Latvijas ārlietu ministres Baibas Bražes otrdien preses konferencē izteiktā frāze, ka Krievija faktiski ir zaudējusi karu Ukrainā, politiski aktīvajā sabiedrībā izsauca zināmu neizpratni. Kā tad izpaužas šis zaudējums? Vai tā, ka Krievijas tā dēvētais ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs sēž pie viena galda ar ASV valsts sekretāru Marko Rubio un apspriež Putina un Trampa gaidāmo tikšanos? Var, protams, diskutēt par kontekstu un atrunāties: Putins taču gribēja trīs dienu karu, bet pagājuši jau trīs gadi un viņa mērķi joprojām nav sasniegti.
Šie Bražes izteikumi ir pilnīgā pretrunā ar telekompānijas “NBC News” trešdien izplatīto informāciju, kurā, atsaucoties uz četrām ASV izlūkdienesta amatpersonām un diviem Kongresa locekļiem, teikts, ka Putins nemaz nevēlas reālu kara pārtraukšanu. Saskaņā ar ASV izlūkdienesta datiem, Putins “ir pārliecināts, ka uzvar”, un cer, ka galu galā viņam izdosies pārņemt kontroli pār visu Ukrainas teritoriju. Taču, kā mēdz teikt, Bražei zināms labāk.
Ja atrunājamies uz kontekstu, tad jāskatās: vai tas ir kāda cilvēka vienreizējs izteikums. Tad tiešām var domāt, ka tas ir izrauts no konteksta, ne tā domāts vai ne tā saprasts. Bražes gadījumā viņas izteikumi minētajā preses konferencē precīzi iegulst tajā veidnē, kādā Braže runā visur. Īsi pirms šīs uzstāšanās Braže runāja arī CNN kanālā. Uz raidījuma vadītājas Lindas Kinkeidas neslēpti bažīgajiem, pat uzvedinošajiem jautājumiem par Putina Krievijas apdraudējumiem Baltijas valstīm, kuras tieši robežojas ar Krieviju (Kinkeida to uzsvēra vairākkārt), Braže 2025. gadā atbildēja tikpat bezrūpīgi, kā būtu atbildējusi 2013. gadā vai 2021. gadā. Tieši tāpat, kā būtu atbildējusi laikā, kad Baltajā namā sēdēja Baraks Obama vai Džo Baidens. It kā nekas nebūtu mainījies kopš 2025. gada 20. janvāra.
Bražes centrālā līnija: mēs esam NATO jau 20 gadus, mēs uzticamies ASV. Saūda Arābijā notiekošajās sarunās ar Krieviju mūsu intereses ASV pārstāv, mēs visi kopā jūtamies droši, mēs uzvarēsim. Baidīties nav par ko. Putins baidās, tāpēc neuzbruks.
Varētu jau teikt, ka viss pareizi. Nav ko lieki celt paniku. Tieši otrādi, vajag cilvēkus iedrošināt. Problēma tikai tā, ka atkal jāskatās konteksts. Ja kaut ko tādu saka cilvēks, kurš jau agrāk ir nodemonstrējis drosmi, spēku, pārliecību, tad tas patiesi izklausās iedvesmojoši. Ja to pašu saka cilvēks, kurš nekad agrāk drosmi nav izrādījis, kura spēku neviens nav redzējis un par kura pārliecību nekādas pārliecības nav, tad tas izklausās jau pavisam citādi.
Tad tas izklausās pēc ierastās tukšvārdības, kad cilvēks gandrīz vai apzināti cenšas neko pēc būtības nepateikt, vienlaikus cenšoties izskatīties pietiekami “solīdi”. Tādā izteikti birokrātiskā stilā visu norunāt “pareizi”, nepasakot neko pēc būtības.
Šeit mēs nonākam līdz stratēģijai un motivācijai. Kāpēc Braže tā runā? Ko viņa grib panākt? Kāds ir viņas teiktā mērķis? Visa viņas dzīve rāda, ka citādi runāt viņa nemaz neprot. Ir tādi cilvēki, kuri par savu galveno dzīves uzdevumu izvirza nekad neizdarīt neko nepareizu. Nevis izdarīt kaut ko labu, pareizu, bet neizdarīt nepareizu. Nekļūdīties.
Jāatzīst, ka šāda stratēģija nosacītos miera laikos strādā visai labi. Kā mēs to redzam no pašas Bražes karjeras. Apkārt briestošo vētru viņa nemana vai drīzāk izliekas nemanām, jo priekšā vīd galvenais “burkāns”, mūža sapnis - krēsls pie lielā apaļā galda ANO Drošības padomē, uz kuru Latvija varēs pretendēt 2026.-2027. gadā. Vēlēšanas ANO paredzētas 2025. gada jūnijā Ņujorkā, un, lai Latvija tiktu ievēlēta, nepieciešams iegūt 2/3 ANO dalībvalstu atbalstu.
Vai Latvijai ir vērts “cīnīties” par šo vietu pie galda, kur Krievijas pārstāvis Nebenzja regulāri lej tīru “sviestu”, un kuram ir tiesības uzlikt veto jebkuram balsojumam? Vai vispār ir kaut minimāla jēga no atrašanās pie šī galda? Vai vispār ANO vēl līdz 2027. gadam pastāvēs, jo tā sevi ir parādījusi par pilnīgi bezjēdzīgu, bezzobainu struktūru, kuras vienīgā jēga ir notrallināt milzu budžetu.
Būsim reālisti. Tas neattiecas tikai uz ANO vai tikai uz Braži. Visa mūsdienu politiskā sistēma ir pārvērtusies par vienu milzu birokrātisko mašīnu, kuras galvenais uzdevums ir šīs mašīnas skrūvītēm (darbiniekiem) nodrošināt ērtu (bezatbildīgu) un pārtikušu dzīvi (skat Eiroparlamentu un tur strādājošo algas un sociālās garantijas). Tieši šī aparāta butaforiskā varenība un patiesais bezjēdzīgums lielā mērā ir Trampa panākumu pamatā. Tāpat kā tam, ka arī Latvijā ir salīdzinoši liels trampistu skaits.
Kāds var teikt, ka no Bražes pozīcijas mūsu valsts drošība tikpat kā nav atkarīga, jo ne jau mēs ar savu niecīgo ietekmi pasaulē te kaut ko noteiksim. Tā tomēr gluži nav. Pazīstamā CNN moderatore Linda Kinkeida intervēja Braži tieši tajā kontekstā, par kuru gadiem runā mūsu diplomāti: mēs kā Krievijas kaimiņi un krievu valodu zinošie labāk saprotam Krieviju, tās plānus, tāpēc varam sniegt vērtīgu pienesumu tieši ar šo informāciju.
Lai iegūtu svaigāko informāciju par Krieviju un Putina plāniem no pirmajām rokām (no Krievijas kaimiņiem, kas Putinu saprot bez tulkiem un citiem starpniekiem), Kinkeida arī vērsās pie Bražes. Kādu atbildi viņa
ieguva? Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze. Tā vietā, lai nodotu skaidru vēstījumu: Putinam uzticēties nevar, viņš melo, acis nemirkšķinot, un ir apsēsts ar impērisko “lielās un varenās” Krievijas ideju, kura vienlaikus ir galvenā Krievijas ideja, Braže pieglaimīgi stāsta par Latvijas uzticēšanos ASV. Tā vietā, lai pavēstītu, ka šo impērisko tvanu 24/7 režīmā izplata viss milzīgais Krievijas propagandas aparāts un ar šo indi piesūkusies visa Krievija, Braže stāsta, cik uzticami sabiedrotie mēs esam bijuši visus šos 20 gadus, kopš esam NATO, un tādi būsim arī turpmāk. Neuztraucieties arī jūs, ja jau mēs te blakus Putinam neuztraucamies.
Nu, ko? Ja jau viss tik mierīgi, ka pat Putina kaimiņi neuztraucas, tad varbūt tiešām nav ko uztraukties. Lai Tramps turpina likvidēt “komunistu režīmu” Vašingtonā. Jūs savā galā, mēs savā.
Tikmēr Tramps pēc labākajiem Putina paraugiem paziņo, ka Ukrainai nemaz nevajadzēja uzsākt karu (you should've never started it), tādējādi piebalsojot Putina naratīvam, ka Ukraina patiesībā pati pie visa vainīga. Uz jautājumu, kāpēc Ukraina netiek pieaicināta pie sarunu galda, Tramps atbild: Ukrainai bija trīs gadi [kuru laikā tā varēja ar Krieviju vienoties], kurus tā neizmantoja. Zelenska uzticības reitings esot 4% (patiesībā 2024. gada decembrī 52%) un tādā garā.
Šie Trampa atklāti proputiniskie izteikumi izraisīja vētru pasaules politiskajā vidē. Pat ASV Senāta loceklis, republikānis no Misisipi pavalsts Rodžers Vikers īsā intervijā CNN žurnālistam Manu Radžu uz jautājumu, vai sarunās ar Putinu viņam var uzticēties, atbildēja īsi un skaidri: “Nē. Putins ir kara noziedznieks, kuram līdz mūža galam būtu jāatrodas ieslodzījumā. Varbūt pat jāsoda ar nāvi.”
Vikera atklāti pretputinskā pozīcija, kura pilnībā disonē ar Trampa pozīciju, ļauj cerēt, ka ne visi ASV Republikāņu partijā ir pakļāvušies Trampa absolūtas lojalitātes prasībām, kuras ir pagalam vienkāršas. Ja tu skaļi neizrādi (ar klusējošu piekrišanu ir par maz) apbrīnu par Trampa ģenialitāti un dižo vietu pasaules vēsturē, tad tev nav vieta Trampa komandā. Tad tu esi ienaidnieks.
Ne velti Marko Rubio pēc Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā notikušajām sarunām ar Lavrovu preses konferencē ne tikai daudz runāja par sarunu rezultātiem (to faktiski nebija), cik izplūda slavas dziesmās par Trampa milzīgo lomu politikā un viņa apbrīnojamām spējām. It kā viņš nebūtu “brīvās pasaules” vadošās valsts, bet gan Turkmenistānas ārlietu ministrs, kura galvenais uzdevums ir pasaulē slavēt kārtējo Turkmenbaši. Pat Lavrovs necenšas publiski tik ļoti izpatikt savam bosam, kā to darīja Rubio.
Acīmredzot jaunajam ASV stilam cenšas pieskaņoties arī Braže. Patiesības labad jāatzīmē, ka viņa intervijā CNN nekādus glaimus Trampam tieši neizteica, taču acīmredzami nepiebalsoja Kinkeidas bažīgajam tonim. Ņemot vērā, ka ANO Drošības padomē Latvijai iekļūt bez ASV atbalsta diez vai ir iespējams, Bražes pozīcija no viņas personisko interešu viedokļa ir pamatota. Vai Latvijas interesēs bija pasaulei nest šādu vēsti: neuztraucieties, Putinam no NATO bail, un viņš neuzbruks, ir visai šaubīgi.
