Sabiedrības sašutumu nesen izraisīja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā izskanējusī doma: pašvaldībām trūkstot līdzekļu, tāpēc pašdarbības kolektīviem būšot pašiem jāpiemaksā par piedalīšanos pasākumos pirms 2028. gada dziesmu un deju svētkiem. Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) vadītāja Signe Pujāte komisijas sēdē uzsvēra, ka samaksa no kolektīvu dalībniekiem starpsvētku pasākumos tiks prasīta pirmo reizi, taču citu iespēju neesot. Par šo un citām tēmām sarunājos ar vairākiem nacionāli domājošiem cilvēkiem: ar Ēriku Hānbergu, Janīnu Kursīti un Uldi Marhilēviču.
Gan koristi un deju kolektīvu dalībnieki, gan skatītāji burtiski uzvārījās par šādu maksāšanas “priekšlikumu”. Troksnis bija tik masīvs, ka Kultūras ministrijai nācās kancelēt šo Pujātes rosinājumu. It kā šis absurds bija garām… Taču ministrijas mierinājums var izrādīties maldinošs: nu labi, apstādināja šo aplamību, bet tikpat labi to var arī atjaunot. Pa kluso, teiksim tā. Pie mums tā ir normāla prakse.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudziem ir pārliecība par Kultūras ministrijas patiesajiem nodomiem, kurus ir apkopojis teātra režisors Alvis Hermanis publikācijā portālā “pietiek.com”: “Kāds cilvēks man pārsūtīja iekšējās sarakstes vēstuli, rakstītu vēl 2022. gadā, kurā viena no galvenajām “progresīvajām” ideoloģēm [multimāksliniece] Krista Burāne apspriež un piedāvā kultūrpolitikas plānu Latvijai līdz 2027. gadam. Galvenās tēzes: radikāli samazināt Dziesmu svētku tradīcijas finansēšanu un ideoloģisko atbalstu, to novirzot sabiedrības “iekļaušanas un saliedētības” programmām un laikmetīgās mākslas projektiem.”
Ja tā ir Alvja Hermaņa nopietnība, tad situācija ir vairāk nekā traģiska, bet samaksas prasīšana no svētku dalībniekiem ir tikai ziediņi. Auglīši acīmredzot nāks pēc tam. Un tomēr: kā motivēt, kā atalgot tos, kuri patiesībā šos svētkus veido? Kā pamatot tautas nepārvaramo vēlmi uzturēt nacionālās tradīcijas, kas mērāmas jau vairāk nekā simt gados?
Rakstnieks un žurnālists Ēriks Hānbergs uzskata: “Mūsu tautai ir brīnišķīgas tradīcijas, mēs protam visu pamatīgi organizēt, bet pēkšņi rodas kaut kādas dīvainas problēmas, un par to es brīnos. Kāpēc vajag sarežģīt tik stabilas tradīcijas, ko nācija ir izauklējusi? Kaut kāds samudžinājums. Bet tradīcijas ir jāuztur - ar visiem jaudīgumiem, kas tām raksturīgi - gan ekonomiskiem, gan cilvēciskiem.”
Hānbergs uzskata, ka būtu labi, ja tiktu paplašinātas līdzšinējās tencinājuma formas, lai pateiktu īstu un jaudīgu paldies pašdarbības mākslas kolektīvu vadītājiem. “Tencinājumos vairāk jāiekļauj personības, kuras uztur dziesmu un deju svētku tradīcijas un piepilda tās ar mūsdienīgumu,” teic Hānbergs, “šie cilvēki ir vairāk jādaudzina, viņi to ir pelnījuši. Un daudzkārt ir bijusi runa par to, ka koru un deju kolektīvu vadītāju alga ir smieklīgi zema. Domāju, ka tāpēc šīs problēmas risināšanā ir jāiesaista tautsaimnieciskie spēki. Jāuzrunā mecenāti, jaudīgie lieluzņēmumu vadītāji, kuri Latvijai pelna naudu - kādā veidā tie varētu ekonomiski stabilizēt mākslas kolektīvu vadītāju finansiālo stāvokli. Nācijas vēlme dziedāt un dejot mums ir, un ar jaudīgu atbalstu, ko sniegtu tautsaimnieciskās formācijas, mēs varētu atbalstīt kolektīvu vadītājus.”
Hānbergs arī rosina aprunāties ar tādiem cilvēkiem kā Vilis Vītols, kurš ir latviešu būvuzņēmējs, mecenāts un sabiedrisks darbinieks, lai kopā ar lieluzņēmumu vadītājiem sarīkotu saietu, kurā spriestu par dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojumu.
Literatūrzinātniece, valodniece, publiciste, rakstniece un politiķe Janīna Kursīte uzskata, ka, runājot par samaksu, kas tiktu prasīta no kolektīvu dalībniekiem starpsvētku pasākumos, tā bijusi neveiksmīga komunikācija no LNKC vadītājas Signes Pujātes puses.
“Bet otrā un svarīgākā jautājuma daļa ir: tāda it kā pārteikšanās nenāk no tukša gaisa,” saka Kursīte, “un tā ir mūsu kultūras dzīvības lieta. Ir iezīmēti miljoni - 21 vai 28 miljoni eiro -, ko Izglītības un zinātnes ministrija grasās izlietot kaut kādai monitorēšanai: tur nepietiek prāta un gribas, lai šo summu pārdalītu, piemēram, Latgales skolām. Var taču atrast pareizo kabatu, lai šīs milzu summas ietu labumā. Varētu šādas naudas daļas piešķirt skolēnu vai pieaugušo dziesmu svētkiem.”
Bet situāciju, kādā patlaban atrodas dziesmu svētki, Kursīte nodēvē par kopīgu valsts negribēšanu un neredzēšanu - apzinātu vai neapzinātu -, un šī situācija var izvērsties traģiski. “Kas notiks? Noņemsim dziesmu svētkus, noņemsim latviešu valodu - tie ir svarīgākie latviskuma balsta punkti, lai valsts eksistētu. Vēl viena problēmsituācija: nedot naudu muzejiem, iedot tikai tik daudz kā vecam kleperim terpentīnu zem astes - tā nu tas neies. Bet par šiem procesiem lasu tikai atsevišķos avotos - “la.lv”, “nra.lv”. Lasu arī Alvi Hermani: režisors ar tādu intuīciju un pieredzi saprot un redz, kas var nākt. Viens otrs saka: nevajag saasināt! Un cik gadus tad mēs nesaasināsim? Mēs jau šobrīd stāvam bezdibeņa malā. Var patikt vai nepatikt Hermanis kā cilvēks, var patikt vai nepatikt Liāna Langa, bet svarīgas taču ir problēmas, par kurām viņi runā! Ja mēs runāsim par patikšanu, tad varam apstāties tikai uz savu radu pulciņu. Bet jautājums ir par to: vai ir pārliecība, ka mums vajadzīga sava valsts, kuras pamatā ir kultūra? Mēs tagad ieliekam savu sajūsmu Ginta Zilbaloža filmai “Straume”, bet paši peldam pa straumei un gaidām, ka mūs no tās izvilks kāds glābējs.”
Janīna Kursīte uzsver, ka mums kā tautai ir jāatmet daudzas lietas, kas formulējamas ar “patīk vai nepatīk”, jo svarīgāk ir kas cits: vai mēs esam par latviešu valodu un par mūsu kultūru, kas ir pamatā arī saimnieciskajai augšupejai: “Šāda augšupeja nevar attīstīties ar trulu, nekulturālu cilvēku palīdzību, tad tā būs vergu “augšupeja”.
Iegrūd sevī vairāk ēdamā, un esi apmierināts. Manuprāt, mēs esam kaut kas vairāk,” uzskata Kursīte.
Komponists un pianists Uldis Marhilēvičs ir saistīts ar skolēnu dziesmu svētkiem jau kopš 2005. gada, arī šogad: skolēnu kopkoris izpildīs vienu Marhilēviča dziesmu. “Apgalvojums, ka lielos dziesmu svētkus varētu “pa kluso” kancelēt, ir visai skaļš. Un tomēr… Pazīstot “progresistus”, vienīgais cerību stars ir Saeimas vēlēšanas, kas notiks 2026. gadā,” teic Marhilēvičs, acīmredzot cerēdams uz to, ka “progresīvie” netiks ievēlēti Saeimā.
Marhilēvičs atzīst: ir labi, ka Alvis Hermanis pasaka to, ko domā daudzi. Iespaidu uz situāciju ir radījušas arī prezidenta vēlēšanas ASV: viss voukisma būvējums sabrūk kā kāršu namiņš. “Tagad daudziem drosme paliek lielāka, tagad var daudz ko analizēt,” spriež Marhilēvičs, “un nav svarīgi, vai tā ir situācija Mūzikas akadēmijā, kur - pilnīgi skaidrs - notika Staļina laikiem raksturīga stukačošana, vai tā ir muzeju (ne)finansēšana, vai tie ir dziesmu svētki - visur varam vērot prettautisku, pretvalstisku darbību.”
Viņš piemin miljonu miljonus, kas tiek sabāzti “airBaltic” un “Rail Baltica”, bet dziesmu svētki kaut kā paliek bez šiem miljoniem. “Es no šīm domām varu uzsprāgt,” saka Marhilēvičs.
Tāda sajūta ir daudziem, kuri izjūt bažas par dziesmu svētku turpmāko likteni, jo nav sajūtama konsekventa valsts politika, kas skaidri liecinātu: finansējums būs, kolektīvu vadītāji tiks pienācīgi atalgoti, cilvēki tiks motivēti stāties koros un deju kolektīvos. Skatīsimies un vērtēsim, vai “progresīvisma” apoloģēti neķersies pie dziesmu svētku finansējuma apgraizīšanas, lai to novirzītu “iekļaušanas un saliedētības” programmām. Tas, patiesību sakot, būtu noziegums pret latviešu tautu.
