"Klimata neitrālā" un "zaļā" ekonomika ir 21. gadsimta neokoloniālisma ierocis

ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērešs saka uzrunu COP26 Klimata pārmaiņu konferences atklāšanā Glāzgovā Skotijā. © UN News/Laura Quiñones

31. oktobrī sākās Glāzgovas ANO Klimata samits, kura mērķis ir “glābt pasauli no klimata katastrofas”. Pirms tam Romā tikās pasaules 20 lielāko valstu vadītāji (G20), kurus “globālais klimata aktīvs” mēģināja piedabūt vienoties par nepieciešamību ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5 grādiem pēc Celsija.

Taču G20 valstu līderi nenonāca pie kopēja lēmuma - līdz 2050. gadam visām G20 valstīm sasniegt neitralitāti oglekļa emisijā. G20 samita noslēguma paziņojumā tika izteikts abstrakts aicinājums par “jēgpilnu un efektīvu” rīcību, lai ierobežotu globālo sasilšanu līdz 1,5 grādiem pēc Celsija, bet netika noteiktas nekādas konkrētas saistības.

Viedoklis, ka civilizācijas rīcībā šobrīd nav nekādu paņēmienu, lai fundamentāli un prognozējami varētu mainīt Saules enerģijas plūsmu uz Zemi un Zemes siltuma starojuma plūsmu (mainot klimatu Zemes mērogā), neparādās tikpat kā nevienā ar Rietumu pasaulei saistītajā globālajā medijā. Un arī neparādīsies, jo klimata katastrofas, globālās sasilšanas un zaļās ekonomikas sludināšana ir jaunā Rietumu pasaules ideoloģija, kuras mērķis ir nepieļaut Rietumu pasaules tālāku ekonomiskās ietekmes un politiskās varas apdraudējumu pasaulē.

Lai “klimata katastrofas novēršanas” un “zaļās ekonomikas triumfa” ideoloģija pārtaptu par ietekmīgu instrumentu Rietumu varas nostiprināšanā, vēl ir daudz darba.

Pirmais solis ir panākt visaptverošu klimata katastrofas oficiālu atzīšanu, lai pēc iespējas lielāks pasaules valstu valdību skaits publiski apņemtos “sākt rīkoties nekavējoties” (neizglītotu jauniešu kustības lozungs, kurus iedvesmo t.s. klimata praviete Grēta Tunberga).

Nākamajā solī ES, ASV un citas Rietumu pasaules valstis vienosies (neatkarīgi no Ķīnas, Krievijas un citu valstu pozīcijas) par ļoti dārgu (iespējams, no dabas saglābšanas viedokļa pat bezjēdzīgu) pasākumu kompleksu, kas sauksies zaļā ekonomika, oglekļa un klimata neitrālo rīcību komplekss, par kuru Rietumu pasaules vadošie politzinātnieki zvērēs, ka, tikai īstenojot šīs bezjēdzības, varēs glābt pasauli no klimata katastrofas.

Trešajā solī tām valstīm, kuras nevēlēsies savās ekonomikās īstenot tikpat dārgas, bezjēdzīgas un neracionālas reformas, tiks liegta pieeja attīstīto valstu tirgiem un tehnoloģijām. Tieši šo niansi savā runā Glāzgovā uzsvēra Francijas prezidents Emanuels Makrons - nākotnes tirdzniecības līgumos ir jāņem vērā valstu sekošana “klimata prasībām” (demanding that these agreements must in future reflect climate commitments). Mazāk attīstītās valstis, kuras nepiekritīs aplikt savas ekonomikas ar “zaļo” un klimata neitrālo reformu maksājumiem, labākajā gadījumā varēs palikt kā resursu vai primitīvākas produkcijas piegādātāji attīstītākai pasaule. Sliktākajā gadījumā pret valstīm, kuras ignorēs vai sabotēs klimata neitralitātes, oglekļa neitralitātes un “zaļās ekonomikas” iniciatīvas, piemēros sankcijas, liedzot tām pieeju starptautiskai tirdzniecībai ar “zaļās un klimata neitrālās” ekonomikas valstīm, liedzot tām tehnoloģiju apmaiņu un, iespējams, pat liedzot pieeju starpbanku norēķinu sistēmai (SWIFT).

Atgādināšu, ka 16. gadsimtā Eiropas lielākās valstis sasniedza daudz augstāku tehnoloģisku attīstību pār jebkuru Amerikas civilizāciju vai Āfrikas un Āzijas valstīm. Tehnoloģiskas pārākums atļāva Eiropas valstīm līdz 19. gadsimta beigām pabeigt pasaules teritoriālo sadalīšanu. Savu apogeju koloniālās impērijas sasniedza neilgi pirms Otrā pasaules kara. Pēc Otrā pasaules kara sākās vispārējs koloniālās sistēmas sabrukums. Divdesmitā gadsimta otrajā pusē gandrīz visas Eiropas lielvaru kolonijas Āfrikā un Āzijā ieguva neatkarību. Taču koloniālisms nekur neizzuda. Tas ieguva jaunas formas - ekonomiskās paverdzināšanas izskatā. 20. gadsimta beigu neokoloniālisms balstījās uz t.s. brīvā tirgus doktrīnu. Starptautiskā tirdzniecība bija jābalsta uz “brīvo tirgu”. Tas nozīmēja, ka neviena valsts nedrīkstēja ierobežot citu valstu preču plūsmu un aizsargāt savu vietējo tirgu ar muitas vai citādām barjerām. Sākumā jaunā pieeja darbojās izcili. Mazāk attīstītās, kuras iekļāvās “brīvā tirgus” sistēmā, vairs nevarēja konkurēt ar attīstītākajām valstīm (t.s. zelta miljardu, kurā ietilpst Eiropas valstis, ASV, Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande u.c.). Attīstītākajām valstīm bija augstāks tehnoloģiju līmenis, to preces bija kvalitatīvākas, bet brīvu tehnoloģiju pārnesi aizsargāja patentu tiesības un autortiesības. Mazāk attīstītās valstis, kas atvēra savus tirgus attīstītāko valstu preču ekspansijai, pakāpeniski zaudēja vietējo ražošanu. To ražotāji nevarēja konkurēt ar attīstītāku valstu gigantiem un atkal pārtapa par resursu piegādātājām bijušajām koloniālajām lielvarām. Šis process tika nosaukts par neokoloniālismu. Tomēr vairākas valstis (Japāna, Dienvidkoreja, Ķīna u.c.), pirms atvērt savus tirgus attīstīto valstu produkcijai, vispirms īstenoja ievērojamas ekonomiskās reformas un ar valsts resursu palīdzību modernizēja ražošanu. Tieši valstis, kuras aizkavēja savu ekonomiku iekļaušanos t.s. brīvā tirgus sistēmā, desmitiem gadu ilgi nodemonstrēja apbrīnojamu izaugsmi ekonomikas pieauguma tempu jomā, apsteidzot gan Eiropas, gan Ziemeļamerikas attīstītākās valstis.

Tieši šīs pārmaiņas mainīja globālo ekonomisko spēku samēru. 1975. gadā, kad tika dibināta starptautiskā organizācija G-7, pasaules septiņas industriāli visattīstītākās valstis (pēc kopējā IKP faktiskajās cenās) bija ASV, Japāna, Vācija, Francija, Lielbritānija, Itālija un Kanāda. Pasaules lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita - Ķīna - 1975. gadā, rēķinot IKP kopējo masu, bija tikai 8. vietā. Pēc četrdesmit pieciem gadiem, 2019. gadā, G-7 dalībvalstis vairs nebija pasaules septiņas visattīstītākās valstis.

2019. gadā, rēķinot kopējo IKP faktiskajās cenās, Ķīna bija 2. vietā pasaulē, bet Indija - 5. vietā. Devītā pasaules attīstītākā valsts bija Brazīlija. Kanāda 2019. gadā jau bija atkritusi uz desmito vietu pasaulē. Ir acīmredzami, ka gadījumā, ja šādas tendences turpināsies, tad Ķīnas, Indijas, Brazīlijas, kā arī citu valstu ekonomiskā un no tā izrietošā politiskā ietekme pasaulē pieaugs, apsteidzot kādreizējo G-7 lielvaru ietekmi.

Kas būtu jādara Rietumu pasaulei, lai apturētu šo procesu?

Ir vairākas iespējas. Visvienkāršākais būtu samierināties ar esošajām tendencēm un ļaut visam ritēt savu gaitu. Tas nozīmētu, ka jau pēc vienas paaudzes globālās varas centriem no Ziemeļatlantijas būtu jāpārvietojas uz Āziju, ka Indija un Ķīna iegūs daudz, daudz lielāku ietekmi nekā pašlaik.

Otrais variants būtu apturēt miera laika izaugsmes tendences ar militāru spēku. Tieši tāds bija Pirmā pasaules kara ekonomiskais cēlonis. Lielbritānija nevarēja konkurēt ar Vācijas ekonomiku un tehnoloģiju progresa ātrumu miera laikā. Tā centās apturēt Vācijas izaugsmi, liedzot Vācijai pieeju Lielbritānijas kontrolēto koloniju resursiem, un tad aizsākās pasaules karš, pēc kura rezultātiem uz trīsdesmit gadiem tika atjaunotas Lielbritānijas impērijas spējas konkurēt pasaulē. Viens no Pirmā pasaules kara lielākajiem uzvarētāju laupījumiem bija visu Vācijas patentu konfiskācija par labu uzvarētāju privātajiem uzņēmumiem. Pēc Pirmā pasaules kara ASV sāka ražot Vācijā izstrādātus medikamentus (piemēram, aspirīnu), nepērkot patentus no Vācijas uzņēmumiem. Šobrīd militāru risinājuma iespēja vismaz pagaidām tiek testēta tikai ASV un Ķīnas tirdzniecības konflikta kontekstā.

Ir vēl trešā iespēja. Humānāks veids ir izveidot ideoloģisko un juridisko rāmi, kas neļautu mazāk attīstītajām valstīm, kā arī Krievijai, Ķīnai un Indijai konkurēt ar ASV un ES. Tam ir domātas pašlaik konstruētās zaļās ekonomikas, oglekļa un klimata neitrālo rīcību politikas. Tā kā šāds attīstīto valstu varas atgūšanas scenārijs ir daudz humānāks par militārām metodēm, pat racionāli domājoši cilvēki, kuriem lielas bažas izraisa prognozes par Rietumu norietu, par Rietumu vērtību izzušanu utt., nekritizē un neapšauba jauno pieeju, jo saskata tajā zināmu Rietumu civilizācijas glābiņu no pašreizējām globālās attīstības tendencēm.

Jaunais ideoloģijas ietvars tiks kaut kā nosaukts - par klimata neitrālu ekonomiku, par oglekļa neitrālu ekonomiku, par zaļo ekonomiku, kaut vai pat par globālās sasilšanas novēršanas politiku. Nosaukumam nav principiālas nozīmes. Izveidoto reformu plānu noteiks kā starptautiski saistošu. Valstis, kuras šai politikai nepievienosies, piemēram, Ķīnu un Krieviju, kuras jau sabotēja 2021. gada G20 klimata vienošanos un, domājams, sabotē Glāzgovas samitu, ir iecerēts pasludināt par civilizācijas ienaidniekiem - klimata teroristiem un izolēt no starptautiskās kopienas. Ķīnu un Krieviju, kā arī ikvienu citu valsti, kas nepievienosies, ir iecerēts neitralizēt, sodot ar eksporta ierobežojumiem, tehnoloģija pārneses aizliegumiem, banku darbības ierobežojumiem (atslēgšana no SWIFT sistēmas) un citām sankciju formām.

Pagaidām ir tikai viena problēma. Izskatās, ka ļaudis, kas bija fanātiski metušies konstruēt t.s. zaļās ekonomikas un klimata neitralitātes rāmi, ir tā pārcentušies, ka jaunās normas nebūs pavelkamas ne tikai neattīstītām ekonomikām, bet arī lielākajai daļai no ES dalībvalstīm. 2021. gada otrās puses ES enerģētiskā krīze bija neliels signāls par to, kas var notikt, ja jauno zaļās ekonomikas ietvaru nesalāgo ar reālās ekonomikas iespējām.

Svarīgākais