Rīgas Centrālcietumam ir gara un laikmetu griežos raibi vētraina vēsture. To sāka celt 1902. gadā, bet darbus pabeidza tikai 1914. gadā. Neskatoties uz cietuma iespaidīgajiem mūriem, cietumnieku izbēgšana vai to atbrīvošana, ielaužoties cietumā no malas, ir notikusi ne reizi vien.
Tas gan nekādi neizskaidro, kā kļuva iespējama cietumnieka izbēgšana mūsdienu apstākļos, 21. gadsimtā ar visām modernajām novērošanas un signalizācijas iekārtām.
Revolucionāri atbrīvo ieslodzītos biedrus
1905. gada 20. septembrī kaujinieku grupa uzbruka cietumam, lai atbrīvotu apcietinātos biedrus, kuriem draudēja nāvessods. 17 kaujinieki ielauzās vieninieku korpusā un atbrīvoja LSDSP Rīgas komitejas locekli Jāni Lāci un vienu no fabrikas “Fenikss” kaujinieku vadītājiem Jūliju Šleseru. Pārējos apcietinātos atbrīvot neizdevās, jo nevarēja atslēgt kameras. Sadursmē tika nošauti vai ievainoti 15 cietuma uzraugi.
Tādā pašā garā ļoti līdzīgs uzbrukums 1906. gada janvārī notika arī Rīgas Policijas pārvaldei. Šis uzbrukums bija veiksmīgāks - tika atbrīvoti seši revolucionāri. Uzbrukumā esot piedalījies arī gleznotājs Ģederts Eliass. 1974. gadā par šo tēmu tapa filma “Uzbrukums slepenpolicijai” pēc Alberta Bela romāna “Saucēja balss” motīviem. Režisors tai bija Oļģerts Dunkers, bet galvenajā lomā bija Ģirts Jakovļevs. Tagad gan tādas filmas kinoteātros un televīzijā vairs nerāda, bet internetā var atrast.
1919. gadā, kad Rīgā īsu laiku valdīja padomju vara, lielinieki Centrālcietumā ieslodzīja vācbaltiešus. 1919. gada 22. maijā cietuma pagalmā 32 ieslodzītos nošāva. Bēdīgi un satriecoši bija tas, ka nošauta tika arī 22 gadus vecā dziedātāja Mariona fon Klota, kura laikabiedrus bija iepriekš īpaši aizkustinājusi ar angļu komponista Džona Baksa Daika dziesmas “Tu zini ceļu” izpildījumu vācu valodā.
Otrā pasaules kara laikā pēc LPSR valsts drošības tautas komisāra Simona Šustina rīkojuma Rīgas Centrālcietumā no 27. līdz 29. jūnijam tika nošauti 99 cilvēki. Bet jau 30. jūnijā 80 ieslodzītajiem izdevās tikt ārā no cietuma. Tas tāpēc, ka slābana bija kļuvusi apsardze, kura jau sāka laisties lapās, un tā tai bija svarīgāka nodarbe nekā līdz galam izpildīt Šustina rīkojumu. Vācieši jau bija Pārdaugavā, un dažas viņu vienības bija tikušas pat līdz autoostas apkārtnei pāri tobrīd vēl nesaspridzinātajam Dzelzceļa tiltam.
Vācu okupācijas vara tāpat slodzīja Centrālcietumā savus pretiniekus. 1944. gadā tur pakāra komunistiskos pagrīdniekus Imantu Sudmali un Džemu Bankoviču, kuri bija mēģinājuši sarīkot lielu sprādzienu Doma laukumā liela vāciešu pasākuma laikā, ievietojot bumbu atkritumu urnā. Sprādziens nesanāca tik dižs kā cerēts, elles mašīna uzgāja gaisā priekšlaicīgi. Bojā gāja nejauši garāmgājēji - latviešu arhitekts Artūrs Ramanis, kāds strādnieks un vēl arī kāds desmitgadīgs zēns.
Sudmalis, kurš diezgan ilgi netika atzīts kā padomju varai labais, tomēr piecdesmitajos gados tika glorificēts un atzīts par Padomju
Savienības varoni. Sudmalis pratināšanas laikā Centrālcietumā esot mēģinājis bēgt, izlecot pa logu, taču salauzis kāju un uzreiz notverts.
Par bēgšanu vai bēgšanas mēģinājumiem no Centrālcietuma pēckara gados nav daudz ziņu. Šāda veida informācija tika rūpīgi slēpta no padomju tautas - par tiem plašsaziņas līdzekļos nebija ne rindiņas. Tomēr ir zināms viens šaušalīgi asiņains gadījums. 1984. gada pavasarī no Centrālcietuma iepriekšējās izmeklēšanas izolatora mēģināja bēgt divi ieslodzītie - Akermanis un Latkutis, turklāt viņi sagrāba ķīlnieci - ieslodzījuma vietas darbinieci, kontrolieri Abduļinu. Tālāk par cietuma vārtiem noziedznieki netika, viņus pamanīja dežurējošie zaldāti, kuri ķīlnieci centās atbrīvot un bija spiesti šaut. Noziedznieki, saprotot, ka bēgšanas plāns izgāzies, ķīlniecei pārgrieza rīkli. Gan Akermani, gan Latkuti bija spiesti nošaut turpat, cietuma teritorijā. Viena no lodēm trāpīja arī Abduļinai, kura jau bija mirusi. Saistībā ar bēgšanu 1984. gada 4. martā prokurors Miervaldis Gailītis ierosināja krimināllietu par nolaidību, taču tā drīz vien tika izbeigta.
Atjaunotās Latvijas Republikas laikā 2010. gadā no Centrālcietuma izbēga četri ieslodzītie. Tas bija pēdējais piliens Latvijas peniterciārajām iestādēm, pēc kura pasākumi pret izbēgšanu tika pastiprināti un pārapdrošināti līdz visaugstākās stingrības pakāpei - tā, lai ne pele nevarētu iesprukt cietumā vai tikt no tā ārā. Visur tika salikts vairāk novērošanas kameru, dzeloņdrāšu un apsargu. Pats reiz 2015. gadā viesojos Centrālcietumā, lai intervētu “Imantas hakeri” Denisu Čalovski. Bija jāiet cauri vairākām dzelzs restu durvīm, kuras aiz manis uzreiz aizslēdza, man neļāva ienest ne mobilo telefonu, ne diktofonu un pat ne pildspalvu, tāpēc nācās citēt Čalovska atbildes pēc atmiņas. Jāteic, radās iespaids, ka no šāda cietuma izbēgt ir ne vairāk iespēju kā no slavenā Alkatrazas cietuma Sanfrancisko līcī.
Taču, še tev - atkal! Atkal tomēr kādam noziedzniekam ir izdevies izbēgt! Kurā vietā tad tagad vēl ir atradusies sprauga?
Svētdien, 23. jūlijā, ap pulksten 13.45 no Rīgas Centrālcietuma aizbēga 1993. gadā dzimušais Māris Kovaļovs, kurš atradās ieslodzījumā par slepkavības mēģinājumu. Laimīgā kārtā ir izdevies izskaitļot, pie kā viņš varētu slēpties, un bēglis pēc pulksten 18.00 Sarkandaugavā notverts.
Bet kas par vērienīgu tvarstīšanas operāciju ar nosaukumu “Slazdi” tika sarīkota visā valstī! Policija bloķēja ceļus un pārbaudīja katru automašīnu no Rīgas, ļaudis sēdēja sastrēgumos līdz pat Ādažiem un nervozēja panikā, nezinot, kas īsti ir noticis.
Ar veselu ādu no situācijas ir izsprukuši tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere (JV) un iekšlietu ministrs Māris Kučinskis (AS), kuriem nevajadzēs vīkšāties uz demisiju, jo viss beidzies laimīgi. Taču, vai tik skaisti beigsies arī ministriju apakšstuktūrās, to vēl nevar zināt.
Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieks Dmitrijs Kaļins informēja, ka par notikušo sākts kriminālprocess un arī dienesta pārbaude. Kaļins norādīja, ka ieslodzītā bēgšana šķietami iepriekš nebija plānota. "Amatpersonas pašu bēgšanas faktu redzēja, nekavējoties rīkojās, sekoja viņam jau brīvībā. Paralēli ziņojām arī Valsts policijai un uzsākām plašus meklēšanas darbus," norādīja IeVP priekšnieks.
Redzēja, bet neaizturēja? Kā vispār tas iespējams? Vai M. Kovaļovam bija spārni vai propelleris, lai pārlidotu pāri visiem žogiem? Varbūt viņam ir spējas iet cauri sienām? Vēl var būt, ka viņš kā Eižens Finks nohipnotizēja visus sargus, kuri viņam ļāva iet?
Negribas domāt, ka viņš būtu izbraucis no cietuma teritorijas betonmaisītājā kā krievu komēdijā “Fortūnas džentlmeņi” vai izracis tuneli kā 1994. gadā bēgļu bars no Jelgavas cietuma. Ja bēglis tomēr nav pārcilvēks ar neparastām spējām, tad kā viņš varēja tikt ārā, ja viņam nepalīdzēja kādi cietuma darbinieki?
Vēl var būt, ka bēglis tomēr nav supermens, bet ir izmantojis kādu cietuma darbinieku nolaidību, nokļūstot kādā vājāk apsargātā vietā, no kuras var mēģināt ņemt kājas pār pleciem.
Ja bēglis būtu kāds notiesāts satiksmes avārijas izraisītājs no Olaines cietuma, tad tas nebūtu tik draudīgi. Taču te ir runa par slepkavības mēģinātāju - par ļoti bīstamu indivīdu!
Nu ļoti dīvaini ir ar tiem bēgšanas apstākļiem, par kuriem amatpersonas pagaidām neko sakarīgu nav spējušas papaust. Varbūt tomēr vajadzētu beigt slēpt un melot, bet pastāstīt visu, kā bija? Tas tikai veicinātu sabiedrības uzticēšanos iekšlietu struktūrām.