Kara sākums Ukrainā un Vladimira Putina izvirzītie mērķi un prasības lielā mērā ļauj saprast, ka daudzi it kā savstarpēji nesaistīti notikumi bija daļa no Vladimira Putina ieceres atjaunot Krievijas impēriju bijušajā PSRS telpā.
Izskatās, ka, sākot karu 2022. gada februārī, Putins cenšas īstenot revanšu par neizdevušos mēģinājumu pakļaut Ukrainu 2014. gadā, laikā, kad Ukrainas galvaspilsētā norisinājās cīņas starp prokrieviskajam Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam uzticīgajiem spēkiem un uz Eiropu orientētiem protestētājiem. 2014. gada pavasarī Krievija anektēja Krimu, bet Krimas aneksija nebija Krievijas līdera galīgais mērķis. Iecere bija pakļaut Krievijas kontrolei ja ne pilnīgi visu Ukrainu, tad tās lielāko daļu, izmantojot prokrieviskos spēkus gan Ukrainas parlamentā, gan valdībā, gan Ukrainas spēka struktūrās. Taču sabiedrības pretdarbība pret Janukoviča aizsākto tuvināšanos Krievijai izvērtās tika plaša, ka Kremļa saimniekam kļuva skaidrs - mierīgā ceļā Ukrainas atgriešanās Krievijas ietekmes zonā nenotiks. 2014. gada sākumā Krievijas militāristi izstrādāja vairākus Ukrainas pakļaušanas variantus.
Daļa no Krievijas valdības ministriem piedāvāja Ukrainā veikt militāru intervenci. Iecerētais militārās iejaukšanās scenārijs bija aptuveni šāds. Lai militāro intervenci “legalizētu”, Krievijai uzticīgajam prezidentam Janukovičam kopā ar prokrieviskajiem ministriem un Radas - parlamenta - deputātiem bija jāpamet dumpīgā Kijiva, lai kādā Ukrainas austrumu pilsētā, piemēram, Harkivā, parlamenta deputāti kopā ar prezidentu Janukoviču izveidotu alternatīvu varas centru. Šie ļaudis pasludinātu sevi par vienīgajiem likumīgajiem Ukrainas pārstāvjiem un lūgtu Krievijai militāru palīdzību cīņā pret “teroristiem” vai kā citādi nosauktajiem apvērsuma pretiniekiem.
Ideālā gadījumā Krievijas armija censtos pārņemt kontroli pār pilnīgi visu Ukrainu. Viens no variantiem, ja neizdotos pārņemt varu visā valstī, paredzēja Ukrainas sadalīšanu, nodalot ukrainiskos ziemeļrietumus (Ļviva un vēl vairāki ukrainiskie apgabali) no pārējās Ukrainas. Savukārt Ukrainas centrālās, dienvidu un austrumu daļas nonāktu Krievijas kontrolē.
Kāpēc šāds plāns netika īstenots 2014. gadā? Vispirms - Maidana protestētāji, saņemot informāciju, ka tiek gatavots šāda veida plāns, nepieļāva, ka Ukrainas Radas prokrieviskie deputāti pamet Kijivu. Šaubīgie Radas deputāti tika bloķēti, uzraudzīti un rūpīgi apsargāti. No Kijivas paspēja aizbēgt tikai Janukovičs. Otrkārt, tolaik Krievijas iedzīvotāju vairākums bija pret jebkuru karu, vēl jo vairāk pret karu ar “brāļu tautu”. Gan tolaik, gan tagad katrs trešais Krievijas iedzīvotājs ir ar saknēm Ukrainā vismaz viena vecvecāka līmenī. Krievijas armijas ieiešana Ukrainā varēja izraisīt masu neapmierinātību un apdraudēt Putina varas pamatus. Tāpēc Putins nepiekrita atklātai Krievijas armijas ievešanai Ukrainā 2014. gadā. Tika pieņemts lēmums anektēt Krimu un atšķelt no Ukrainas ekonomiski visnozīmīgāko apgabalu Doņecku. Lai sāktu Krievijas armijas iebrukumu, bija jāpanāk sabiedriskās domas maiņa. Tāpēc Krievijas armijas līdzdalība gan Krimā aneksijas laikā, gan Doņeckā tika rūpīgi nomaskēta pat no Krievijas. Savukārt visiem TV kanāliem bija jāsāk masīva ideoloģiska kampaņa, ka Ukraina ir neizdevusies valsts ar fašistiem pie varas un šaušalīgu korupciju. Tā tas turpinājās astoņus gadus. Plāns pakļaut Ukrainu tika nevis atcelts, bet atlikts. Astoņu gadu laikā sabiedrības attieksme pret Ukrainu tika mainīta, tāpēc 2022. gadā Putins varēja sākt karu, nebaidoties, ka sabiedrības vairākums nostāsies pret viņu, bet mazākums tiek iebiedēts ar bargiem kriminālsodiem.
Taču vienā upē divreiz iekāpt nevar. PSRS spēja iekarot pusi Eiropas tāpēc, ka kompartija izmantoja altruistisku ideoloģiju par taisnīgākas sabiedrības izveidi, kurai ļoti daudzi ticēja. Tā ticēja, ka bija gatavi šīs ideoloģijas labā ziedot dzīvību. Pašlaik - 2022. gadā - Vladimira Putina rīcībā šādas sabiedrību cementējošas ideoloģijas, kuras dēļ visi būtu gatavi mirt vai palikt par kropļiem uz mūžu, nav. Līdz ar to pat viena diktatora uzmācīgā vēlme ar ieročiem rokās atgūt PSRS impērijas zaudētās teritorijas sadursies ar Krievijas ļaužu lielākās daļas nevēlēšanos ziedot savas dzīvības šāda mērķa labā.
