Ar kliedzienu “Сука, снимай эту тряпку!” (Kuce, noņem to lupatu!” – krievu val.) Valērijs Lazarevs uzbruka tikko 18 gadu vecumu sasniegušam jaunietim, kurš, Rīgā iedams no pasākuma “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma”, ap pleciem bija aplicis Ukrainas karogu. Uzvilcis motociklista cimdus, Lazarevs sita jauneklim pa krūtīm, pa vēderu, pa pakausi. Tas notika 2022. gada 20. maijā. Kā lieta virzījās tālāk?
Lazarevu aizturēja, notika izmeklēšana, lieta tika nodota tiesai. 2023. gada 15. jūnijā Lazarevam tika piespriesta divu gadu nosacīta brīvības atņemšana ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem. Tas bija tiesas izsmiekls, kas patiesībā skāra ne tikai cietušo, bet arī sabiedrību. Cietušais šo pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzēja.
Cietušā aizstāve, zvērināta advokāte Santa Oborenko toreiz teica: “Acīmredzami skaidrs šobrīd ir arī tas, ka tiesas sēžu zāle gluži nav īstā vieta, kurā izvērst plašākas diskusijas par likumdevēja nekonsekvento izvēli, ne tikai izraugoties dažādu noziedzīgo nodarījumu soda sankciju bardzību, bet arī dažbrīd neizskaidrojamo mīkstsirdību, selektīvi izvēloties to, kuras darbības būtu kriminalizējamas. Taču šai likumdevēja izvēlei dažkārt mēdz būt visnotaļ smagas sekas; to uzskatāmi demonstrē arī šī lieta, kur nodarījums, kura juridiskais novērtējums nav raksturojams nekā citādi kā apzināta apsūdzētā Valerija Lazareva gribas virzīta rīcība, dehumanizējot un ciniski nopulgojot noteiktas sabiedrības grupas - ar Ukrainas tautas ciešanām solidarizējušos sabiedrības pārstāvju - centienus paust miermīlīgu atbalstu Ukrainas valstiskumam, tikusi primitivizēta līdz prasta huligānisma līmenim.”
Interesanta ir Lazareva dzīvesbiedrenes, toreiz vēl policistes, Anastasijas Cvirko loma šajā agresijas aktā. Viņa, sēdēdama automašīnā, no kuras izkāpa Lazarevs, vienkārši noraudzījās, kā viņas dzīvesdraugs piekauj jaunekli. Savukārt pēc tam, kad Lazarevs slēpās no policijas, viņa neatklāja viņa nobēdzināšanās vietu.
Tāpēc 2023. gada 10. oktobrī Rīgas rajona tiesa Jūrmalā atzina par vainīgu bijušo policisti Anastasiju Cvirko un sodīja ar 15 minimālajām mēnešalgām (9300 eiro) par to, ka apsūdzētā, būdama Valsts policijas amatpersona, neziņoja par sava dzīvesbiedra Lazareva uzbrukumu jaunietim.
Pirms tam Cvirko amata pienākumos ietilpa atklāt un izmeklēt noziedzīgus nodarījumus, taču viņa neatklāja policijai likumpārkāpumu izdarījušā vīrieša atrašanās vietu un apzināti sniedza nepatiesu informāciju likumsargiem, kuri bija ieradušies aizturēt uzbrucēju. Cvirko sodīta par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu. Viņa kā valsts amatpersona ar šādu rīcību diskreditēja policiju kā valsts pārvaldes institūciju, grāva tās reputāciju un apdraudēja kriminālprocesa atklāšanu un izmeklēšanu.
Rīgas rajona tiesas tiesnese Ingrīda Bite konstatēja, ka apsūdzētās Anastasijas Cvirko rīcības dēļ tika ietekmēts Valsts policijas darbs, kurai ir jāatklāj un jānovērš noziedzīgs nodarījums. Turklāt apsūdzētās rīcības dēļ tika traucēta un apdraudēta cita kriminālprocesa izmeklēšana, atklāšana un novešana līdz taisnīgam krimināltiesisko attiecību noregulējumam, tostarp cietušajam tika nodarīts tiesību aizskārums. Vienlaikus ar galīgo nolēmumu tiesa pieņēma arī blakus lēmumu pret Valeriju Lazarevu par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu.
2024. gada 9. aprīlī Kurzemes apgabaltiesa atcēla pirmās instances tiesas spriedumu daļā par nosacītas notiesāšanas piemērošanu apsūdzētajam Lazarevam, piespriežot reālu cietumsodu Lazarevam, lai viņš rūtainu saulīti skatītu divus gadus.
Taču liels bija izbrīns, kad kāds vērīgs cilvēks nesen ieraudzīja Lazarevu pie pilnas veselības un apskaužamā aktivitātē veikalā “Depo”. Tātad viņš nav cietumā? Par Lazarevu, kurš paveicis naida noziegumu, bet cietumā vēl nesēž, ieinteresējās gana daudz ļaužu.
Par Lazareva brīvgaitu uzdevu jautājumu Tieslietu ministrijai. Tās preses sekretāre Zane Jēkabsone atbildēja: “Informējam, ka pēc Tieslietu ministrijas priekšlikumiem ir izdarīti būtiski grozījumi Krimināllikumā, lai bargāk sodītu par noziegumiem pret valsti. Nolēmums konkrētajā lietā vēl nav stājies spēkā. Tieslietu ministrija nekomentēs konkrētās lietas apstākļus, jo nolēmums ir pārsūdzēts Augstākajā tiesā. Tieslietu ministrijas iesaiste var tikt interpretēta kā iejaukšanās tiesu varas neatkarībā, ko likums aizliedz darīt.”
Nu tad raudzīsim, cik būtiski ir grozījumi Krimināllikumā, lai “bargāk sodītu par noziegumiem pret valsti”. Un, tā kā iepriekšējās tiesu instances nolēmums ir pārsūdzēts, sekosim līdzi arī tam, ko lems Augstākā tiesa. Jācer, tā neies pa celiņu, kam nosaukums “mūsu tiesa ir humānākā tiesa pasaulē”. Jo pretvalstiskiem un antihumāniem sabiedrības miesas augoņiem vieta ir cietumā.
