Tīmeklī lasām: “Loģika gluži kā ielu cīņās jaunībā. Ja neatbildēsi uz uzbrukumu, to uztvers kā vājuma pazīmi, un būs arvien jauni un nekaunīgāki uzbrukumi. Ja dosi pretim un spēcīgi, tad nākotnē liks mierā.” Autors: NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts. Aktuāls ieraksts, ņemot vērā dažādu kuģu “aktivitātes” Baltijas jūrā, kurā izvietotos sakaru un elektrokabeļus regulāri bojā Krievijas, Ķīnas un citu valstu pārstāvētie kuģi.
Jānis Sārts sarunā ar “Neatkarīgo” piebilst, ka minētais ieraksts ir kontekstā ar visu, kas saistīts ne tikai ar sakaru un elektrokabeļiem, bet arī saistībā ar citiem hibrīduzbrukumiem. “Mēs zinām, ka Krievijas diktators Putins nav nekāds lielais šaha spēles meistars, viņš ir tikai ielu cīņu huligāns, līdz ar to viņa darbību pamatā ir huligānu loģika, un to mēs esam redzējuši vairākkārt,” saka Sārts. “Un visu šo gadu laikā - drīz jau būs trīs gadi - runas bija lielas un draudīgas, bet tikko ir spēcīga atbilde, tā Putins un viņa draudziņi atkāpjas. Tāpēc mums jādomā tieši šādās kategorijās, ja mēs gribam, lai hibrīduzbrukumi samazinās.”
Taču spēcīgās atbildes no NATO joprojām nav. “Paskatīsimies,” turpina Sārts, “ja pareizi saprotu, somi ir aizturējuši vienu no “ēnu kuģiem”, kas peldējis ar nenostiprinātu enkuru. Jābūt balansam: mēs kā Rietumi esam postulējuši, ka sekojam likuma normām. Tas, protams, ir pareizi, bet vienā mirklī mēs saprotam, ka otra puse spēlējas un izmanto likuma caurumus un nianses savā labā. Likuma gars tiek apiets. Šādos gadījumos vajadzētu vienkārši parādīt spēku.”
Bet kā šo spēku parādīt? “Pirmām kārtām vajadzētu būt daudz stigrākai kontrolei par to, kas notiek Baltijas jūrā. Jābūt lielākai militārajai klātbūtnei. Redzam, ka visbiežāk šos sliktos darbus paveic komerciālie kuģi, tāpēc mums vajag realizēt lielāku kontroli, pārbaudot kuģus, kas ienāk Baltijas jūrā. Slēgt ciet Baltijas jūru mēs nevaram, jo tur notiek starptautiskā kuģošana, un mūsu pašu ekonomikai nepieciešama kuģošana Baltijas jūrā,” spriež Sārts, pieminot arī ekoloģiskos draudus no “ēnu flotes”, kas jau piegānījusi Melno jūru. Un, ja Krievijas “ēnu flotes” tankkuģis “Eagle S”, kam ir Kuka salu karogs, būtu turpinājis ceļu, tas pusstundas laikā būtu sabojājis arī “EstLink 1” un stundas laikā - “Balticconnector”, vēsta Somijas laikraksts “Helsingin Sanomat”. “EstLink 1” bojājums ievērojami vājinātu Igaunijas elektroapgādi.
Zemūdens kabeļu un cauruļvadu tīkli faktiski ir absolūti neaizsargāti pret ģeopolitiski motivētiem uzbrukumiem. 19. novembrī Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss skaļi pateica to, ko bija secinājuši vairums novērotāju: šie incidenti ir hibrīduzbrukums. Un ne tikai tas vien: viņš tos nosauca par sabotāžu. Ņemot vērā to, ka kabeļi un cauruļvadi ir rūpīgi iezīmēti navigācijas kartēs, ir gandrīz neiespējami, ka kuģis nejauši pārrauj nevis vienu, bet gan divus kabeļus, uzskata Pistoriuss.
Protams, jāpēta, ko pieprasa starptautiskie jūras likumi, bet šajā gadījumā, kad ļaunprātīgi tiek veikta sabotāža, nedrīkst ļaut Krievijai spēlēties ar likumu caurumu ekspluatēšanu.
Sārts arī domā par Latvijas vietu Krievijas sabotāžu “svarīguma” sarakstā: “Protams, Latvija ir viens no uzbrukuma mērķiem Krievijas sarakstā, tomēr mūsu valsts nav prioritārs mērķis. Šī situācija dod mums iespēju maksimāli sagrupēties, bet Krievijai ir “interesanti” trāpīt visvieglāk sasniedzamajā mērķī: vislielākais troksnis ar vismazāko piepūli. Mums jāsaprot, ka krieviem nāksies piepūlēties, lai uztaisītu vislielāko troksni Latvijā. Bet tuvākajā laikā, domāju, nekas tāds nenotiks.”
Taču skaidrs, ka Krievijas darbības kļūst arvien agresīvākas un nekaunīgākas - tieši tāpēc, ka netiek dots atpakaļ pa zobiem. “Jā, aug temps un nekaunība,” turpina Sārts, “huligānam uz ielas arī skaidrs: ja viņa bezkaunībai neviens neko nedod pretim, viņš kļūst arvien agresīvāks. Viņš pieprasa arvien vairāk naudas no visiem, vienlaikus pieprasot no apkārtējiem dažādas viņu interesējošas darbības.”
Tieši tāpēc arī ir šis jautājums: kad tad beidzot būs kāda reāla NATO darbība, kas krieviem atsitīs vēlmi veikt sabotāžas aktus? “Lai no NATO būtu kāda nopietna atbilde, ir jābūt 32 valstu lēmumam, un šī atbilde nenāks viegli,” atzīst Sārts, “bet ir kādas vienkāršākas lietas, piemēram, militārās klātbūtnes pastiprināšana, lielāka jūras spēku klātbūtne un tamlīdzīgi. To var paveikt militārie komandieri, un - visticamāk - mēs arī drīz redzēsim.”
Protams, ekstrēmākie atriebēji vēlas palaist kādu dronu krievu un ķīniešu kuģu virzienā, taču Sārts iebilst: “Nu, nē! Mēs neesam tajā stadijā, kad būtu jālaiž droni. Ir jāpārbauda kuģi, jākontrolē Baltijas jūras akvatorija. Ceru, ka kontrole tiešām notiks aktīvāk, lai saprastu, ko tieši un kāpēc aizturēt, un šie lēmumi jāpieņem valstīm, kas atrodas ap Baltijas jūru. NATO var reaģēt uz karakuģiem, savukārt valstis var reaģēt uz civilo kuģu klātbūtni.”
