Saeimas komisijā deputāti lēmuši paaugstināt jaunieša vecuma slieksni līdz 30 gadiem. Atrisinātos galvenā problēma: ja trīsdesmitgadīgs cilvēks dzīvo vecāku dzīvoklī, nemācās un nestrādā, viņam nav ne sievas, ne bērnu, vienkārši vajag viņu nosaukt par jaunieti, un – nebūs nekādu pārmetumu. Ja nopietni: problēma ir dziļāka, un to aplūko politologs Filips Rajevskis, psihoterapeits Nils Konstantinovs un Saeimas deputāts Česlavs Batņa (AS).
“Tad jau varētu paaugstināt bērnudārznieku vecumu līdz 18 gadiem, kā arī pensionēšanās vecumu - teiksim, līdz 85 gadiem,” smej politologs Filips Rajevskis. Viņš uzskata, ka tas patiesībā nav svarīgi - pieņemt lēmumu, ka jauniešu statuss mums tagad būs līdz 30 gadu vecumam. “Ko tas maina attieksmē pret cilvēku? Pret tiem pašiem bērniem vai jauniešiem lielākoties izturas tā, it kā viņu būtu ļoti daudz. Bet vajadzētu būt tā: ikviens no viņiem ir vērtība, katram ir jābūt izglītotam, veselam. Taču tagad Saeimas deputāti nodarbojas ar kaut ko otršķirīgu, nedomājot par to, vai šie jaunieši ir izaudzināti par kārtīgiem Latvijas pilsoņiem.”
Rajevskis uzskata, ka nav svarīgi noteikt - vai jaunietis ir līdz 25, 28 vai 30 gadu vecumam. Rajevskis domā: “Jautājums ir tikai par to, vai šis jaunietis 30 gados ir pieaudzis un gatavs dzīvei. Bet ja šis jaunietis 30 gados vēl ēd no vecāku ledusskapja… Vai tas ir labi pašam jaunietim?”
Viņš ir pārliecināts, ka nekas jau nav mainījies gadu tūkstošos: “Mēdz teikt, ka senajā Romā dzīvildze bijusi īsāka. Nekā tamlīdzīga! Tur bija sešdesmitgadīgi senatori, viņu dzīves ilgums bija līdzīgs mūsējam. Cilvēks bioloģiski nav mainījies. Deklarējot kaut kādas lietas, mēs bioloģiski neizmainām neko. Tā tas bija pirms tūkstoš gadiem, tā tas būs vēl pēc tūkstoša. Cilvēks nevar sevi mainīt ar deklarāciju un dokumentu palīdzību. Evolūciju nav iespējams virzīt ar Saeimas lēmumiem.”
Tagad daudzi runā par demogrāfiju, bet Rajevskis uzskata, ka neviena pasaules valsts nav šo problēmu atrisinājusi. Atcerēsimies, ka premjere Siliņa savulaik apgalvoja, ka migranti uzlabos Latvijā demogrāfiju. “Tad sievietēm jāpārtop par mājdzīvniekiem, sievietes nevajag izglītot, sievietes nevajag laist darba tirgū. Tad jau demogrāfija “sakopsies”,” ironizē Rajevskis.
Tas, ka Saeimas deputāti faktiski nerunā par demogrāfijas problēmām, taču runā par hipotētiskiem pieņēmumiem, liecina par nopietni risināmo problēmu mazsvarīgumu, uzskata Rajevskis.
“Maksimāli vajadzētu pievērsties dzīves un izglītības kvalitātes uzlabošanai, lai jaunieši, kuri tiešām ir jaunieši, kļūtu veselīgāki, gudrāki, konkurētspējīgāki, bet tas acīmredzot ir tikai tāds sīkums, tāpēc nodarbosimies ar tādām lietām, kas ir neatrisināmas,” spriež Rajevskis.
Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs, psihoterapeits Nils Konstantinovs pieļauj, ka šāda prasība - noteikt jauniešu vecuma robežas - ES eksistē, taču tas, ko dara mūsu Saeimas deputāti, ir absurda rīcība. “Acīmredzot kāds domā: ja cilvēkus, kuri līdz 30 gadu vecumam nemācās un nestrādā, nosauksim par jauniešiem, tas atrisināsim visas problēmas,” uzskata Konstantinovs, “bet ja cilvēks nestrādā un nemācās 30 gadu vecumā, tā ir pilnīgi cita problēma nekā tad, ja cilvēks nestrādā un nemācās 19 gadu vecumā.”
Nils Konstantinovs regulāri organizē jauniešu nometnes, un viņš uzskata, ka tas nebūs pareizi, ja kopā vienā nometnē tiks izmitināti sešpadsmitgadīgi un trīsdesmitgadīgi jaunieši. “Šīm grupām ir pilnīgi dažāda dzīves uztvere, un tie ir neracionāli drošības riski - likt kopā šādas grupas,” viņš komentē. Eiropas fondi piešķir naudu dažādiem mērķiem, un Konstantinovs domā, ka naudu, kas paredzēta patiešām jauniešiem, nevajadzētu tērēt trīsdesmitgadniekiem: “Eiropas fondi ir ierobežoti, un šī nauda ir nepieciešama jaunākiem cilvēkiem - neformālajai izglītībai, profilaksei, ievirzīšanai darba tirgū un tamlīdzīgi.”
Konstantinovs ironizē, ka Saeima, paaugstinot jauniešu vecumu, “uztaisīs” lielāku skaitu jauniešu: “Paaugstinot bērnu vecumu, teiksim, līdz 25 gadiem, mums būs vairāk bērnu? Demogrāfijas problēma būs atrisināta! Taču tas veicina sabiedrības infantilismu, ja tiek pieņemts, ka 30 gados cilvēks ir tāds pats kā 17, 19 vai 20 gados. Tas nozīmē, ka pret trīsdesmitgadnieku ir tādas pašas rūpes un gaidas kā pret septiņpadsmitgadnieku. Tā ir sabiedrības infantilizācija, nevis cenšanās palīdzēt jauniešiem ienākt pieaugušo dzīvē. Ja cilvēks 30 gados vēl nav spējīgs būt pieaudzis, tad viņa iespējas ieiet pieaugušo dzīvē jau sāk līdzināties nullei.”
Saeimas deputāts Česlavs Batņa (AS) domā citādi. “Latvijas jaunatnes padome, kas pārstāv 50 organizācijas, vērsās pie partneriem, arī Saeimā, ar saviem priekšlikumiem. Un viens no tiem bija šis - paaugstināt jauniešu statusu līdz 30 gadiem. Par šo vecuma maiņu runā jau sen, taču no Izglītības ministrijas nekad nav bijis politiskais atbalsts. Arī iepriekšējā Saeima to neatbalstīja. Taču tagad redzam, ka pašvaldībās tie jaunieši, kuri iesaistās aktivitātēs, nav 25 gadus veci, viņi ir tuvāk 30 gadiem. Turklāt ir ES programmas dažādiem jauniešu projektiem, un vecums tajos ir atzīmēts līdz 30 gadiem, bet nacionālajās programmās jaunieši ir līdz 25 gadiem,” stāsta Batņa.
Viņš piebilst, ka vienotas prakses Eiropā nav un ir valstis, kur jaunieši skaitās līdz 24, 26 vai 27 gadiem. Batņa uzskata, ka ir jāsalāgo ES un nacionālās programmas. “Sociālantropologi, kuri piedalījās Saeimas sēdē, pamatoja savu domu par jauniešiem - trīsdesmitgadniekiem: cilvēki tagad pieaug vēlāk, ģimenes dibina vēlāk. Bet tiešām ir arī tā, ka jaunieši līdz trīsdesmit gadiem vairāk dzīvo pie vecākiem,” saka Batņa.
Batņa uzskata, ka lēmums paaugstināt jauniešu vecumu līdz 30 gadiem ir pareizs. “Es šoreiz vairāk ieklausījos pašos jauniešos,” uzsver Batņa.
Nešaubīgi: sabiedrības infantilizācijā - kā to dēvē Nils Konstantinovs - ir ieinteresēti tieši “jaunieši līdz 30 gadu vecumam”, jo tas ir izdevīgi - vienmēr var atsaukties uz to, ka tu vēl esi teju nepilngadīgs, tāpēc tev pienākas morālas, materiālas un visādas citādas atlaides. Katrā ziņā tas ir ļoti savāds process - veidot infantilu, mazattīstītu sabiedrību, kas jau sāk izskatīties pēc apzinātas darbības. Un tam diemžēl būs savas bīstamās konsekvences: šāda sabiedrība diez vai spēs aizstāvēt valsti apdraudējuma gadījumā.
