Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) vēl pagājušajā nedēļā pauda, ka “nemetīs plinti krūmos”, bet tagad savu šauteni ir ielidinājis kazenēs.
Taču nav gluži tā, ka viņam nebūtu otras plintes, ar kuru viņš gan vairs nešaus pats, bet tā būs nodota “drošās rokās”. Ir Evika Siliņa, kura līdz šim nav bijusi plaši pazīstama tautas masās, taču “politikumā” - partiju apritē - ir visnotaļ pat labi zināma, un jau sen.
Savu otro valdību sastādot, Krišjānis Kariņš staigāja pa gaiteņiem un visiem spēkiem centās Siliņu iecelt par iekšlietu vai vismaz tieslietu ministri, taču nācās saskarties ar koalīcijas partneru interesēm, un viņa tika iekārtota par labklājības ministri. Šajā amatā viņa ir bijusi klusa kā pele, jo laikam cītīgi strādāja. Ja ne visai tautai iestājās labklājība un turība, tad vismaz viņai pašai un ministrijas galvenajām figūrām par trūkumu nav bijis jāžēlojas.
Evika Siliņa līdz šim ir bijusi otrajā plānā, bet var gadīties, ka tagad uz viņu būs vērsti visi starmeši. Kuluāros pilnā nopietnībā tiek spriests, ka tieši viņa varētu kļūt par premjeres amata kandidāti un pēc tam arī par premjeri. JV iekšienē gan vēl notiek šāda tāda diskusija - “neesot garantiju” par kāda konkrēta pretendenta izvirzīšanu, pašreizējais finanšu ministrs Arvils Ašeradens arī varētu gribēt, taču Evika Siliņa var izrādīties piemērotāka.
Un kāpēc gan ne? Šis tad būs vēl nebijis gadījums, kad augstajā valsts vadīšanas amatā tiks celta sieviete ar efektīgu ārieni - nenoliedzami glīta būtne, kuras vaigs var rotāt katra glancētā žurnāla vāku.
Ir gan šajā valstī arī nelabvēļi, kuri ar nagu ir paskrāpējuši glanci un atklājuši par Eviku Siliņu arī visai nepievilcīgu portreta variantu.
Portāls “Pietiek” ir atkārtoti publicējis pagājušā gada decembra rakstu, kurā uzsvērta Evikas Siliņas saistību ar bēdīgi slaveno Juri Jurašu.
“Jauna, enerģiska, varaskāra un ambicioza. Piedalās koalīcijas veidošanas sarunās, nogurusi, ne pārāk pārliecināta aizvien vairāk parādās zilajos TV ekrānos, intrigo partijas iekšienē, saimnieciski shēmo jau šobrīd ar apskaužamu bezkaunību, vienvārdsakot, cenšas uzkāpt uz lielās politiskās skatuves,” iespējamo nākamo premjeri raksturo “Pietiek”.
Un uzdod jautājumus. “Kāpēc, tuvojoties vēlēšanām, arvien uzmācīgāk Evikai Siliņai piezagās šaubas un satraukums, par ko viņa saspringtākajos brīžos dalījās ar apkārtējiem? Vai tiešām eksistē kādi tumši rēgi un grēki, kas tik cieši premjeram pietuvinātai, tik ļoti dziļi visos nopietnajos procesos iesaistītajai premjera parlamentārajai sekretārei naktīs neļauj gulēt?” Rakstu lasiet šeit https://nra.lv/politika/425030-evikai-silinai-klustot-par-valdibas-vaditaju-jurim-jurasam-bus-svetki.htm.
“Viens no šo vēlēšanu jaukākajiem notikumiem bija “Konservatīvo” loģiskā nonākšana politiskajā mēslainē, taču Juris Jurašs kā tāda žurka acīmredzot spēj pielāgoties situācijai. Kamēr dažādi grauzēji pa grupām pamet grimstošo kuģi, tikmēr bēdīgi slavenais kombinators Jurašs tomēr pamanījies nokļūt pie valdības veidošanas galda. Par to, cik tieši Siliņa un viņas vīrs saistīti ar Jurašu, varam vien minēt.
Zinātāji ļoti labi zina par Evikas lomu teju visos lielajos iekšlietu sistēmas iepirkuma projektos,” norāda “Pietiek”.
“Vai izšķirošajos brīžos šis rēgu, grēku un baiļu mākonis neapdullina Eviku Siliņu un viņas vietā lēmumus valdības vadītajam nedod kāds cits? Kurš? Māris Martinsons? Juris Jurašs? Kāds cits? Kā interesēs?” jautā “Pietiek”.
Juris Jurašs savulaik bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs, bija Rīgas domes un arī Saeimas deputāts. Pašlaik viņš it kā atrodoties Ukrainā - ne ta karojot, ne ta sniedzot padomus. Juris Jurašs bija ļoti ietekmīgs - darbojoties tandēmā ar tagad jau aizsaulē aizgājušo Jutu Strīķi, viņš burtiski terorizēja visu Latvijas “politikumu”, “operatīvi izstrādājot” viņu izsekošanu, noklausīšanos un iegūtās vielas noplūdināšanu varas partijām tuvajā presē. Uz “antikorupcijas” populisma viļņa viņš iesaistījās Jāņa Bordāna Jaunajā konservatīvajā partijā un kļuva par 13. Saeimas deputātu. Tagad gan šī partija visu kādreizējo varenību ir izzaudējusi, un partija “Konservatīvie” nepārvarēja 14. Saeimas 5% barjeru.
Juris Jurašs ir pazīstams ne tikai kā kvēls cīnītājs, bet arī kā shēmotājs. Cita starpā bija, piemēram, tāda lieta, ka Jurim Jurašam kā KNAB darbiniekam bija nekustamais īpašums Valmieras rajona Burtnieku pagastā - “Briedes krogs”. Saskaņā ar Zemesgrāmatas datiem, šis īpašums piederēja J. Jurašam, taču viņš to bija iznomājis firmai “Burtnieku zirgaudzētava”. Šī firma piederēja viņa ģimenei, kā arī citiem firmas darbiniekiem. Juris Jurašs tā rīkojās tāpēc, ka pats nedrīkstēja veikt saimnieciskas darbības, un galvenais īpašuma apsaimniekotājs bija viņa tēvs. “Burtnieku zirgaudzētava” aizņēmās 300 000 latu no firmas “Vidzemes darījumu centrs”, kura tika turēta aizdomās par naudas atmazgāšanu vairāku miljonu apjomā. Tomēr finanšu saistības ar bandītiem Jura Juraša karjeras kāpienam neko daudz netraucēja.
Juris Jurašs savulaik cieši sadarbojās ar Satversmes aizsardzības biroja darbinieku Aigaru Sparānu, kuru 2020. gadā aizturēja Valsts drošības dienesta izmeklētāji aizdomās par kukuļošanu. Šī lieta ir izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, bet pret Sparānu ir vēl viena cita lieta - par spiegošanu. Prokurors šogad martā pieprasīja piespriest viņam trīsarpus gadu cietumsodu.
Protams, JV izliksies, ka raksti par Eviku Siliņu un viņas sakariem ar tumšām personām neeksistē, un, ja izlems, ka tiešām viņa ir virzāma, tad virzīs. Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam tā nebūs slikta piespēle, jo nevajadzēs nosaukt Krišjāni Kariņu vai Arvilu Ašeradenu, kas jau nu vairs varētu nebūt pārāk populāri. Turpretī, uzdodot valdību veidot daiļajai Evikai Siliņai, viņš pats būs rīkojies daiļi.
Ne jau visa tauta lasa portālu “Pietiek”. Daļa tautas Eviku Siliņu pat iekļautu savos erotiskajos sapņos, kamēr cita daļa tautas varētu būt greizsirdīga. Bet nu pašlaik nav priekšvēlēšanu kampaņa, kur tas būtu būtiski.
Ja Evika Siliņa kļūs par premjeri, nebūs ne vainas - turpināsies līdzšinējais Krišjāņa Kariņa valdības kurss, kas ir nesatricināms kā tapetes - stabila atpalicība no Igaunijas un Lietuvas, novēloti un dažkārt nesakarīgi lēmumi, konsekventa turēšanās pie tā, lai labi justos monopoli un skandināvu bankas, mazliet piemirstot trūcīgos un darbarūķus. Bet tomēr tā ir stabilitāte! Neba pati Siliņa ko lems un vismaz pirmajā laikā klausīs padomu devējiem - večiem, kas politikā apēduši daudzus kilogramus sāls. Tālāk varbūt būs citādi, bet ne pirmajā laikā. Iespējams, viņai tiks atvēlēta arī kāda fiskālā telpa - kāds nebūt neliels finanšu buduārs, kurā ko nebūt lemt. Tāds, kurā, piemēram, neticami varēs uzplaukt Latvijas zirgkopības bizness, kas tik svarīgs Jura Juraša ģimenei...
