Veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP) pēc tam, kad sabiedrības sašutums sāka virt un iet pāri malām, ir ieslēdzis atpakaļgaitu un paziņojis, ka valdība esot pārprasta – ideja par obligāto testēšanu visiem strādājošajiem esot bijusi domāta kā “palīdzīga roka” darba devējiem, kuri vēlas padarīt darbavietas drošākas un testēšanu lētāku.
“Tā vēlme plaši izmantot darbavietās un tā jau daudzu mēnešu garumā, es domāju, visi būs pamanījuši, ka, piemēram, ekonomikas ministrs un Ekonomikas ministrija, darba devēju organizācijas faktiski katrā sanāksmē ir aicinājuši, arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība un citi, ir daudzās valdības sēdēs atklātās, daudzos OVG formātos aicinājuši mums beidzot iet uz plašāku antigēnu testēšanu, nodrošinātu šos testus gan darbavietās, gan citur,” pauž Pavļuts.
Ministri esot apmulsuši, jo bijis jāklausās daudzi pārmetumi par tūļāšanos, tāpēc valdība gribējusi iet pretī. Un finanšu ministrs solījis, ka testi arī darbavietās būs pieejami par valsts naudu.
Pavļuta sacītais ļoti atgādina padomju laika kinokomēdijas “Briljanta roka” folklorizējušos frāzi: “Es neesmu vainīga. Viņš pats atnāca!” Pavļuts un valdība ir gribējusi palīdzēt uzņēmējiem, jo tie uzstājīgi lūguši.
Bet ko tad īsti lūdza uzņēmēji? Diezin vai arodbiedrība, darba devēju organizācijas un citi OVG formātos pieprasīja no 6. decembra uzlikt par obligātu visiem strādājošajiem divreiz nedēļā taisīt testus - gan vakcinētajiem, gan nevakcinētajiem.
Un diezin vai darba devēji, arodbiedrības un citi pieprasīja daudzmiljonu iepirkumu, kurā starp pieciem vinnētājiem ir pat tāda firma, kas dibināta šā gada pavasarī un kurai viens no dibinātājiem vēl konkursa norises laikā bija Krievijas pilsonis.
Diezin vai uzņēmēji, ja neskaita ieinteresētos, aicināja valdību un Aizsardzības ministriju taisīt tādu iepirkumu, no kura jau pa gabalu uzvēdī iespējamas korupcijas un kovidnaudas “apgūšanas” smaka.
Ātrie testi ir laba lieta, tie, kaut arī ne simtprocentīgi, bet palīdz uzzināt, vai cilvēks ir vai nav inficējies. Taču darba devēji diezin vai lūdza uzlikt testēšanas obligātumu no augšas. Un darba devēji bija nesaprašanā, kas par testiem maksās. Stājoties spēkā tādam rīkojumam, kas paredzētu no 6. decembra testēt visus, uzņēmumam ar 2000 darbiniekiem testi izmaksātu vismaz 60 tūkstošus eiro. Vienam lielam uzņēmumam, piemēram, lielveikalu ķēdei, testi izmaksātu 240 tūkstošus vai pat vairāk.
Finanšu ministrs esot apsolījis, ka testu izmaksas tiks segtas par valsts naudu arī darbavietās, taču sākumā šis jautājums “karājās gaisā” - par to nebija skaidrības. Nav arī saprotams, no kādām budžeta ailēm tiktu ņemta nauda, kas ir diezgan liela. Ar to varbūt valdība tiktu galā, ja jau “naudas tagad ir tik daudz, kā nekad agrāk nav bijis”, bet tas viss ir no sērijas “kā būtu, ja būtu”, jo valdošajā koalīcijā jau ir vienošanās par ko citu.
Koalīcijas partneri 29. novembrī vienojās, ka Covid-19 ātrie antigēnu testi nebūs obligāti. Pēc sadarbības sanāksmes Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) norādīja, ka, diskutējot par antigēnu testu plašāku ieviešanu, nolemts, ka, ņemot vērā to, ka vēl nav pilnas skaidrības par testu izdales kārtību un pieejamību iedzīvotājiem, Ministru kabinets atcels prasību darbavietās obligāti veikt antigēnu testus.
Koalīcija vienojusies, ka iecerētā obligātā prasība tiek pārvērsta par rekomendējošu, ļaujot darba devējam izsvērt riskus un veikt skrīninga testus, ja to uzskata par vajadzīgu.
Proti, darba devēji paši varēs noteikt nepieciešamību - veikt vai neveikt ātros testus.
Preses konferencē Kariņam tika vaicāts, vai valsts turpinās testu iepirkšanu, ja antigēnu testi būs rekomendējoši, uz ko premjers atbildēja, ka par šādām detaļām vēl tiek runāts. Viņš uzsvēra, ka šo testu plašākas izmantošanas mērķis ir, lai “nākotnē mēs nenonāktu mājsēdē”.
Ir noticis neticamais! Šis laikam būs gadījums, kad kaut kas tomēr nogāja greizi, un šis “kaut kas” ir mediju un sociālo tīklu pievērstā uzmanība testu obligātuma un aizdomīgā iepirkuma tēmai. Līdz šim viss bija gājis kā smērēts - masku iepirkumiem neviens gailis pakaļ nedzied, nederīgu respiratoru iepirkums par gandrīz miljonu eiro interesē tikai opozīciju un deputātu Ivaru Zariņu (S), 120 “zelta gultas” par 80 miljoniem arī kaut kā ir sagremotas, taču ar testiem laikam jau vadzis draudēja lūzt. Kaut kā pārāk nekaunīgi tas sāka izskatīties - tik ļoti, ka pat valdību apkalpojošajiem medijiem sāk rasties jautājumi.
Tāpēc Pavļuts jūtas sabiedrības pārprasts un veļ atbildību uz Ekonomikas ministriju un nevalstiskajām organizācijām. Kariņš ir nobažījies (biedē) par jaunu mājsēdi. Valdošās partijas tēlo labiņās. Tauta aplaudē, ka nebūs tāda murga - obligātas testēšanās divreiz nedēļā. Bet priecāties ir par agru, jo gan jau valdība izdomās ko citu.
Rūgtums valdošajās aprindās ir liels, jo testu brīvprātība nozīmē, ka medikamentu piegādes firmām cerētā peļņa nebūs tik strauja. Štelle ir ieklemmējusies, un nav tā īsti par ko maksāt “otkatus” iepirkumu kārtojušajām personām. Ak, skāde!
