Nav skaidrs, kāpēc ASV neļauj ukraiņiem veikt triecienus pa tālākiem mērķiem, kas atrodas Krievijā. Iestājies pamanāms jūklis: vienubrīd amerikāņi it kā atļauj ukraiņiem mērķēt un šaut uz Krievijā esošiem militārajiem objektiem, citubrīd tas tiek noliegts. Kas īsti notiek? Par to runājam ar NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Sārtu.
Sārts uzsver, ka ASV administrācijā ir dažādi viedokļi par šo tēmu. Daļa domā, ka, dodot tiesības apšaudīt Krievijā esošos militāros objektus, var notikt eskalācija. Ja kāds apgalvo, ka eskalācija notiek tāpat, Sārts argumentē savu viedokli: “Fakti liecina par pretējo: ieroči tiek izmantoti, ukraiņi ieņem Krievijas teritoriju, tomēr Krievija nesteidzas izmantot kodolieročus. Es gan šobrīd vairāk aprakstu situāciju, nevis izsaku savu viedokli.”
Viņš uzsver, ka ASV administrācijas cita daļa ir par to, lai ukraiņiem dotu lielākas militārās rīcības iespējas, proti, atļautu militāros triecienus dziļāk Krievijas teritorijā. “Redzam, ka ieņemto teritoriju robežas lēnām virzās uz priekšu - ne tik ātri, kā ukraiņi vai mēs gribētu, un tomēr. Nevajag arī aizmirst, ka tuvojas ASV prezidenta vēlēšanas, un arī šis aspekts ietekmē lēmumu pieņemšanu,” tā Sārts.
Krievu okupanti katru dienu ar raķetēm apšauda Ukrainas teritoriju, nesmādējot arī civilos objektus, savukārt ukraiņiem netiek ļauts atbildēt adekvāti, mērķējot uz militārajiem objektiem Krievijā. Ukraiņiem ir arī saraksts ar konkrētiem militārajiem mērķiem, kas jāiznīcina. Daļa ASV administrācijas savukārt izliekas par beigtām zivīm, vien plāta rokas, tādējādi ļaujot krieviem darīt visu, ko tie vēlas.
Sārts atzīst, ka šo neizpratni var izskaidrot ar zināmu loģiku. “Tie, kuri iebilst pret atļauju došanu tālāku Krievijas objektu bombardēšanai, uzskata, ka tāda situācija (Krievijas objektu bombardēšana - E.V.) varētu izraisīt kodolieroču izmantošanu. Jā, šis arguments pēc divarpus gadu kara neiztur kritiku, tomēr tas ir viens no apsvērumiem,” teic Sārts, piebilstot, ka aizkulisēs tomēr notiekot sarunas starp Krieviju un ASV, un Krievija, protams, tādējādi var ietekmēt minētos apsvērumus. “Un tomēr domāju, ka arī aizkulišu sarunās Krievija blefo,” viņš teic.
Interesanti, ka šā gada pavasarī vairāki mediji ziņoja: ASV dod atļauju ar amerikāņu ATACMS bombardēt Krievijas militāros objektus. Pēc neilga laika - atļauja tomēr netiek dota! Kas tie par lēcieniem?
“Pirmais, kas ar lielu troksni uzreiz aiziet medijos, ne vienmēr atbilst patiesībai,” vīpsnā Sārts, “turklāt jāatceras, ka ASV administrācijā ir dažādi viedokļi, un tie dažādie viedokļi arī aiziet presē. Tomēr pamatu pamatos - lēnām un pakāpeniski šīs atļaujas tiek dotas. Liels katalizators bija krievu uzbrukums Harkivas virzienā, kas deva iespējas iegūt atļauju bombardēt Krievijas mērķus. Nākamais katalizators ir tas, ka Ukraina veiksmīgi realizē savu operāciju Kurskā, bet no Krievijas nav gandrīz nekādas eskalējošas atbildes.”
Sārts piebilst, ka eskalācijas neesamība “izstāsta” par to, uz ko Krievija ir vai nav gatava. “To visu redzot, ASV administrācijai vajadzēs iekšpolitiski nonākt pie kaut kādiem konkrētiem secinājumiem,” tā Sārts. Pie tādiem acīmredzot nonākusi vismaz Lielbritānija, atļaujot izmantot savus “Storm Shadow” Krievijas teritorijā. Protams, britiem nav tik daudz ieroču kā amerikāņiem, tāpēc ASV administrācija varētu beidzot nodemonstrēt savu drosmi pret krievu ekspansiju.
Turklāt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un citas amatpersonas ir uzsvērušas, un tas ir noticis bieži, ka aizliegums izmantot ASV ieročus triecieniem Krievijā noliek Ukrainas spēkus neizdevīgā stāvoklī, savukārt Krievija tostarp pastiprina uzbrukumus Ukrainas dienvidos un citur. Savulaik Krievija sāka ofensīvu Harkivas apgabalā, izmantojot ASV militārās palīdzības ilgstošu aizkavēšanos un izteikti gausās ieroču piegādes, ko Ukraina gaidīja no Rietumeiropas.
“Bet paskatīsimies uz to visu no pozitīvās puses,” aicina Sārts, “šī situācija spiež ukraiņus attīstīt un ražot savus ieročus. Un daudzkārt tas notiek ļoti veiksmīgi.”
Vai krievi saprot to, ka viņu koķetēšana ar sarkanās podziņas nospiešanu un kodoldraudu eskalāciju nozīmētu arī to, ka “atbilde” lidotu uz pašu Krieviju? Sārts uzskata, ka slepenajās sarunās krievi ar šo jautājumu spekulē: “Tas ir mazticams scenārijs, tomēr, ja kremļa saimniekam tas šķitīs eksistenciāli svarīgi, tāds lēmums var tikt pieņemts. Vēl viens faktors, kas jāņem vērā - tā ir Ķīna. Šī valsts ir viens no šā brīža Krievijas balstiem, kas dod iespēju turpināt karu. Bet pieņemu, ka pat Ķīnai kodolkarš būtu izteikta sarkanā līnija, kas liktu tai mainīt savu pozīciju.”
Sārts uzskata, ka maksimāli vajag ekspluatēt faktu par Krievijas reakciju uz tās teritorijas ieņemšanu: “Tas ir pirmais gadījums kopš Otrā pasaules kara, kad svešas zemes karaspēks kontrolē Krievijas teritorijas daļu. Un redzam, ka Krievijas reakcija ne tuvu neatbilst tam, kāda ir bijusi līdzšinējā Krievijas varas blefošana. Un jācer, ka šo redz un par to izdara secinājumus arī citas valstis, ne tikai mēs vien.”
