meklēšanu. Treškārt, galvenais ir nodrošināt, ka atrodam visām pusēm pieņemamu Raiņa un Aspazijas piemiņas godināšanu. Šajā gadījumā Lugāno pašvaldība ir ļoti pretimnākoša un atvērta sarunām, lai arī pēc parakstītā līguma pagarinājuma termiņa beigām tiek nodrošināta piemiņas saglabāšana bez pārtraukumiem.
2. Tiekoties ar Lugāno pašvaldības pārstāvjiem, tikām informēti par to, ka telpas, kurās šobrīd atrodas Raiņa un Aspazijas ekspozīcija, ir nepieciešamas citiem mērķiem. Lai šo situāciju risinātu, sarunā ar Lugāno pašvaldības pārstāvjiem vienojāmies par jaunu sadarbības formātu meklēšanu, tostarp par iespējām attīstīt sadarbību laikmetīgās kultūras jomā, lai Aspazijas un Raiņa ekspozīcijas stāsts nepaliktu tikai digitāls. Tāpat pārrunājām pašvaldības pārstāvju iespējas ierasties Latvijā. Iepriekš šādas sarunas un lūgumi tikties tika noraidīti, taču tagad ir izskanējis, ka pašvaldības pārstāvji Latvijā varētu ierasties rudenī.
Tāpat pateicāmies Lugāno pašvaldībai par līdz šim sniegto atbalstu Raiņa un Aspazijas piemiņas saglabāšanai Šveicē.
3. Šobrīd joprojām ir spēkā 2023. gada maijā ar Lugāno pašvaldību parakstītais līguma pagarinājums par Raiņa un Aspazijas ekspozīcijas pagarināšanu uz diviem gadiem, kas nozīmē, ka ekspozīcija turpina darbu līdz 2025. gada maija vidum.
Lēmumu par šo telpu tālāku izmantošanu nepieņem Latvija, bet gan Lugāno pašvaldība, kam tās nepieciešamas citiem mērķiem. Jāatkārto, ka sarunā ar Lugāno pašvaldības pārstāvjiem vienojāmies par jaunu sadarbības formātu meklēšanu, tostarp par iespējām attīstīt sadarbību laikmetīgās kultūras jomā, lai Aspazijas un Raiņa ekspozīcijas stāsts nepaliktu tikai digitāls.
4. Kamēr neesam vienojušies par sadarbības formu pēc 2025. gada maija vidus, šo jautājumu nevaram komentēt.
5. Ja būs nepieciešams, šis jautājums tiks apspriests ar koalīcijas kolēģiem.
Noprotams, ka Lugāno pašvaldība bijusi maksimāli pieklājīga un… izvairīga. Skaidrs arī tas, ka, izņemot siltas tikšanās apsolījumus, nekas cits nav norunāts, jo “telpas, kurās šobrīd atrodas Raiņa un Aspazijas ekspozīcija, ir nepieciešamas citiem mērķiem”. Tas arī viss.
Nav gan skaidrs, ko nozīmē “jaunu sadarbības formātu meklēšana” Raiņa un Aspazijas ekspozīcijas kontekstā, ja jau tagad ir skaidrs, ka muzeja pēc 2025. gada maija tur nebūs. Attīstīt sadarbību laikmetīgās kultūras jomā? Tā ir pavisam “cita opera”, kas neattiecas uz abiem trimdiniekiem.
Savāda ir atbilde uz 5. jautājumu, sak, ja vajadzēs, tad par muzeju apspriedīsimies ar koalīcijas kolēģiem. Jau sen to vajadzēja izdarīt.
Ja pareizi saprotu, par jebkura muzeja uzturēšanu ir jāmaksā, un viena pati Kultūras ministrija diez vai varētu izlemt ārvalstīs esoša muzeja finansēšanu.
Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze, komentējot situāciju, “Neatkarīgajai” atbildēja: “Kā rakstnieku savienības priekšsēdētājs es, protams, esmu par visiem iespējamajiem muzejiem. Bet ir grūti vainot šveiciešus, ka viņi nevēlas pie sevis objektu, kas viņus pašus neinteresē. Ja mēs gribam, lai Raiņa un Aspazijas muzejs tur paliek, tad mums ir jāatver maciņš un par to jāmaksā. Un jāmaksā regulāri. Jo nevar nez uz cik gadiem nolikt ekspozīciju un cerēt, ka šveicieši regulāri no tās slaucīs putekļus.”
Jundze uzskata, ka Šveice latviešu vidū nav pārdabiski populāra, jo šī valsts ir dārga, tālab tūrismu masveidīgu pieplūdumu no Latvijas tur nemana, līdz ar to - arī Raiņa muzejs nav tik bieži apmeklēts. “Latvietis ar lielāku prieku brauc uz Itāliju, kas ir daudz skaistāka un daudz lētāka, turklāt Itālijā var maksāt ar eiro.”
Jundze ir skeptisks arī par dzejas popularitāti: “Raiņa literārā dižciltība pasaulei diemžēl ir nesaprotama. Mēs, protams, varam pateikt, ka Rainis ir izcils dzejnieks, bet pamēģini kādam ārzemniekam pierādīt viņa izcilību: Rainis nav plaši pazīstams. Dzeja mūsdienās nav populāra: dzejas krājumi tiek izdoti dažsimts eksemplāros. Pie mums to dzeju vēl mazliet lasa. Ja kāds izdod dzejas krājumus, tad uzdāvina daļu eksemplāru bibliotēkām, tur tie eksemplāri guļ, gandrīz neviens tos nelasa.”
Mēs no rīta līdz vakaram varam mēģināt reklamēt Raini, atgādinot, ka Šveicē viņš sarakstīja lugas “Zelta zirgs”, “Spēlēju, dancoju”, “Indulis un Ārija”, “Jāzeps un viņa brāļi” un poēmu “Daugava”, tāpēc mēs vēlamies saglabāt viņa un Aspazijas piemiņu Šveicē, taču Lugāno pašvaldība skatīsies uz skaitļiem un rēķinās - cik tas mums izmaksā? Vai varam no tā gūt peļņu? Nevaram? Tad kāpēc tas mums vajadzīgs?
