Restorānu un kafejnīcu īpašnieki un darbinieki tagad var elpot mazliet vieglāk – ir atļauta klientu apkalpošana āra terasēs, kas palielinās pārdošanas apjomus. Tas labi, jo cilvēkiem vajag darbu.
Āra terašu atvēršana gan saistīta ar visādiem stingriem ierobežojumiem - nikns un stingrs uzraugs pieskatīs, lai ir kārtība, deviņos tirgošana būs jāpārtrauc. Tie uzņēmēji, kas uzbūvējuši teltis, attop, ka nebija vērts, jo teltīs nedrīkst. Līdz pat ceturtdienas pēcpusdienai nevienam nebija skaidrs, ko drīkstēs, ko nedrīkstēs, jo valdība muļļājās - sprieda, diskutēja un spriedelēja, līdz beidzot izspieda no sevis, kādi tad īsti būs noteikumi.
Laikam ir tā, ka politiskās elites vēlmes ir sakritušas ar krodzinieku interesēm un tāpēc tāda pretimnākšana. Jau drīz būs pasaules čempionāts hokejā, bet politiskā elite ir naska uz hokeju. Pašiem arī gribas ēst, dzert un saukt “Sarauj!”, tamdēļ kovidrežīma mīkstinājumi.
Tomēr bažas ir par citām dzīves jomām un nozarēm, kuras nav tik tuvu ādai. Visvairāk valdībai vajadzētu domāt par bērniem - ne tikai par saviem, bet bērniem kopumā. Šoks, kādu pandēmijas laikā piedzīvo izglītības sistēma, solās būt ilglaicīgs.
Latvijas bērniem nav paveicies - ir gadījies piedzimt valstī, kuras parlaments ir mazspējīgs, bet valdība nav spējīga turēt izaicinājumus, kas tai nākuši priekšā ar kovida sērgu.
Vakcinācijas tempi joprojām ir gaužām lēni, un, lai gan skan možas oficiālas ziņas par jauniem vakcinēto ļaužu skaita rekordiem, pat ar šiem skaitļiem nav gana, lai savakcinētu 70 procentus iedzīvotāju līdz septembrim.
Taču bērniem un jauniešiem šis laiks ir ļoti traumējošs - attālināta mācīšanās ir laba lieta, taču ar to vien nevar aizstāt nepieciešamību socializēties, sastapt vienaudžus. Arī pats izglītības process datorā nav tas pats, kas dzīvajā. Mācīšanās mājās dažādās ģimenēs ir atšķirīga - ir, kur viss ir lieliski - bērnam ir savs dators, sava istaba un vecāki, kas delikāti pieskata un piepalīdz mācīties. Bet ir ģimenes, kur bērns ir viens no daudziem, kur daudzi ir vienā istabā, bet vecāki ir aizņemti smagā darbā vai izklaidē ar grādīgu dzērienu lietošanu. Skolā šāds bērns mācītos, bet mājās tas nav iespējams. Jādomā, ka ir bērni, kas pēdējā gada laikā ne tikai nav iemācījušies neko jaunu, bet arī aizmirsuši to, ko zināja. Izglītības iegūšanas iespēju atšķirība ir pastāvējusi arī pirms kovida, taču kovida laikā ir daudz dramatiskāk - nepietiekamas izglītības iegūšana nozīmē arī mazāku konkurētspēju darba tirgū, kas savukārt nozīmē lielāku sociālas nevienlīdzības plaisu.
Kovida laikā zinību apgūšana atpaliek no tās, kas būtu normālos apstākļos. Ja visa pasaule atpaliktu vienādi, tā vēl nebūtu lielākā bēda, taču ir bažas, ka Latvijas bērni aizvien vairāk atpaliks no citas Eiropas un arī Baltijas kaimiņvalstīm, jo Lietuvā un Igaunijā kovida sērga tiek apkarota daudz veiksmīgāk nekā pie mums. Nākotnei tas nozīmē, ka mūsu valsts konkurētspēja draud būt vājāka nekā pat tuvākajiem kaimiņiem.
Veselības ministrija izlīdzas, kā nu māk - skatās, kurās pašvaldībās epidemioloģiskā situācija nav slikta, un tur atļauj klātieni, taču tā ir tāda lāpīšanās - puspasākumi. Tā kā kovids ir uz ilgu laiku, būtu vajadzīgi arī attiecīgi ilgtermiņa risinājumi - paredzoša sistēma, kā nodrošināt maksimāli lielākas iespējas bērniem mācīties klātienē. Lai arī izglītībai un zinātnei ir diezgan interesanta ministre, vajadzētu taču būt ministrijas cilvēkresursos kādiem kadriem, kas to uzņemas izstrādāt un izdara?
