Kāpēc ļoti atšķiras ministru un ierēdņu algas par janvāri; kurš tad īsti izlēma, ar kādiem privātiem specreisiem jālido Krišjānim Kariņam; par valdības “restartu” un citām aktualitātēm “nra.lv” saruna ar bijušo Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski.
Šogad pirmo reizi Latvijas visjaunāko laiku vēsturē sabiedrība var ļoti operatīvi uzzināt, cik lielas algas par iepriekšējo mēnesi ir saņēmuši Ministru kabineta locekļi un ierēdņi - galvenie lēmumu pieņēmēji valstī. Taču pamanāmas dīvainības - lielas atšķirības starp ministru algām. Premjere Evika Siliņa saņem mazāk nekā virkne ministru, ļoti mazs ir atalgojums dažiem ļoti augsta līmeņa ierēdņiem. Kā to skaidrot?
Saeima pieņēma likuma grozījumus, kas paredz publicēt amatpersonu atalgojumu. Var diskutēt par to, kā tas lēmums ir pieņemts un uz kurām personām tas attiecas, taču likums ir pieņemts un tas ir jāpilda. Prakse rāda, ka visos tajos gadījumos, kad amatpersonas dodas atvaļinājumos, parādās interesanta lieta. Ja jūs, pieņemsim, decembra beigās izmantojāt atvaļinājumu un pie viena atvaļinājumā bijāt arī janvāra pirmajā nedēļā, tad atbilstoši darba likumdošanai jums atvaļinājuma naudu izmaksāja jau decembrī. Savukārt tad, kad jūs saņemat atlīdzību par janvāri, ko jūs saņemat februārī, šajā aprēķinātajā izmaksā parādās tikai tā daļa, kuru jūs nostrādājāt. Un tad mēs skatāmies šos sarakstus un nesaprotam, kāpēc vienai amatpersonai ir tik zema atlīdzība, bet citai ir ievērojami lielāka.
Ministriem tiek piešķirtas piemaksas par aizvietošanu, ja viņi aizvieto savu kolēģi, kurš dodas, piemēram, komandējumā uz Briseli. Tad ministram par šīm dienām, kamēr cits ministrs ir prombūtnē, tiek maksāta 30% piemaksa. To paredz likums.
Tādā veidā ministrs, ja viņš aizvieto vienu nedēļu vienu kolēģi, nākamajā nedēļā otru kolēģi, var piemaksu veidā saņemt daudz vairāk pat nekā ministru prezidente.
Ministru prezidente parasti neaizvieto ministrus. Iespēja ministram aizvietot citu ministru ir divos gadījumos - tad, ja kāds dodas neilgā prombūtnē vai arī ja kāds ministrs ir demisionējis, bet jauns viņa vietā ilgstoši netiek iecelts. Pieņemsim, Siliņas kundze atbrīvotu Briškena kungu un nozīmētu viņa vietā, piemēram, Lāces kundzi kā aizvietotāju, un tad par visu šo periodu, kamēr Lāces kundze aizvietotu Briškena kungu, viņa saņemtu šo piemaksu. Es domāju, ka pirmajā mirklī viņai tas būtu patīkami, bet pēc kāda pirmā mēneša, kad visi sāktu prasīt, kas īsti notiek ar visiem “Rail Baltica” un “airBaltic”, būtu jāsāk par šo nozari atbildēt.
Pēc pirmās publicētās informācijas redzam vēl vienu būtisku lietu, kas ir jāņem vērā: ierēdņiem bez mēnešalgas un bez šī atvaļinājuma jautājuma reizi gadā var izmaksāt novērtēšanas prēmiju, un mēs jau šobrīd šajos publicētajos sarakstos redzam, ka atsevišķas ministrijas par to pat izdara atzīmi - viena ministrija to bija atzīmējusi atsevišķā ailītē. Šī novērtēšanas prēmija var būt līdz 75% no mēnešalgas. Vēl ir atvaļinājuma pabalsts - ja ierēdnis dodas atvaļinājumā, tad viņam ir tiesības pieprasīt atvaļinājuma pabalstu. Un tad nākamajā mēnesī būs redzama gan mēneša alga, gan atvaļinājuma pabalsts.
Un tad vēl ir naudas balvas, kuras parasti izmaksā vai nu uz kādiem valsts svētkiem, vai arī kādas ministrijas sasaista šīs balvas ar kādiem rezultatīviem rādītājiem.
Ja mēs uz to visu skatāmies viena atsevišķa mēneša griezumā, tad parādās milzīgas atšķirības.
Un tad vēl ir naudas balvas, kuras parasti izmaksā vai nu uz kādiem valsts svētkiem, vai arī kādas ministrijas sasaista šīs balvas ar kādiem rezultatīviem rādītājiem.
Ja mēs uz to visu skatāmies viena atsevišķa mēneša griezumā, tad parādās milzīgas atšķirības.
Vēl mēs redzam, ka par janvāri nezin kāpēc tur kādam ierēdnim, departamenta vadītājam, alga ir tikai nedaudz virs 1000 eiro. Bet tas ir tāpēc, ka atvaļinājuma naudu viņš jau saņēma decembra beigās.
Tomēr redzam arī, ka virknei ierēdņu, kuru alga ir salīdzināma ar vidējo algu valstī, ir milzīga atbildība - viņi lemj par iepirkumiem, kuru vērtība ir miljoni eiro. Vai tas nav liels korupcijas risks?
Tieši tā ir - cilvēki lemj par miljoniem, desmitiem miljonu un pat simtiem miljonu, bet atlīdzība šīs vienotās atlīdzības sistēmas ietvaros ir maza. Jā, ir iespēja ar dažādiem piemaksu veidiem pacelt mēnešalgu, bet tas ir ierobežota finansējuma ietvaros.
Jā, cilvēki ar 2000 vai 2500 bruto algu ir iepirkumu komisiju locekļi.
Nopietnos iepirkumos nav tā, ka viens cilvēks pieņem lēmumu bet ir daudzu cilvēku komisija. Jā, tā ir milzīga atbildība. Un tas ir viens no lielākajiem riskiem institūcijās. Katrā institūcijā jābūt korupcijas risku novērtējumam un plānam, kā strādāt ar milzīgiem finanšu līdzekļiem un iepirkumiem. Skaidrs, ka pa logu, pa durvīm kāds mēģinās ienākt un uzzināt kaut ko vairāk nekā konkurenti vai kaut ko piedāvāt. Pastāv iespēja, ka cilvēks kādā brīdī pakļaujas kārdinājumam. Milzīga atbildība pret atlīdzības līmeni ir pamatots jautājums.
Izskatās, ka pat visaugstāko ierēdņu algas mēdz būt vairākas reizes mazākas nekā valsts kapitālsabiedrību valžu locekļiem. Kā tas tā nākas?
Nav tā, ka vairākas reizes mazākas. Situācija dažādās kapitālsabiedrībās ir ļoti atšķirīga. Martins Gauss un “airBaltic” ir vispār ārpus konkurences. Mums ir lielās kapitālsabiedrības - “Latvenergo” un citi lielie milži. Un tad ir nu tādas vidējas kapitālsabiedrības, kur vadības atlīdzības robeža ir zem 10 tūkstošiem eiro mēnesī. Un ir kapitālsabiedrības, kur atlīdzības ir pavisam zemas - neatbilstošas. Bet tie ir atsevišķi izņēmumi.
Tāpat arī ierēdņiem mēdz būt milzīga atalgojumu apmēra izkliede. Ja paskatāmies kaut vai valsts sekretārus, redzam, ka vislielākā atlīdzība ir Finanšu ministrijā un viszemākā ir Kultūras ministrijā. Ja tur atlīdzība atšķiras divkārt, tad kaut kas nav kārtībā ar taisnīgu finansējuma sadali vienai vai otrai ministrijai.
Vēl viena, ja var tā teikt, netaisnība ir tā, atsevišķu ministriju ierēdņiem bija iespēja piepelnīties valsts kapitālsabiedrībās. Jā, no šā gada rudens tas būs aizliegts, bet joprojām ir saglabāta iespēja to darīt sevišķajās ekonomiskajās zonās un ostu valdēs, un tas viss turpinās. Un tad mēs redzam amatpersonu deklarācijās, ka viens valsts sekretārs saņem gadā 50 vai 60 tūkstošus eiro, bet cits pat 160 tūkstošus no vairākām darbavietām.
Tā nav normāla situācija, taču diemžēl arī tie soļi, kas ir pieņemti interešu konflikta likuma grozījumos, tikai daļēji kaut ko atrisinās.
Likuma grozījumi sākumā bija virzīti uz daudz lielākiem ierobežojumiem, taču beigās dažādu lobistu ietekmē tie attieksies tikai uz kapitālsabiedrībām.
Vai publicētajiem algu sarakstiem nevajadzēja būt daudz garākiem?
Es tos paskatījos, un te gribas citēt vienu klasiķi... “Draugi, nav labi!”
Es paņemšu vienu slikto piemēru: ne visas ministrijas ir publicējušas savus lēmumu pieņēmēju sarakstus, bet ir publicējušas tikai centrālo aparātu atalgojumus. Piemēram, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijā ir apmēram 250 nodarbināto, taču publicētas ir deviņu personu atlīdzības.
Lai gan likums saka, ka ir jāpublicē visām tām, kuras pieņem lēmumus un kuras gatavo lēmumus. Skaidrs, ka pirmais jautājums, kas rodas sabiedrībai un medijiem, ir: “Ko dara visi pārējie?”
Paskatījos vēl pāris ministrijas, kur ir labāki un sliktāki piemēri. Arī Valsts kanceleja un mans pēcnācējs, Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs nav labais piemērs. Es tur redzu veselu virkni amatpersonu, kuru atlīdzības nav publicētas, bet kuras piedalās lēmumu sagatavošanā. Jo, ja mēs lasām likumu, tur ir minētas amatpersonas, kuras pieņem vai sagatavo lēmumus. Pie nosacīti labiem piemēriem es gribētu minēt Labklājības ministriju. Par šo atalgojumu publicēšanu ir steidzami jāpieņem vadlīnijias, jo pašlaik situācija ir diezgan slikta - tiek slēpts pilnais amatpersonu saraksts.
Vai ar amatpersonu atalgojumu publicēšanu nav iekāpts kādos datu aizsardzības likumu pārkāpumos vai Satversmes pārkāpumos?
Par to vienmēr ir bijušas diskusijas. Iepriekšējā reizē likumā jau tika iekļauta norma, ka amatpersonu atalgojumi ir jāpublicē, taču Satversmes tiesa tos atcēla. Satversmes tiesa toreiz vērtēja, kā tika ievērota procedūra, pieņemot šos likumus, un konstatēja, ka procedūra ir pārkāpta, taču nevērtēja likumus pēc būtības.
Jā, pastāv iespēja, ka kāds var vērsties Satversmes tiesā un mēģināt šīs likuma normas apstrīdēt. Te vienmēr ir jāvērtē samērīgums starp sabiedrības interesi par amatpersonu algām un indivīdu tiesībām. Te nereti ir bijusi skriešana galējībās - neko nepublicējam, vai arī tāda pieeja kā Norvēģijā, kur par ikvienu sabiedrības locekli gan publiskajā, gan privātajā sektorā var redzēt, kādus nodokļus viņš ir maksājis. Vispopulārākā ir dzeltenā prese, kurā gribam zināt par savu kaimiņu, par savu paziņu, par bijušo klasesbiedru, cik tad kurš un kā pelna, cik viņš turīgs vai mazāk turīgs.
Bet vai tad sabiedrībai nav tiesību zināt, kā tiek izlietota valsts nauda?
Jā, ir jābūt redzamam, kā tiek tērēta valsts nauda un visas tās nesamērības, kas tiešām mēdz pastāvēt - milzīgas piemaksas, naudas balvas vai vēl kaut kas nesamērīgi lielā apmērā vienā iestādē, un tad ir turpat blakus kāda iestāde, kur nu tiešām knapi tiek nodrošināts likumdošanā paredzētais minimums. Tā nav normāla situācija. Tas ir grūts uzdevums to visu sabalansēt, lai tas būtu taisnīgi.
Vai tā amatpersona algu reforma, kas sākās 2022. gada vidū, sasniedza pozitīvus rezultātus?
Labā lieta bija tā, ka beidzot tika aiziets projām no kroplās sistēmas, kas bija iepriekš - kad 10 gadus netika mainīta mēnešalga un visu laiku amatpersonu ienākumi tika nodrošināti ar piemaksām. Piemēram, valsts sekretāriem piemaksas bija apmēram tikpat lielā apmērā kā algas. Tā nebija normāla situācija.
Pašlaik ir sakārtots likumdošanas ietvars, bet joprojām nav taisnīgs pieejamais finansējums, un ir bagātās iestādes, kurās var maksāt lielākas algas, un ir trūcīgas iestādes, kuras var nodrošināt tikai minimumu.
Faktiski sanāk, ka par līdzvērtīgu darbu tiek maksāta dažāda atlīdzība.
Ar ko nodarbojaties pats personīgi? Vai saņemat bezdarbnieka pabalstu? Vai esat atradis jaunu darbu?
Jā, pagaidām saņemu. Es plānoju pavasarī atsākt strādāt.
Privātā vai valsts sektorā?
Man ir padomā vairākas alternatīvas, bet visticamāk, ka ne privātā sektorā.
Vai jums ir pašlaik aktuāli tiesu darbi? Par ko un pret ko?
Jā, esmu ierauts vairākos tiesu darbos. Esmu iesniedzis trīs pieteikumus. Administratīvajā tiesā tiesājos ar Ministru prezidenti Siliņas kundzi. Tās ir prasības gan par nepamatotu disciplinārsodu, gan par nepamatotu atstādināšanu, gan par manis atlaišanas procesu. Tad ir vēl pieteikumi, kas ir skatāmi vispārējās jurisdikcijas tiesā. Šopirmdien bija plānota pirmā tiesas sēde prasībā pret Ministru prezidenti, taču tiesa tika atlikta tiesneša slimības dēļ.
Taču ne jau Siliņa ir jūsu problēmu cēlonis. Privāto avioreisu skandāls sākās, kad Ministru prezidents bija Krišjānis Kariņš. Kas īsti notika? Kāda ir jūsu versija?
Pirmais privātais reiss tika pasūtīts un izmantots tālajā 2019. gadā, un pēc tam, sākoties kovidam, Kariņa kungs sāka daudz vairāk izmantot šos speciālos reisus. Gan Valsts kontrole ir konstatējusi, gan es norādu savos iesniegumos, ka lēmumus par lidojumiem pieņēma pats Kariņa kungs un reisus pasūtīja viņa birojs. Kariņa kungs bija tas, kurš vērtēja lidojumu iespējas, kādas ir alternatīvas, un viņš lēma, kad lidot un ar ko. Premjera birojs lēma, kam pasūtīt lidojumu, un Valsts kancelejai pienāca rēķini, kuri jāapmaksā. Pašlaik notiek juridisks strīds, kas un par ko atbild. Biroja vadītāja skaidri raksta savās liecībās, ka “mēs dodamies pie Ministru prezidenta ar šīm iespējamajām lidojumu alternatīvām, un Ministru prezidents ir tas, kurš pieņem lēmumu, ka, jā, mēs izmantojam šo speciālo reisu”.
Pēc tam Ministru prezidenta birojs ir tas, kurš pasūta biļetes, un tas nav nekāds uzdevums Citskovskim pasūtīt šo speciālo reisu. Ministru prezidenta birojs to pasūta, bet Citskovska Valsts kancelejai pēc tam atnāk rēķins, kad lidojums jau ir noticis.
Ja mēs paskatāmies vēsturiski, kas ir izmantojuši speciālos reisus, tad tie ir bijuši gan valsts prezidenti, gan ministru prezidenti. Tie tika izmantoti Valda Zatlera laikā, Vairas Vīķes-Freibergas laikā. Kad sākās ekonomikas dižķibele, arī premjers Ivars Godmanis ar tiem lidoja. Tāpat arī premjers Valdis Dombrovskis tos izmantoja. Tiesa gan, lidojumu izmantošanas apjomi viņiem bija daudz mazāki nekā Kariņa kungam.
Varēja būt gadījumi, kad premjeram vajadzēja satikties ar princi Čārlzu un pēc tam pagūt novadīt valdības sēdi, kurā tiek izskatīti svarīgi jautājumi. Un tad, lai varētu apvienot abus pasākumus, viņam vajadzēja pieņemt lēmumu lidot ar privāto specreisu. Bet skumjākais šajā lietā ir tas, ka Kariņa kungs neuzņemas atbildību, neko nepaskaidro sabiedrībai.
Birokrātijas samazināšana, attālinātā darba izskaušana, institūciju likvidēšana ir lietas, ar kurām ASV pašlaik nodarbojas Donalds Tramps un Īlons Masks. Un tavu brīnumu! Arī Latvijā aktuāla ir birokrātijas samazināšana, atteikšanās no attālināta darba un idejas par atsevišķu institūciju likvidēšanu. Vai tā ir “špikošana” no Amerikas?
Skaidrs, ka politiķi reaģē gan uz diskusijām sabiedrībā, gan uz to pieprasījumu, kas nāk no sabiedrības. Un tas ir normāli. Redzam šīs pārmērības, kas notika ar attālināto darbu, un tapa absurdi rīkojumi sadzīt visus atpakaļ birojos. Tas nav tas, ko cilvēki gaida un kā vēlas strādāt. Tā ir liela problēma, kas mums ir politikā, ka daudzos gadījumos tiek mēģināts izpatikt sabiedrībai, un sevišķi tas notiek priekšvēlēšanu laikā, kad solījumi bieži vien ir bez kāda reāla seguma. Līdz vēlēšanām ir svarīgi radīt tēlu un iespaidu, ka viss notiek, bet pēc vēlēšanām izrādās, ka realitāte ir cita.
Ja paskatāmies reāli šo pašu birokrātijas mazināšanas stāstu, nav iespējama tāda normāla birokrātijas mazināšana, ja pats ministrs nenāk ar kvēlu pārliecību, ka grib panākt konkrētu rezultātu. Normāli būtu tā, ka ministrs nāk pie Siliņas ar konkrētu redzējumu un plānu, kāds būs izmērāmais rezultāts. Ja gribam mazināt birokrātiju, tad tas nozīmē, ka gribam mazināt publiskajā pārvaldē nodarbināto skaitu. Pretējā gadījumā visi parunā par populārām lietām, bet tad, kad nonāk līdz viņa ministrijai, tad ministrs uzvedas kā savas nozares lobijs un vēlas, lai kaut kas tiek likvidēts citā ministrijā.
Ja mēs skatāmies vēsturē, 2017. gadā valdība apstiprināja valsts pārvaldes reformu plānu, kas bija ļoti grūti, bija smagas diskusijas, bija visādi kompromisi, kas paredzēja par 6% samazināt nodarbināto skaitu valsts pārvaldē. Lēmums tika pieņemts, pēc tam bija neformālas diskusijas, kuras organizēja premjers Māris Kučinskis, un divi ministri paziņoja, ka viņi nepiedalās un neko nedarīs.
Kuri ministri?
Viens no viņiem droši vien dzīvo kādā lauku muižiņā, bet otrs tagad ir pilī.
Ja ministrs kvēli netic, ka nepieciešamas reformas, tad tas viss ir tukša runāšana.
Mēdz būt arī, ka bez ministra sākotnējas iesaistes ir pozitīvi rezultāti. Piemēram, Ekonomikas ministrijā ar būvniecības jautājumu nodarbojas ierēdne Olga Feldmane. Viņai ir redzējums, ideja, kas aptver ne tikai Ekonomikas ministriju, bet vēl trīs četras citas ministrijas. Mēs redzam, cik grūti arī šobrīd ar to iet, bet ir tādi atsevišķi izņēmumi. Katram ierēdnim droši vien ir pāris atvilktnītes ar dažādiem veciem projektiem par dažādām reformām, kuras nav īstenotas vai kuras kaut kur ir iestrēgušas tāpēc, ka nevar pieņemt gala lēmumu. Piemēram, Tieslietu un Iekšlietu ministrija jau ilgi mokās ar tiesu ekspertīžu reformu. Ministriem laiku pa laikam parādās kādas iniciatīvas, kuras ātri vien izčib. Savulaik bija Valsts vides dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes apvienošanas ideja, kas noslīka. Savulaik Anda Čakša gribēja apvienot dažas savas padotības institūcijas, bet uzreiz bija pretestība, ka tas “apdraudēs latviešu valodas pastāvēšanu”.
Ja mēs skatāmies vispār par to efektivitāti, tad, veicot reformas, jārīkojas ļoti prātīgi - ja mēs taisām šo saucamo mērogošanu, apvienojot radniecīgas iestādes vai funkcijas, varam iegūt milzīgu ekonomiju. Apvienojot divas institūcijas un apvienojot to veiktās radnieciskās funkcijas, vienā no tām var samazināt administratīvo aparātu par 80% - tas kļūst lieks.
Atkal tiek runāts par valdības “restartu”. Vai Kaspara Briškena nomaiņa pret kādu nebriškenu būs restarts?
Iespējams, būs ministra nomaiņa katrā no koalīcijas partijām, jo lielākas ministru maiņas var nograut vispār to koalīciju. Katram koalīcijas politiskajam spēkam jāatrod savs grēkāzis. Pašlaik partijas gaida, kad Siliņas kundze parādīs, kurš tur ir tas grēkāzis. Ir iespējamas visādas interesantas pārbīdes. Par Briškenu ir skaidrs, ka viņš ir viens no grēkāžiem, kurš jau ir atrasts. Bet par citiem nekas vēl nav skaidrs. Iespējams, “Jaunā vienotība” upurēs Arvilu Ašeradenu. Nav zināms, kas nāks viņa vietā. Pilsētā runā, ka varbūt Čakšas kundze varētu iekārot Ašeradena amatu, lai pats Ašeradens tad varētu nonākt Latvijas Bankā.
Loģiski būtu, ja Satiksmes ministrija nonāktu “Jaunās vienotības” pārziņā, jo satiksmes problēmas nevar atrisināt bez ciešas sadarbības ar Finanšu ministriju.
Ar šādām vai citādām izmaiņām ir jāparāda sabiedrībai, ka, lūk, valdība tagad ir uzlabota un citāds būs dinamisms. Evikas Siliņas valdības sākums bija ļoti labs - daudzi darbi tika ātri paveikti. Tas tā mēdz būt, ka pirmgadnieks ienāk un ar entuziasmu sāk rīkoties, bet pēc tam ar laiku saplok, fokuss pazūd. Pašlaik tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un ir vajadzīgi rezultāti.
Jūs vadījāt Valsts kanceleju gan pirms kovida, gan kovida laikā, kad daudz bija jāstrādā attālināti. Vai Valsts kanceleja vienlīdz efektīvi strādāja attālināti un neattālināti?
Es jau pirms kovida iesāku un iedrošināju darbiniekus sākt vairāk strādāt attālināti. Pretestība bija milzīga. Par šo attālināto darbu es katru gadu ar visiem cilvēkiem, ar katru pārrunāju, kā viņi jūtas, kas apmierina un kas neapmierina.
Ar katru gadu es redzēju, ka arvien vairāk un vairāk cilvēku novērtē attālināto darbu, bet ir arī cilvēki, kuri nevar pastrādāt mājās un nāk katru dienu uz darbu, jo citādi viņi nevar nokoncentrēties darbam.
Te vislielākā atbildība ir tiešajam vadītājam, kā viņš organizē darbu. Ja vadītājs neprot darbu organizēt, tad viņš to neprot ne klātienē, ne neklātienē. Cilvēki ir novērtējuši to, ka nav jāsēž divas stundas sastrēgumā no rīta un vakarā. Un vēl ir visas šīs bērnu mammas, kurām, tiklīdz bērns paliek slims, tā jāņem slimības lapa. Bet, ja šai mammai darba uzdevumi ir tādi, kas ir izpildāmi attālināti, kāpēc viņai aizliegt strādāt mājās? Tā bija liela muļķība izraisīt šādu te sabiedrības viļņošanos, varbūt sanaidot, nezinu, publisko pārvaldi ar privāto sektoru. Ir jānodrošina pakalpojums. Ja ir panākams rezultāts, tad strādājam attālināti; ja rodas problēma, tad tā ir jārisina.
Vai strādājošo skaita samazināšanu var veikt mehāniski, samazinot kadrus par 5%, 6% vai 10%, un lietot ārpakalpojumus, kas varbūt, piemēram, IT jomā izmaksās dārgāk?
Nodarbināto skaita mazināšanai jābūt sasaistītai kopā ar citiem procesiem - piemēram, varbūt ir lietas, kas nav jādara, kas ir nevajadzīgas un kas nežēlīgi jālikvidē. Reizēm ir noderīgi kaut ko nodot ārpakalpojumā, ja tas ir lētāk un ja tas ir elastīgāks. To var šodien izmantot, bet rīt, ja tas nav vajadzīgs, neizmantot. Tas ir komersanta risks.
Cik nozīmīgas ir sabiedriskās attiecības? Sabiedrisko attiecību biroji valsts pārvaldei mēdz būt ārpakalpojums.
Sabiedriskās attiecības ir ļoti nozīmīgas. Jautājums ir, kāda ir sabiedrisko attiecību speciālistu iesaiste lēmumu pieņemšanā - ja speciālists tiek nostādīts izsūtāmā puikas situācijā, kad vajag tikai nokomunicēt kādu nepatīkamu jautājumu, tad neko daudz saglābt vairs nevar. Tad ir tikai iespēja novelt uz komunikatoriem, ka viņi nespēj izskaidrot sabiedrībai lielo, skaisto, vajadzīgo lēmumu.
